Daudziem iedzīvotājiem sociālais darbinieks ir cilvēks, pie kura nākt pēc padoma, uz kuru paļauties un kuram uzticēties. Ik dienu viņi uzklausa neskaitāmu cilvēku likteņus un palīdz tos risināt. Lubāniete VĒSMA MASA atzīst, ka darbs ar cilvēkiem viņai patīk. Jāsecina –
arī padodas; vēl nesen notikušajā konkursā viņa bija viena no tikai divām sociālajām darbiniecēm, kas izvirzītas no Madonas reģiona dalībai konkursā "Labākais sociālais darbinieks – 2015".
Šai sakarā uzrunāta plašākai intervijai laikrakstā „Stars", Vēsma Masa gan atklāj – nemaz nebija zinājusi, ka viņas dalība pieteikta kādā konkursā: – Protams, prieks un paldies tiem, kas novērtēja, atrada laiku aizpildīt anketu. Bet pavisam noteikti nestrādāju tāpēc, lai mani novērtu. Tas vienkārši ir iekšā un viss.
– Zinu, ka iepriekš esat strādājusi pavisam citā jomā – skolā. Vai sociālajā darbā tomēr esat atradusi savu „es", vai viegli nāca pārmaiņas dzīvē?
– Pavasarī būs piektais gads, kopš strādāju sociālajā dienestā. Pārejas brīdis bija ļoti smags. Protams, bija grūti aiziet, jo Ošupes pamatskolā bija aizvadīti 25 gadi. Tur strādāju gan par skolotāju, gan par ārpusklases darba organizatori, pēdējos divus gadus biju arī direktore. Bet bērniņu kļuva arvien mazāk, skolu likvidēja. Šķita – ārprāts, nav citas vietas, kur gribētu strādāt. Tā aura, aktīvie, lieliskie cilvēki. Bija ļoti smagi. Sākumā iestājos bezdarbniekos, izgāju grāmatvedības kursus. Sapratu gan, ka nemāku visu laiku pie papīriem strādāt. Tad nonācu Lubānas bērnudārzā pie pirmsskolas vecuma bērniem. Savukārt pavasarī būs piektais gads, kopš strādāju par sociālo darbinieci darbā ģimenēm ar bērniem. Man patīk šis darbs ar cilvēkiem, palīdzēšana – ja ir, ko dot, ir jādod, negaidot neko pretī.
Īstenībā skolā savulaik skolotāji ļoti daudz paveica arī sociālo darbu. Tolaik vēl nebija tik izplatīti sociālie dienesti. Tāpēc braucām pie ģimenēm, apsekojām apstākļus, kā bērni dzīvo, ja skolā novērojām kādas problēmas. Skola vienmēr ir bijusi tā vieta, kur visupirms var pamanīt, ja bērna uzvedībā, audzināšanā, aprūpē kaut kas nav tā. Skolā nodarbojāmies arī ar sava veida labdarību. Saģērbos kā Ziemassvētku vecītis, un pa sniegu ragaviņās uz attālākām mājām vedām svētku paciņas, kurās bija saziedotie kartupeļi, āboli, ievārījuma burciņas. Tas viss tolaik jau iezīmējās, tā ka sociālais darbs nekas svešs man nav. Protams, izglītība šai profesijā ir nepieciešama, tāpēc iestājos maģistrantūrā. Bet kopumā esmu šo jomu sajutusi kā savu.
– Cik daudz sociālajam dienestam ir to iespēju palīdzēt ģimenēm ar bērniem, kuras nonākušas grūtībās?
– Pilsētiņa, novads nav tik liels, tāpēc pārsvarā zinām katra vajadzības. Klientu lokā ir vairāk nekā 50 ģimeņu ar bērniem, bet šobrīd aktīvi darbs notiek ar 18 ģimenēm, kur nepieciešama pieskatīšana, uzraudzība ik pa laikam. Visas lietas pārrunājam ar bāriņtiesu. Braucam kopā apsekot, sadarbība ir ļoti laba. Bāriņtiesa pieņem lēmumu, kā mums strādāt ar ģimenīti. Visus resursus, kas mūsu rīcībā ir, tos arī izmantojam. Tomēr tāpat no cilvēka atkarīgs, vai viņš vispār saprot, ka ir problēma, ka kaut kas jādara, lai dzīve uzlabotos.
Sociālais dienests aktīvi darbojas ne tikai savu resursu robežās, bet arī sadarbojas ar biedrību „Meirānieši" un „Saulains rīts". Īstenoto projektu ietvaros izdodas piesaistīt arī sociālā dienesta klientus. Piemēram, norisinās nodarbības vecākiem „Bērnu emocionālā audzināšana", biedrība „Saulains rīts" izveidoja atbalsta centru ģimenēm ar bērniem. Ir gan smilšu terapija izveidota, gan notiek ārstnieciskā vingrošana, ir pieejams fizioterapeits, mākslas nodarbības. Vasarā audzējām tomātus vecāku programmas „Dzīves prasmju skola" ietvaros. Gatavojām arī dažādus salātus un ievārījumus ziemai, daudzām māmiņām tas šķita kas jauns, pašu mammas viņām to nav iemācījušas. Šobrīd kaltējam cidonijas un ķirbjus, lai bērniem ziemā varētu iedot garšīgu un veselīgu našķi. Cilvēki jau mēdz sūdzēties un teikt: „Nav jēgas audzēt." Uzskatu, ka tā ir drošības izjūta. Arī savu pagrabu esmu pielikusi pilnu ar burciņām, man vismaz ir, ko bērniem iedot. Mums ir mežs apkārt, var taču brīnumu lietas paši pagatavot. To arī māmiņām dzīves prasmju skolā mācījām, ko visu var paveikt no vienkāršām lietām. Ceru, ka viņas to turpinās arī mājās.
Šajā piektdienā (šodien. – Aut.) sāksies „Bērnu emocionālās audzināšanas" nodarbības; jau pagājušajā gadā bija divas grupas Lubānā un viena grupiņa Meirānu skolā. Sociālā dienesta pakalpojums „Ceļvedis, audzinot pusaudzi", ko vadu kopā ar psiholoģi Agitu Jurkovsku, sāksies 15. oktobrī.
Ārpus programmām un projektiem strādājam arī ziedojumu veidā. Ir daudz labu cilvēku, kas, piemēram, atdāvina mēbeles. Uzreiz zinu, kam būtu nepieciešama gulta vai skapis – viņiem zvanu un piedāvāju. Tāpat noziedoja mazos kartupelīšus –
tie noderēs jaunai ģimenei, kas tikko iegādājusies rukšus. Mums ir arī drēbju kamera, tur lubānieši aktīvi ziedo drēbes. Ziedojumus mums katru gadu ved no Vācijas, arī paši vietējie, kam savi bērni jau izauguši, ir atsaucīgi un regulāri atnes drēbītes, mantiņas bērniem.
– Valstiskā līmenī gan nereti pēc skaļākiem notikumiem sabiedrība mēdz pārmest: „Kur bija un kur skatījās sociālais dienests!" Tā teikt – to sociālā dienesta ikdienas pozitīvo darbu nemaz nepamana.
– Jāsaprot, ka sociālais dienests nevar klientam būt klāt 24 stundas. Arī Kokneses traģiskajā gadījumā – neviens jau nezina, varbūt pirms stundas pie mammas bija sociālie darbinieki? Bet tā ir arī klienta privātā dzīve, kur viņš pēc tās stundas iet un ko dara, mājās jau viņu nevaram ieslēgt. Man arī bija tāda ģimenīte, kad nevarēju mierīgi dzīvot ne sestdienu, ne svētdienu. Pēc darba vakaros vienmēr piebraucu, paskatījos. Bet tāpat nekad nevarēja zināt, kas var notikt pēc tam, kad es aizbraucu. Uzraudzīti viņi ir, bet nav iespēju visu zināt un vienmēr būt klāt. Arī sabiedrībai jābūt lielai atbildībai, kaimiņiem ir jāpaziņo, ja notiek kas nelāgs. Taču cilvēki domā: „Ko es tur līdīšu?" Bet arī sociālais darbinieks, ja šāda informācija nepienāk, attiecīgi nevar reaģēt.
– Tāpat sociālā darba garoza noteikti ir klientu neatsaucība, nevēlēšanās sadarboties un vispār uzņemt savās mājās, lai vēl klausītos padomos, kā sava dzīve jāsakārto.
– Jā, reizēm ir grūti atrast kādu pieeju – cilvēks neko negrib, viņam viss ir slikti. Piemēram, piedāvāju nepilngadīgai māmiņai likt bērniņu bērnudārzā, lai mamma iet uz 10. klasi mācīties, būs gan diena aizpildīta, gan izglītība, bet nekā. Un mēs cilvēku arī nevaram piespiest gribēt dzīvot labāk. Varam tikai runāt, ieteikt, censties ieinteresēt.
Ir tādas ģimenes, kas pat sadarbojas, māmiņas ir izgājušas dažādas mūsu rīkotās nodarbības. Tobrīd saprot un saņemas, bet pēc tam viss atkal aiziet iepriekšējā gultnē. Diemžēl, ja nav tās saprašanas, to arī otram neiedot.
Tā pati bērnu darbaudzināšana. Ja redzi, ka visu vasaru malka stāv ieaugusi zālē, puikam 18 gadu, bet jāmeklē, kas malku saskaldīs… Bērni no tā arī mācās un veido savu tālāko dzīvi. Jāsecina, ka problēmas ģimenē parasti arī rodas no tā, ka vecāki savā bērnībā auguši tieši tāpat – šī attieksme diemžēl pārmantojas. Nereti mamma kritizē, ka bērns slikts. Kādu izaudzināji, tāds ir. Tas, ko mazam būsi ielicis, viņam visu mūžu arī būs.
– Kur jūs pasmeļaties to optimisma devu?
– Tas ir lielākais gandarījums šai darbā, kad patiesi izdodas klientiem palīdzēt, un tā dēļ arī ir vērts censties.
Relaksāciju ārpus darba man sniedz pastaigas mežā, dārza, zemes darbi, puķes, ir divi kaķi un suns – mana dzīvnieku terapija. Tagad esmu nolēmusi pēc rudens dārza darbiem uzsākt nūjot, tāpat plānojam savākties kāds bariņš uz ansambli, lai varam izdziedāties. Vīram jau liku sameklēt man aužamo dēli, šoziem noteikti pieci lakati ir jānoauž. Cilvēki teic, ka neesot laukos ko darīt. Vienmēr var atrast! Īstenībā laika nav visam, ko gribētos paspēt.
Daudz arī lasu, tas palīdz bagātināt skatu uz dzīvi, tāpat meitas vienmēr māk pateikt tā, ka es tiešām aizdomājos – nevajag kreņķēties par niekiem! Ģimene noteikti ir cilvēka lielākā bagātība, un vecākiem ir jāizmanto katrs brīdis, kamēr bērni ir mazi. Tik ātri pienāk tas laiks, kad viņi izaug un aiziet savā dzīvē – tas ir pats grūtākais, zinu no pieredzes. Ļoti priecātos, ja Lubānā būtu darba iespējas un visi bērni būtu tepat uz vietas, bet viņi dzīvo un strādā Rīgā, jaunākā meita studē.
Mūsdienās vecāki maz laika velta bērniem. Man ir skumji redzēt, ka māmiņa iet ar ratiņiem un visu laiku runā pa telefonu. Nu runā ar bērniņu, stāsti, cik skaista ir daba! Atceros – ziemā bērnus iekšā nevarēju dabūt, mammai obligāti arī līdzi no kalniņa bija jānobrauc. Tagad maz vecāku, kuri gatavi velt sniegavīrus. Ieslēdz datorus un ar bērniem nesarunājas. Ja man prasa, ko uzdāvināt dzimšanas dienā vai Ziemassvētkos, atbildu: „Uzdāviniet man kopābūšanu!" Kad visi no saviem darbiem un darīšanām izraujas un sabrauc ciemos, tas ir forši. Šogad nometnē „Dzīve laukos ir aizraujoša!" saslimu ar laivošanu – tas noteikti nākamvasar būs mūsu ģimenes kopīgais piedzīvojums!