GUNTA ŠTIKOVA ir kalsnaviete ar dziļām saknēm savā pusē, sieviete, kura ne tikai pazīst teju katru šī novada celiņu, bet arī nes tā sajūtu sev līdzi ik uz soļa. Daudzi viņu atceras kā bibliotekāri — cilvēku, kurš prata aizraut ar grāmatām, palīdzēja atrast īsto stāstu un iemācīja mīlēt lasīšanu. Taču vēl vairāk viņu raksturo nelokāma piederības sajūta dzimtajai vietai.
– Esmu kalsnaviete piektajā paaudzē, no mammas puses. Savukārt senči no tēva puses ir mārcienieši. Bērnība, skolas gaitas, arī darba gadi aizvadīti Kalsnavā. Bērnība nebija viegla. Ģimenē biju pastarīte, varbūt tāpēc tētim biju vismīļākā. Tētis ļoti reti bija mājās, jo slimoja ar tuberkulozi. Mūžībā aizgāja, kad man bija desmit gadi. Maz viņu atceros, bet saglabājušās tik siltas atmiņas. Mamma daudz un smagi strādāja. Vairāk laika pavadīju ar vectēvu un vecmammu. Viņi bija izbraukājuši Sibīriju, savā mājā vairs nebija iespējas atgriezties, laiku pa laikam dzīvoja pie mums. Augām divatā ar brāli.
Pavisam neilgu laiku padzīvoju Ļaudonā, jo vīrs bija ļaudonietis. Tomēr nevarēju tur iedzīvoties – kaut kas vilka mani uz Kalsnavu. Laikam nekad nevarētu dzīvot citur. Protams, ja spiestā kārtā būtu jādodas uz citu vietu, tas būtu jādara, bet labprātīgi to nedarītu. Šeit viss ir pazīstams – cilvēki, vietas, draugi. Mums ir palaimējies dzīvot tik skaistā vietā!
– Pastāstiet par savu ģimeni un tās nozīmi jūsu dzīvē.
– Savu ģimeni izveidoju ātri. Apprecējos 18 gadu vecumā, neilgi pēc tam piedzima vecākā meita Nora, pēc četriem gadiem piedzima dēls Dainis, bet pastarīte Sabīne ģimenē ienāca pēc daudziem gadiem un ir mans mūžīgais bērns. Ģimene ir vislielākā bagātība. Ir četri mazbērni, un ar nepacietību gaidu mazmazbērnus.
Jaunajiem dzīve aizrit lielajās pilsētās, jo tur ir darbs, lielākas izaugsmes iespējas. Tomēr mums ir skaista tradīcija, jau vairāk nekā divdesmit gadus visi Ziemassvētkos atbrauc pie manis. Kopā būšanas mirklis ir jauks un sirdi sildošs!
Padomju laikos Ziemassvētki netika svinēti, māca bailes, jo mana ģimene daudz ko bija izcietusi. Atminos, ka uz Jauno gadu bija eglīte. Tomēr Lieldienas gan vienmēr mūsu ģimenē tika svinētas. Ir saglabājusies silta bērnības atmiņa, kad reiz Lieldienas iekrita marta beigās, kad tiek svinēta mana vārda diena. Ciemos atnāca kaimiņi un uzdāvināja melnus, spīdīgus gumijas zābaciņus. Es biju tik laimīga un nevienam nevaru izstāstīt, kāds man bija prieks!
– Kā ceļš jūs aizveda līdz darbam bibliotēkā?
– Esmu strādājusi dažādās vietās, tomēr kādā brīdī sapratu, ka darbs bibliotēkā bija sirdij vistuvākais.
Tolaik Kalsnavā bija plašas darba iespējas. Savas darba gaitas uzsāku meža pētīšanas stacijā. Pēc tam uzaicināja strādāt bibliotēkā. Kad piedzima Sabīne, vairākus gadus pavadīju kultūras namā. Pēc tam atgriezos darbā bibliotēkā, kur nostrādāju līdz pat pensijai. Pavisam īsu brīdi biju arī skolotāja. Atminoties savu skolas laiku, bija grūti pieņemt visu moderno, kas ienāk izglītībā.
Mainoties dzīves vērtību izpratnei, sapratu, ka es taču varu arī kaut ko vairāk, tāpēc iestājos RPIVA (tolaik Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskola) un ieguvu sākumskolas un mājturības skolotājas specialitāti. Mācības augstskolā man bija svētīgas. Daudz ko ieguvu, arī no psiholoģiskā viedokļa. Pat šobrīd šķiet, ka ir vieglāk izprast notiekošo ne tikai apkārt, bet arī audzinot Sabīni. Pēc skolas absolvēšanas ir saglabājušās daudz labu atziņu.
Laikā, kad strādāju bibliotēkā, visu datorizēja. Pašas ļoti daudz mācījāmies un palīdzējām arī citiem apgūt digitālās prasmes. Prasības bibliotekāriem ir ļoti lielas. Domāju, ka daudziem varētu šķist citādāk. Nepārtraukti norit pārmaiņas, viss attīstās, bibliotēkas veic arī daudz citu funkciju, ne tikai izsniedz grāmatas lasītājiem. Neraugoties uz visām pārmaiņām un izmaiņām, darbs man ļoti patika. Manuprāt, lauku cilvēkiem bibliotēka ir īpaša vieta. Cilvēki ne tikai izvēlas literatūru, bet arī var parunāties, apmaksāt rēķinus, arī gūt jaunas zināšanas. Jau tolaik tika organizētas arī dažādas nodarbības bērniem, lai veicinātu viņu interesi par grāmatām un lasīšanu.
Kad bibliotēkas dzīvē ienāca datori, man bija ļoti interesanti un pašai patika tos apgūt.
– Strādājot bibliotēkā, arī pati noteikti daudz lasījāt.
– Liela grāmatu lasītāja esmu jau kopš agras bērnības. Mums ar brāli bija septiņu gadu starpība, un atminos, ka viņš dzimšanas dienās dāvināja grāmatas. Man vienmēr bija liels prieks.
Protams, strādājot bibliotēkā, aktīvi lasīju grāmatas. Vistuvākie vienmēr bijuši detektīvi. Ir interesanti domāt, kā atrisināsies konkrētais sižets. Tiesa, šobrīd lasu reti. Laikam savā dzīvē esmu izlasījusi tik daudz grāmatu, ka grūti sevi piespiest lasīt. Protams, laiku pa laikam kādu grāmatu izlasu.
– Tā sagadījies, ka darbs vienmēr bijis saistīts ar cilvēkiem…
– Būt cilvēkos man vienmēr ir ļoti paticis visos laikos. Šobrīd turpinu dejot dāmu deju kolektīvā "Magnolijas". Jau divdesmit četrus gadus. Iespējams, ka šim kolektīvam iniciatore esmu es. Savulaik tas tapa, jo dāmām gribējās kustēties, būt sabiedrībā. Pati kādu brīdi darbojos arī folkloras kopā, tomēr visu bija grūti apvienot. Nākamgad "Magnolijas" svinēs 25 gadu jubileju. Vai kolektīvam būs turpinājums, nezinu. Diemžēl gadi iet, bet jaunas dalībnieces nepievienojas, jo ir kāds aizspriedums, ka mums ir sava pasaule un nejauksies tajā. Tā nepavisam nav. Tiklīdz iesāk, viss aiziet un izdodas. Galvenais ir saņemties pamēģināt.
Tagad, kad esam divatā ar Sabīni, ir nedaudz grūtāk apmeklēt pasākumus. Visur jādodas kopā, un, cik vien iespējams, to arī darām. Jāteic, ka daudz kur esam bijušas. Savulaik, kad Sabīne mācījās Kalsnavas pamatskolas "Kāpēcīšu" klasē. Divas reizes Erasmus projekta ietvaros bijām Turcijā.
Tagad lieliska iespēja ir dienas centrs, kur Sabīne, kad vien pati vēlas, tiek aizvesta, un laiks tiek pavadīts interesanti un saturīgi.
Apmeklējam dievkalpojumus. Pateicoties tiem, man ir vieglāk visu paciest un pārciest. Es gūstu mieru, kas tik ļoti ir nepieciešams.
Mēs nepavisam neesam mājās sēdētājas!
Kad vairāk pievērsos kultūras dzīvei pagastā, bija dažādi pasākumi. Tiku aicināta lasīt dzejoļus. Vēlāk vadīju kāzas, arī bēres. Izvadīšana ir emocionāli smags notikums, bet nekad neesmu parādījusi cilvēkiem, cik tas ir emocionāli grūts darbs.
– Kādas lietas jums sagādā vislielāko prieku ikdienā?
– Esot mājās, pensijā, es varu darīt, ko vien mana sirds vēlas. Agrāk bija jāķer mirklis, lai varētu paveikt kādu darbu, jo diena tika aizvadīta darbā. Ar nepacietību gaidīju atvaļinājumu, lai varētu strādāt dārzā. Zeme mani nomierina. Darbs ar cilvēkiem paņem enerģiju, gribējās klusumu un mieru. Dārza darbi spēja palīdzēt.
Man ļoti patīk darboties dārzā. Uzbūvējām pat siltumnīcu, lai varētu pati audzēt tomātus, arī lizantes. Ļoti patīk ziedi.
Pavisam nejauši pie manis atnāca vēl kāds vaļasprieks. Savulaik populāras bija dimantu glezniņas, vēlāk pievērsos gleznošanai pēc cipariem. Tā nu sanācis, ka krāsas man ir sirdij tuvākas un šīs gleznas patīk vairāk. Kad ārā nav ko darīt, šādi aizpildu garos ziemas vakarus. Pati gleznot nemāku, līdz ar to izvēlos ciparu gleznas.
Mana specialitāte ir mājturība. Visu laiku esmu šuvusi, adījusi un tamborējusi. Nu vairs to nevēlos.
Vasarā vaļaspriekiem neatliek tik daudz brīva laika. Pagalms ir liels un prasa daudz darba un rūpju.
Vēl man ļoti patīk gatavot ēst ar nosacījumu, ka tas nav tikai priekš sevis. Ja man ir ēdāji, gatavoju ar vislielāko prieku! Kūku cepšanu esmu aizguvusi no tantes. Līdzi esmu paņēmusi tradicionālo mājas tortes recepti. Atminos, kad man bija 13 gadi, pati uzcepu savu pirmo torti. Mamma strādāja fermā, nebija laika, bet uz dzimšanas dienu sirds tik ļoti kāroja torti. Protams, iznāca kuriozs, jo visas trīsdesmit olas sakūlu kopā un uzlēju uz vienas pannas. Tā cēlās lielāka un lielāka. Izcepu, bet cik liels bija mans prieks par to, ka pati to izdarīju!
12.12.2025.