– Jāprot sevi lasīt, – tiekoties saka SIGITA KOKARE-GRUNTE, kas ir ne tikai svētku režisore un pasākumu vadītāja, bet arī projekta "Garīgais tūrisms" radītāja. Mūsu novada tūrisma piedāvājumiem "Garīgais tūrisms" ir pievienojies tikai nesen, tāpēc aicināju Sigitu Kokari-Grunti uz sarunu.
– Vai "Garīgais tūrisms" ir jauns tūrisma produkts? Cilvēki iebrauc, aizbrauc, kā to var saistīt ar garīgumu?
– Šie vārdi man vienkārši atnāca. Pati esmu šaubījusies, domājusi, kā tas ir, bet manās izjūtās ir "garīgais tūrisms". Vārds "garīgais" norāda, ka runa nav tikai par izklaidi, tas ir kaut kas vairāk, kaut kas cits. Garīgais tūrisms sākas smalkajā plānā – domu un izjūtu plānā, veicinot garīgo attīstību. Var nesaprast, bet cilvēks iekšēji jutīs, vai tas ir domāts viņam. Ja būs griba, cilvēks painteresēsies, tad sajutīs, vai ir spēks braukt pie mums uz "Garīgā tūrisma" mājām. Tūrisms ir tāpēc, ka tas ir piedāvājums. Par tūrismu mēs saucam to tajā brīdī, ka tas ir kaut kāds produkts, ka par to ir kāda cena. Ja uzrakstīšu vienkārši "garīgais ceļojums", vai tas kādā nozarē iekļautos? Tiesa, man ir arī kultūras tūrisma dokuments, jo Vidzemes Augstskolā apmeklēju kursus. Mums jau ir tāda sistēma, ka ir jābūt dokumentiem, piemēram, realizējot kādu finanšu atbalsta projektu. Ir skaidrs, ka mūsu piedāvājums "rauj nost jumtu" (pārsteidz ar nezināmo) un ka garīgā izaugsme ir pārbaudījumiem bagāts ceļš. Tas reizē ir arī lauku tūrisms, jo mūsu mājas "Utķuri" atrodas dziļos laukos. Tīri sadzīviski – cilvēks atbrauc, nokļūst ģimenē, reāli redz, kā cilvēki dzīvo. Nav obligāti vajadzīgs eiroremonts, lai uzņemtu ciemiņus. Mums nav nekas dekoratīvs, dzīvojam ļoti vienkārši, aug meitas, kas arī prasa laiku. Mums viss iznāca reizē – garīgais ceļš, kas bija kas jauns, pasaulē ienāca mūsu bērni, un vēl bija māja, kas prasa atjaunošanu. Trīs lielie pienākumi divatā ar vīru, kas saistījās ar dažādiem posmiem dzīvē, turklāt vēl vajag sadzīvot arī ar naudu, arī jāpelna, kaut prasības ir minimālas. Tas, kas uztur mūsu ģimeni, ir vīrs Arvis, bet man arī pamazām viss veidojas, ir vajadzīga pacietība. Pašreiz pieprasījums pēc "Garīgā tūrisma" nav tik milzīgs, jo viss notiek pakāpeniski, cilvēki aizdomājas, kā arī jautā sev – "Vai tas ir man?". Apzinos, ka tas nav masu produkts. To redzēs, kā viss veidosies, jo pildu savu uzdevumu, dodu vēsti, un no augstākā skatpunkta tas ir galvenais. Nav jāvērtē pēc tā, vai šobrīd ir tie simti cilvēku vai nav. Protams, strādāju arī uz to, lai nebūtu tikai domas, vārdi, lai viss būtu līdzsvarā. Ticu, ka vienā brīdī viss "sazobēsies", turklāt 2017. gads ir ar tādu enerģiju, kad viss sāks materializēties. Līdz šim ļoti daudz strādājām neredzamajā – domu – plānā. Taču tagad tam, kas ir izdarīts, mūsu gadījumā jākļūst par krāsniņu aukstajā istabā, kur varētu uzņemt viesus arī ziemā. Vasarā ir vienkāršāk – ejam dabā.
– Jāprot sevi lasīt – ko tas nozīmē?
– Priekš manis ir 3D – tā saucamā trīs dimensiju dzīve. Zemes dzīve, kur pildām lomas, šobrīd man ir grūtākais. Kā savienot dievišķo zināšanu, to, ka man kā cilvēkam ir Dvēseles un Gara vajadzības, ar fizisko ķermeni? Pirms sešiem gadiem vēl domāju, ka man ir tikai prāts un ķermenis. Par Dvēseli runāja dzejā un dziedāja dziesmās, un nekad nedomāju, ka tā ir man. Mēs esam paaudze, kad Dieva nebija. Ja lielākā daļa cilvēku tā domā, tad izmanto tikai pusi no sava potenciāla. Tāpēc mūsu lēmumi ir nesimpātiski, jūtamies slikti, mums nāk virsū agresija, bailes. Arī pie tā, ka zinu, kas esmu – dievišķa būtne ķermenī -, lomas izturēt man mēdz būt grūti. No augstākā skatpunkta tas nav tik svarīgi, cik mēs to esam iedomājušies un sev uzlikuši. Mūsu dvēselei vajag pārmaiņas un piedzīvojumus, arī jautrību. Cilvēciskā daļa grib stabilitāti, garantijas, un iekšējais konflikts ir neizbēgams. Ja neatzīstu dvēseli, tad nezinu vēlmes, tikai funkcionēju, izpildu cilvēciskās lomas, ego vajadzības – vēlme ko sasniegt, kādam kaut ko pierādīt, nopelnīt mīlestību. Mana šābrīža atziņa – cik daudzi mēs tomēr dzīvojam dzīvi bez attīstības mehānisma – sadzirdēt savu iekšējo balsi, klausīt un rīkoties atbilstīgi tai. Es turpinu attīstīt un padziļināt mehānismus, kā sadzirdēt sevi.
– Vislabāk saklausīt sevi var klusumā, pie dabas?
– Ziemā no mūsu mājām ir 20 minūšu bridiens līdz ceļam un autobusam, un tas, kas citiem liksies kas grūts, patiesībā ir svētīgi. Tas ir kontakts ar dabu, pāreja no tās situācijas, kas varbūt ir bijusi saspringta pirms došanās ceļā. Katru rītu pavadām meitas Teiksmu un Laimrotu līdz autobusam, kas aizved uz skolu un dārziņu Kusā, un rezultātā ceļš ir brīnišķīgs. Arī man pašai labs fiziskais treniņš, ar ragavām velkot meitiņu.Iepriekš dzīvojām pie mammas un tur varēja piebraukt pie mājas, tāpēc laukus jutu mazāk. Tagad, kad esmu ceļā uz vai no "Utķuru" mājām, varu pacelt acis uz augšu, uz sāniem, un tas nav trūkums, tā ir iespēja redzēt un izjust ko vairāk. Tie ir dziļi lauki, dzīve dabā, klusumā, tikai kaut kur tālumā var dzirdēt mašīnas. Esmu svētku režisore, pasākumu, arī kāzu vadītāja, 15 gadu to esmu darījusi, un kādreiz nevarētu iedomāties, ka varu nodzīvot šādi – laukos, reti izejot no mājas. Taču jūtos labi, pašpietiekami, tieši šādi vairāk varu uzklausīt sevi, savu patieso būtību, kad atdalos no vajadzības izpildīt kādas lomas (kolektīvos priekšstatus par to, kādai man jābūt).
– Kāds ir bijis personiskās pilnveidošanās ceļš?
– Piedzimu Varakļānos, pirmās četras klases mācījos Barkavas pamatskolā, pēc tam absolvēju Kusas pamatskolu, tad nedaudz sekoja Ļaudonas, Rēzeknes posms, līdz iestājos Kultūras koledžā Rīgā, absolvējot to, saņēmu diplomu ar svētku režisora specialitāti. Astoņus gadus nodzīvoju Ventspilī, strādāju gan pašvaldības iestādēs (Kultūras centrs, Brīvdabas muzejs), gan uzņēmumos (SIA "BT1"). Pagaršoju visu, līdz sapratu, ka gribu "vairāk, augstāk, labāk!". Devos uz Rīgu, vienu gadu nostrādāju, bet sapratu, ka gada laikā nav pietiekami ne naudas, ne laika, ne veselības. Izvēlējos dzīvi mājās – sajust, ko patiesībā gribu. Pakāpeniski kļuvu par pašnodarbināto, bija arī SIA, bet pirms sešiem gadiem paklausīju savai iekšējai balsij – pasākumu/kāzu vadīšanu vairs neuzņemties. Šobrīd atkal to daru, bet tās ir jaunā laika kāzas. Šobrīd neeju puskājā, bet esmu tas, kas esmu, piedāvāju arī citiem cilvēkiem piedzīvot augstāko iespējamo punktu – apzināti bez alkohola, ar garīgajiem priekšdarbiem. Reizi mēnesī aicinu jauno pāri braukt pie manis mācīties arī strīdēties, jo daudzi nezina, kā ar nesaskaņām tikt galā, vieglāk ir noriet – "Tu esi …". Visbiežāk neprot pateikt arī "Piedod!" un "Paldies!". Katrs strīds ir iespēja, kā tāds salūts, kas uzsprāgst, ja gadiem netiek izrunāts, kā jūtamies. Tas mudina "aizrakties" daudz dziļāk. Atgriežos arī uz skatuves tāpēc, ka to varu, un mums ir jādara tas, uz ko esam spējīgi. Taču nāku ar citu izpratni, kas ir pasākums. Ir papilnam izklaidējošo pasākumu, bet – ar kādu jēgu? Ja 13 tūkstoši Dziesmu svētkos skandē dziesmu "Dzied mana dvēsele, dzied caur tūkstoš balsīm klusi…", ir jautājums, vai visi zina, kas ir dvēsele, kas ir Dievs. Kāds viņam sakars ar to? Dziedam virspusēji, ja neaizejam dziļāk. Bet mēs varam vairāk! Kad dziedu himnu, es zinu, ko daru – tā ir lūgšana.
– Kāda ir pieredze, aicinot uz sadziedāšanās vakariem?
– Šobrīd to darām kopā ar Gundegu Kuciņu, kas ir rīdziniece, bet atnākusi dzīvot mūsu kaimiņmājās. Ar viņu iepazināmies Helsus festivālā Rīgā, kopā radām muzikālās satikšanās ar nosaukumu "Pasaka par patiesību", izbraucam uz Vidzemes kultūras namiem. Otrs, ko palēnām esam sākušas praktizēt Madonā, ir divu stundu satikšanās, sadziedāšanās, kas nav koris, uz kuru ir jāiet vienmēr, arī pienākuma pēc un tad, kad negribas vai ir jābūt mājās. Uz sadziedāšanās vakariem nāk tie, kas vēlas izdziedāt savu dziesmu, un pie katra atnāk gan vārdi, gan mūzika. Cilvēki nodzied, norunā nost lieko, nonākot pie tā, kas ir svarīgi, kā jūtas. Katrs iztīrām savu daļu kolektīvajā, jo problēmas jau ir vienas. Tas izskatās apmēram tā, kā sapiņķerējies diegu kamoliņš – viens diedziņš tev, viens – man, cits – vēl kādam, bet, izvelkot savu diedziņu ārā, piņķeris paliek mazāks. Ja visi to izdarām, diegus esam atmudžinājuši, piņķera vairs nav. Beigās es nodziedu dziedinošo dziesmu, kas nāk tajā mirklī un nav atkārtojama. Līdz ar to esam paplašinājuši savu kanālu, pacēluši vibrācijas, atvērušies absolūtajai beznosacījumu mīlestībai, kas ir bezgalīga un sildoša. Man ir izjūta un zināšana, ka cilvēkiem ir grūti un daudzi nezina, kur ņemt skābekli. Vēlos padalīties pieredzē, mīlestībā. Vienkārši ir jālūdz: "Palīdzi, Dievs!" Latvijā arī runā par tautas gara spēku, un atkal ir jautājums par to, varbūt pietiek runāt formāli, varbūt jāaizdomājas, kas ir tautas gars, varbūt jāsāk gūt savu personīgo pieredzi šajās attiecībās? Tīri tehniski skaidrojot, gars ir tā liesmiņa, mans sākums. Reklāmas tekstos parasti saku: "Runāsim par būtisko." Pie mums atbrauc atcerēties sevi, iztīrīt lieko un atgriezties pie sava iekšējā spēka. Esam radījuši arī "Mājas radio" raidījumus iekšējam siltumam, ko var noklausīties internetā mūsu lapās.
– Kas tiek piedāvāts praktikumā radošiem cilvēkiem "Es esmu tas, kas esmu…"?
– Tas ir sešu stundu darbs. Formāli tas ir līdzīgi kā sadziedāšanās – cilvēks runā, atver vaļā failus un sāpes, kas ir aktuālas, visi kopā iztīrām savu daļu tajā un radām jaunu rītdienas scenāriju (savu un kolektīvo). Skrejošam un aizņemtam cilvēkam sešas stundas ir pietiekami, lai varētu izkāpt ārā no tām problēmām, kādas ir tur, ārpasaulē, lai mācītos, kā noturēt harmoniju sevī. Galvenais ieguvums – uzdrīkstēšanās būt patiesam uz sevi un instruments ("Garīgā tūrisma" formula), ko lietot ikdienā, lai mainītu to, kas pašam nepatīk. Bērnībā mums saka: "Kuš, neraudi!", taču kaut kad ir jānāk ārā tam, kas ir bijis apspiests. Spainītis ir jāiztukšo, tikai tad tajā var iespīdēt gaisma. Nav jāspēlē, ka vienmēr viss ir brīnišķīgi, jo parasti jau ir tā – kalnā augšā, kalnā lejā (tas ir dabiskais ritums).
03.02.2017.