Gandrīz katrā pagastā un arī pilsētā dzīvo cilvēki, bez kuriem grūti iedomājamas sabiedriskās dzīves norises un kurus daudzu gadu garumā ir labi iepazinušas vairākas paaudzes. Viena no tādām dvēselītēm Aronas pagastā ir DZIDRA PETROVA.
Tiekoties ar viņu, jau pēc sarunas pirmajām minūtēm top skaidrs, ka mūsu laikraksta ilggadējā lasītāja un ārštata autore joprojām ir enerģiska, zinātkāra, seko jaunumiem gan savā dzīvesvietā, gan lielajā Madonas novadā un, protams, arī visā Latvijā un citur pasaulē. Neraugoties uz gadiem, enerģija un darbošanās prieks no viņas tā vien staro. Sarunu sākam ar jautājumu, kas viņu savulaik ir pamudinājis rakstīt avīzēm un žurnāliem.
– Vienu brīdi es biju aizrāvusies ar „Patieso Dzīvi". Šo žurnālu ne tikai lasīju, bet tam arī daudz rakstīju. Reiz mana vēstule pat tika atzīta par mēneša labāko. Saņēmu dāvanu, un tā man nav vienīgā atzinība, piedaloties dažādās preses izdevumu rīkotajās aktivitātēs. Arī „Staram" šad tad uzrakstu. Man patīk piedalīties konkursos, ja vien tas papildus neprasa finanšu līdzekļus. Piemēram, nepiedalos loterijās, un, kā smejos, arī šajā ziņā esmu ieguvēja, jo nekad neko neesmu pazaudējusi.
– „Stara" konkursā par skaistāko Ziemassvētku noformējumu jūs esam novērtējuši kā jaukākās vēstules autori.
– Tas man bija liels pārsteigums, kaut gan, kā jau teicu, „Staram" rakstu regulāri. Savulaik laba sadarbība bija izveidojusies ar nu jau aizsaulē aizgājušo jūsu kolēģi Astru Zagorsku. „Staru" abonēju jau daudzus gadus. Man pat grūti ir iedomāties, ka varētu to nedarīt. Tā kā ļoti maz guļu, man vajag lasāmvielu arī naktīs. Īpaši patīk lasīt dzeju. Grāmatplauktā puse grāmatu ir dzejoļu krājumi. Lasu arī „Pieskārienu", patīk Oļģerta Skujas un Sarmītes Radiņas domu lidojums. Tāpat patīk lasīt psiholoģiskas grāmatas, jo tas palīdz izprast sevi un apkārt notiekošo.
Varat ticēt vai ne, bet arī „Staru" izlasu, kā saka, no „a" līdz „z". Neatkarīgi no tā, vai rakstā skartā tēma interesē, es to tāpat izlasu, jo gribu visu zināt, kas notiek lielajā novadā un mūsu pagastā, kādi ir cilvēku viedokļi un sporta jaunumi.
Laikrakstu sāku lasīt no pēdējās lappuses, tad izlasu īsākos gabalus, bet garākās publikācijas atstāju naktij. Es ar nepacietību gaidu katru jaunāko numuru. „Stars" jau ir gandrīz vai vienīgais vietējais saziņas avots, kas vēstī par notiekošo Madonas reģionā, līdz ar to arī mēs, lasītāji, varam šiem notikumiem dzīvot līdzi.
Daļa gan šo iespēju būt lietas kursā par to, kas notiek mums apkārt, neizmanto. Piemēram, mūsu mājā no 28 dzīvokļiem „Staru" pasūta tikai trīs. To nu es nekādi nevaru saprast!
– Abonēt laikrakstus un žurnālus tagadējos laikos daļai diemžēl ir kļuvis par sava veida greznību. Ir arī tādi, kas piemirst to pasūtīt un tad sāk domāt, ka var dzīvot arī tā, nelasot avīzes un žurnālus.
– Varbūt tā arī ir. Līdzīgi, kā kādreiz bija ar kino, kad to varēja noskatīties ne tikai pilsētās, bet arī gandrīz vai katrā lielākā lauku ciematiņā. Tad uz „ķinīti" gribējās skriet vienmēr, bet pietika kādreiz neaiziet, kad jau sāki domāt, vai arī uz nākamo seansu ir vērts iet.
– Vai rakstīšana jums sen ir sirdslieta?
– Jā, tā ir. Paldies Ilzei Indrānei, kas mums skolā mācīja latviešu valodu un literatūru un iemācīja to mīlēt. Vēl šodien atceros, kā viņa mums klasē teica: par katru zāles stiebriņu var stāstu uzrakstīt. Man ļoti patika, kad sacerējumiem skolotāja izvēlējās brīvo tematu un mēs varējām ļaut fantāzijai vaļu, rakstīt par dabu, mežu, zaķiem… Tik precīzi, ko vienā šādā reizē sarakstīju, vairs neatceros, bet skolotāja manu sacerējumu nolasīja visai klasei priekšā. Atceros, reiz tika uzdots rakstīt sacerējumu, par ko katrs grib kļūt. Tā kā mūsu latviešu valodas un literatūras skolotāja mums mācīja mīlēt dabu, skolas gados biju pārliecināta, ka būšu agronome, izvēlēšos ar dabu saistītu profesiju.
Sacerējumam bija jābūt vismaz trīs lappušu garam, bet es, kā vakarā apsēdos, tā pierakstīju visu burtnīcu. Ar nepacietību gaidīju, kāds būs skolotājas vērtējums, bet Ilze Indrāne atklāja, ka izlasījusi tikai pusi, tālāk neesot tikusi… Arī es nekļuvu par agronomi, bet izvēlējos hidromeliorāciju.
– Šajā nozarē nostrādājāt visu darba mūžu?
– Madonas PMK-19 es nostrādāju 23 gadus, taču tā sanāca, ka savā specialitātē nenostrādāju gandrīz nevienu dienu, bet veicu daudzus (arī visai smagus) strādnieka darbus. Bērni bija mazi, vajadzēja pelnīt visiem iztiku. Esmu strādājusi vienlaikus pat trijās darbavietās. To atceroties, ne reizi vien nodomāju, kā visu varēju pagūt, bet laikam jau tajā vecumā, tajos gados viss ir iespējams.
Varbūt tāpēc, ka bija smagi jāstrādā, ļoti gaidīju, kad varēšu doties pensijā. Citus ar koku nevar aizdzīt, bet es par to vien sapņoju, jo šķita, ka tad gan varēšu padzīvot pati sev un darīt tikai to, kas pašai patīk.
Taču tad, kad kārotajā pensijā aizgāju, sajūta bija kā sunim, kas norāvies no ķēdes… Sāku nodarboties ar pīšanu, vācu klūdziņas un pinu grozus, lasīju ārstnieciskos augus un turēju visus iespējamos lopus. Vēl tagad kūts stāv, tikai neviena lopa tur vairs nav.
Kamēr strādāju algotu darbu, ne reizi nebiju atvaļinājumā. Oficiāli man to piešķīra, bet es allaž atradu kādu darbu un strādāju arī atvaļinājuma laikā, tikai citā darbavietā.
Kad bija jādodas pensijā, atklājās, ka man ir neizmantoti septiņi(?!) atvaļinājumi. Mani izsauca priekšnieks un teica: Dzidra, ko tu sevi moki, izmanto taču beidzot atvaļinājumu.
No darba nekad neesmu vairījusies. Kad izputēja saimniecības un daudzi ražošanas uzņēmumi, mani uzaicināja strādāt Madonā, SIA „Ceļu būve" apbedīšanas birojā „Rituālie pakalpojumi". Veidoju vainagus, štrausus, pušķus. Mums bija ļoti saprotošs un atsaucīgs priekšnieks Andris Dzenovskis. Kad šī darbošanās pajuka, mani uzaicināja strādāt A. Aivares uzņēmumā „Ādere", kur sastapu brīnišķīgu kolektīvu un tā vadītāju. Te floristikas metožu pielietošanā es ļoti daudz jauna iemācījos.
Fizisku darbu cienu joprojām. Nupat rudenī palīdzēju stādīt mežu. Vasarā ir dārzi, tad ir, ko ņemties. Ļoti patīk rušināties, ravēt, varu krist pat azartā, aizmirstot visu uz pasaules. Pieduroties zemei, jūtu divtik lielu enerģiju un spēku. Ja kāds apvaicājas par veselību, atbildu, ka Dieviņš man palīdz.
Tāda ir mana dzīve – darbs, kustības, svaigs gaiss. Pie dakteriem savā mūžā tikpat kā neesmu bijusi, izņemot gandrīz vai vienīgo reizi, kad salauzu kāju. Arī zāles nelietoju. Ja nu kādreiz iesāpas galva, pamasēju, un sāpes pāriet.
Vai arī – no rīta pamosties, jūti stīvumu kaulos, sāc kustēties – un viss pāriet. Galvenais jau tomēr dīkā nesēdēt. Ja redzi bērzu, izej laukā, paskaties, kā tas tur aug, nevis par to priecājies, skatoties caur istabas logu.
Grūtāk ir ziemā, bet arī tad var atrast nodarbes. Daudz kur mani aicina piedalīties, un es neatsaku. Katru gadu Ziemassvētkos esmu pieprasīts „Salatētis" daudzās ģimenēs. Ja tuvākajā apkaimē notiek kāzas, saorganizēju čigānos iešanu. Kopā ar cilvēkiem es jūtos labi. Mans dzīves moto: „Dod, Dieviņ, otram dot, ne no otra mīļi lūgt." Esmu priecīga, ka par otru varu labi domāt, labu darīt, izpalīdzēt. Viņu prieks ir arī mans prieks.
– Visus šos gadus, arī pēc aiziešanas pensijā, jūs ļoti aktīvi piedalāties sabiedriskajā dzīvē.
– Jau 15 gadu dziedu ansamblī „Mārtiņrozes". Dziesma man ir kā balzams dvēselei. Kā kāds profesors nesen teica, labāk izlaist kādu ēdienreizi un tā vietā uzdziedāt, jo tā esot vislabākā masāža iekšējiem orgāniem… Arī pa mežu eju dziedādama, man ļoti patīk gan sēņot, gan ogot. Pagājušajā gadā, piemēram, sēņotāji, izdzirduši dziesmas un satikuši mani, jautāja, vai neesmu redzējusi, uz kuru pusi aizgājis tas sēņotājs ar radio. Es, protams, neatzinos, ka tā lielā dziedātāja jau esmu pati.
Es cenšos visur piedalīties. Daudzus gadus aktīvi darbojos pensionāru biedrībā. Tagad gan domāju nedaudz paiet maliņā, bet gadus desmit braucu uz Rīgu un vienreiz ceturksnī piedalījos Latvijas Pensionāru federācijas domes sēdēs. Transporta izdevumus neviens neatmaksāja, tāpēc tad, kad palielinājās biļešu cenas, pārstāju turp braukt.
Tas ir mans dzīves sāls – censties visur būt klāt, rosīties, kustēties. Mēs jau nenovecojam, tikai sākam līdzināties saviem gadiem. Kāpēc skolotāji nenoveco un ilgi dzīvo? Tāpēc, ka viņi visu laiku ir kopā ar bērniem un jauniešiem. Arī man ar jauniešiem ir labāks kontakts, varu ar viņiem saprasties labāk nekā ar sava gadagājuma cilvēkiem.
– Rīt Latvijā vēsturiska diena – notiks referendums par ierosinātajiem Satversmes grozījumiem. Kāda ir jūsu nostāja?
– Ir jāiet un jāpiedalās. Tas taču ir pašsaprotami, ka šoreiz nedrīkst palikt mājās. Es arī citus aicinu iet un balsot pret divvalodības ieviešanu Latvijā, mēģinu pārliecināt šādi rīkoties arī tos, kas pēdējos gados nav piedalījušies nevienā referendumā un vēlēšanās. Tagad arī viņi saka, ka ies un balsos „pret". Piedalīties tautas nobalsošanā šoreiz ir ne tikai pienākums, tā ir arī atbildība pret savu tautu, savu valsti.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto