Pirms 25 gadiem trīs Baltijas valstis vienojās kopīgos centienos – panākt Molotova-Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu publisko atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Vairāk nekā 2 miljoniem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju sadodoties rokās ap 600 kilometru garā ķēdē, tika izveidots „Baltijas ceļš". Šis unikālais projekts pāršalca pasauli, tolaik iezīmējot virzību uz neatkarības atgūšanu mierīgā ceļā un pat līdz mūsu laikiem saglabājot atziņu – cilvēcīgums var uzvarēt totalitāru režīmu.
„Baltijas ceļu" organizēja visu trīs valstu nacionālās kustības, Latvijā tā bija Tautas fronte. Arī no Madonas reģiona organizējās un akcijai pievienojās daudzi jo daudzi. Tolaik no agrofirmas „Sarkaņi" ticis saorganizēts vesels autobuss braucēju, kas visi ceļā devās, cerību spārnoti, ka Latvijai jābūt brīvai. 1989. gada 26. augusta laikrakstā „Stars" SERGEJS TROFIMOVS dalījās izjūtās: „Gribu iet līdzi visai LTF un LNNK darbībai. Konkrēti – lai maniem bērniem būtu tīrāka, vieglāka dzīve, nekā mēs esam dzīvojuši, auguši. „Baltijas ceļš" noteikti bija vajadzīgs. Kaut vai lai pierādītu, ka esam vienoti. Varbūt arī citas republikas sapratīs…" Tagad, 25 gadus vēlāk tiekoties ar Sergeju, šīs izjūtas nav mazinājušās.
– Mums bija ļoti labs kolhoza priekšsēdētājs Jānis Rauda, kas atbalstīja šādus pasākumus. Noorganizējāmies vesels autobuss no kolhoza, iedeva brīvu dienu, un visi aizbraucām. Jau agrāk – 1988. gadā -, sportojot autosportā, šad tad sacensībās tikām pacēluši sarkanbaltsarkano karogu. Par to mazliet tikām rāti. Viss jau notika un uz to neatkarību pamazām gāja. „Baltijas ceļā" stāvējām kaut kur pie Smiltenes, ja nemaldos, Silvas ciemā. Bijām kādi cilvēki 20-25. Tagad pat brīnos – tajā laikā nebija ne mobilo telefonu, nekā, kā visu tik veiksmīgi varēja saorganizēt, – atceras Sergejs Trofimovs.
– Vai ne mirkli tomēr sirds nenodrebēja šādā akcijā piedalīties?
– Protams, vēl jau bija Padomju Savienība, nebijām neatkarīgi. Un kā tā – brīvību Baltijai? Tas šķita tā pārdroši un interesanti. Bet cilvēkiem tas bija saprotams un zināja, ka uz to iet. Jā, bet par to tajā momentā nedomāja. Dziļāku satraukumu izjutu tikai 18. novembrī. Laikam bijām krastmalā, tad vēl no helikopteriem mētāja padomju valdības skrejlapiņas, bija ļoti daudz cilvēku. Tad mazliet drebēja sirds.
Pēc tam visas barikādes ir izietas. Arī braucām un piedalījāmies.
Lai gan interesanti, es pēc tautības it kā esmu krievs. Bet patiesībā jau tai tautībai nav liela nozīme, svarīgākais, kāds tu esi cilvēks. Mani vecāki no laika gala šeit dzīvo, esmu gājis cauri dzimtas kokam un atradis saknes pat 1600. gados. Vienmēr esam pieturējušies pie latviskā. Mamma man latviešu skolā mācījās, tētis gan ne. Bet tāpat labi gan lasa, gan saprot latviešu valodā. Tā jau nav problēma. Mēs, parastie cilvēki, jau arī tās problēmas, kas tagad notiek visā pasaulē, neradām. Tas viss nāk „no augšas". Un ne jau mēs esam tie, kas nolems, kā rīkosies.
Tajā pašā „Baltijas ceļā" bija ļoti daudz krievu valoda dzirdama, arī tagad, 18. novembrī aizbraucot uz krastmalu, blakus stāv krievu cilvēki un runā, dzied himnu, pats redzēju krievu jauniešus. Pat pabrīnījos. Bet tā tas ir. Tāpēc vēlreiz saku, tas viss ir tikai „augšā". Jo ir, kam tas ir izdevīgi.
Kad braucām uz „Baltijas ceļu", vēlāk uz barikādēm, sapratām, ka sākam cīnīties par Latvijas brīvību. Tāpēc šķita pašsaprotami braukt.
– Un kādu atceraties barikāžu laiku?
– Kad piedalījāmies barikādēs, man apkārt nebija šaudīšanās vai kādu bīstamu momentu. Tur paliku divus vakarus, jo mājās taču darbs, cik varēju izrauties, tik tur biju. Šķiet, ka galvenais spēks jau bija paši rīdzinieki. Iebraucēji ar tehniku bloķēja ceļus. Es pats atrados aptuveni centrālā „Latvijas pasta" teritorijā. Bet pagāja viss mierīgi.
– Vai tagad atskatoties ir gandarījums, vai iztēlotie ideāli ir izcīnīti?
– Ziniet… Likās, ka būs citādāk. Lai gan, nē, es iestājos par to, kas ir. Eiropas Savienība, NATO, viss ir ļoti skaisti un labi. Bet tai pašā laikā, ja bērni brauc uz ārzemēm strādāt, jo šeit nevar nodrošināt ar darbu vai arī samaksa ir nekāda… Tas bišķiņ sāp. Par ko tad cīnījies? Tajā laikā, kad gājām uz „Baltijas ceļu" un barikādēm, galvenais jau bija, lai bērni aug un viņiem ir labi. It kā nebūtu jāsūdzas, bet…
– Tagad jau bērni palaisti savā dzīvē.
– Jā, meita un dēls abi ir Lielbritānijā. Protams, ka gan jau gribētu atpakaļ braukt, kurš negribētu? Bet kā tad bija? Dēls strādāja Leļļu teātrī, viņš ir skatuves mākslinieks. Bija normālas algas. Kā sākās krīze, faktiski nogrieza algas. Viņam ar draudzeni bija dzīvoklis, ko par tādu algu Rīgā vairs nevarēja pavilkt. Aizbrauca uz Angliju. Un nekas jau nav mainījies, uz ko tad braukt atpakaļ? Meita varbūt pat negribētu braukt atpakaļ uz Latviju. Viņa ir poliglots, perfekti māk angļu, spāņu, vācu, itāļu valodu. Aiziet stāties Rīgā darbā. Viņai prasa krievu valodu. Atbild, ka saprast saprot, bet runāt – ne. „Jūs mums nederat." Tu zini visu pārējo, bet Latvijā tu nederi. Viss, birst asaras un vairs nevar to izturēt. Protams, varēja strādāt par kaut kādu minimālo algu. Bet cilvēkam ir ievērojamas prasmes. Pārvācās uz Lielbritāniju, tagad ir uzņēmuma vadītāja.
Katru gadu jau bērni brauc ciemos, arī mēs ar sievu esam pie viņiem viesojušies. Vienmēr, kad satiekamies, pārrunājam, ka gan jau būs labi. Kad būs normālas algas, visi saskries atpakaļ. Reizēm pat ar sievu pa jokam spriežam, ka māja mums vajadzīga tikai, kad bērni atbrauc. Visādi citādi jau varētu pārvākties uz dzīvokli. Bet dēls teic: „Pagaidi tikai." Ka nevar tā – dzimtās mājas…
– Kā pašam darba karjera veidojusies? Tagad strādājat par ZS „Pakuļi-Žīvāni" ražotnes „Cesvaines koka logi un durvis" vadītāju.
– Esmu dzimis Cesvainē, tur arī ar sievu dzīvojam, arī vecāki turpat dzīvo. Pabeidzu Cesvaines vidusskolu, tad Murjāņu sporta ģimnāziju. Savulaik biju liels metējs (smejas) – lode, disks, veseris, vēl tagad kaut kādi rekordi savā vecuma grupā stāv rajonā. Tagad jau vairs piedalos tikai kolhoza līmenī, savam priekam. Cēsīs pabeidzu galdniecības skolu.
Tieši šajā ēkā esmu kopš 1986. gada. Tolaik te bija kolhozs, kolhoza darbnīcas, galdniecība. Tad to visu privatizēja. Te bija ļoti liela zāģētava, bet galdniecībai bija mazāk pasūtījumu. Asināju instrumentus, biju tehniskais strādnieks. Pēc tam 2000. gadu sākumā bija pašam sava galdniecība. Manējā galdniecība atradās centrā, bet bija vēl otra – šeit, un abiem riktīgi negāja. Ņēmām un apvienojāmies, tad viss labi aizgāja. Ne vienmēr viens esi cīnītājs.
Tagad par darbiem nevarētu sūdzēties. Vietējam tirgum gan ir grūti pieražot; strādājam ar individuālajiem pasūtījumiem. Tas ir grūtāk, nekā taisīt sērijveidā. Tur ir noteikti izmēri – no rīta nāc tik un zāģē. Savukārt mums ir konkrēts pasūtījums, un katrs ir citādāks. Esam iestrādājušies ar Vāciju un Skandināviju. Ražotne ir samērā maza, tikai līdz 10 cilvēku sastāvā.
It kā ir baigais bezdarbs, bet dabūt strādniekus ir ļoti grūti. Vispār nav speciālistu. Ne tikai galdniecībā. Kas kaut ko ir spējīgs darīt, tas ir vai nu ārzemēs, vai jau ir normāls darbs tepat uz vietas. Jā, palīgstrādnieku mierīgi var dabūt, bet speciālistu – grūti. Un ne jau mums būtu jādomā, kā to risināt, bet gan tas jādara valsts līmenī.
Kur vēl ir problēma: teiksim, jebkurā profesijā, kas strādā apkalpojošajā sfērā, – viņiem normālas algas varēs samaksāt tikai tad, kad, pirmkārt, valsts iestādēs strādājošajiem būs normālas algas. To redzēju jau pēc pirmās krīzes. Kas tad bija mūsu galvenie klienti? Policisti, ugunsdzēsēji, skolotāji… visi, kas strādā valsts amatos. Viņiem bija stabilas, normālas algas, un viņi bija mūsu klienti. Tiklīdz viņiem samazināja algas, arī apkalpojošajā sfērā darbs beidzās. Kad valsts pacels atpakaļ algas saviem darbiniekiem, atkal aizies viss, kas saistīts ar pakalpojumiem.
– Kā no darbiem atpūšaties, relaksējaties?
– Atpūšos pie ūdens makšķerējot, bet izklaidējos – pilsētā. Aizbraucu uz Rīgu, uz teātri, kādu koncertu. Makšķerēt pārsvarā braucu uz Igaunijas nesagandētajām upēm, ezeriem. Mums diemžēl ar to ir problēmas, sabūvēti HESi. Pašu lielāko zivi vēl neesmu noķēris, bet ir jau pa kādai. Vasarā tā mērķa zivs ir plaudis, tas ir noķerts 3,5 kg, it kā skaitās liels. Ziemā – Peipusa ezers, asaru meklēšana. Citreiz man saka: „Tā zivs taču iznāk tik dārga!" Protams, lai aizbrauktu uz Igauniju, ceļam vien cik aiziet. Zivs beigās izmaksā kādus 10 eiro kilogramā. Bet tas jau nav tas, uz ko braucu. Atpūta sākas, kad iekāp mašīnā, ir salasījusies kompānija, katrs pastāsta, kā nedēļu nodzīvojis, kā iepriekš makšķerējis. Tas ir process.
– Vai piedalīsities arī „Baltijas ceļa" 25. gadadienas pasākumos?
– Vēl neesmu konkrēti saplānojis. Katru gadu man nozīmīgākais pasākums ir 18. novembrī, kad cenšos būt Rīgā, krastmalā. Bet „Baltijas ceļš"… Kad zvanījāt un aicinājāt uz interviju, pat brīnījos: „Tiešām 25 gadi pagājuši?!" Protams, sekoju jau visiem saistītajiem jaunumiem līdzi. Bet dzīve iet uz priekšu. Tas bija pareizais sākums brīvības atgūšanai ar pareizu ideju, ka dziedot izcīnījām brīvību, un arī šo kopības izjūtu nedrīkst aizmirst.
Autore: LAURA KOVTUNA
AGRA VECKALNIŅA foto