Pasākumā “Madonas novada sporta laureāts 2024” nomināciju “Par mūža ieguldījumu sportā” saņēma Madonas Bērnu un jaunatnes sporta skolas (BJSS) vieglatlētikas treneris ALEKSANDRS KRAUKLĪTIS.
Madonas Bērnu un jaunatnes sporta skola ir viņa pirmā un vienīgā darbavieta pēc toreizējā Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūta (LVFKI) beigšanas.
– Esmu dzimis 1954. gadā Madonā. Augstskolu pabeidzu 1977. gadā, uzsāku darbu Madonas sporta skolā, biju vieglatlētikas treneris, strādāju arī skolā par sporta skolotāju. Visu darba mūžu esmu strādājis sportā, esmu jau ar diagnozi "skolotājs, treneris" (smaida), – sarunas ievadā uzsver Aleksandrs Krauklītis.
– Kuras no vieglatlētikas disciplīnām savulaik pašam labāk padevās?
– Man padevās viss, kas saistījās ar skriešanu, sākot no 100 m skrējiena līdz 1500 m distancei, arī 400 m barjerskrējiens un kross. Es biju skrējējs – skrējējpuika, kas visu laiku skraida. Manā laikā nebija tautas skrējieni, kas tagad notiek. No 1. līdz 8. klasei mācījos Murmastienes pamatskolā, no mājām uz skolu braucu ar autobusiem. Izglītību turpināju Varakļānu vidusskolā, kuru pabeidzu jau ar skaidru mērķi, ka savu dzīvi saistīšu ar sportu. Neteikšu, ka sportā man ir kādas iedzimtas dotības. Uzskatu, ka pamatskolā sportā biju tāds kā švakulītis, man patika citi mācību priekšmeti – zīmēšana, ģeogrāfija. Dotības sportā parādījās tikai 8. klasē. Joprojām atceros savu fizkultūras skolotāju Raimondu Radiņu, kas mūs vadāja uz sacensībām, bija arī pirmie panākumi Madonas rajona skolēnu sacensībās krosā.
Kad uzsāku mācīties Varakļānu vidusskolā, mani jau sāka vilkt līdzi, vadāja uz vairākām vieglatlētikas sacensībām. Sāku arī aktīvāk trenēties un pamazām atplauku. Dzīvojām Mežastrodos, ceļš līdz skolai un pēc tam uz mājām bija tāls – 6 kilometri. Tas nozīmēja arī mērot ceļa gabalus kājām, citreiz ātrā solī, citreiz skrienot, lai paspētu. Varakļānu vidusskolā sports bija augstā līmenī. Tajā laikā aktīvi sporta jomā darbojās skolotāji Vladislavs Locāns un Raimonds Sprūdžs, viņiem izdevās izveidot ļoti labu sportisku komandu, un Varakļānu vidusskola skaitījās ļoti sportiska skola. Sporta skolotāji bija arī sporta skolas treneri, skolas līmeņa sacensībās varēju palikt 6. vietā, bet, atbraucot uz sacensībām Madonā, pietika spēka ja ne uzvarēt čempionātā, tad trijniekā ielauzos. Jau no tā laika, kad pašam sāka rasties panākumi, izvēlējos savu turpmāko dzīvi saistīt tikai ar sportu, jo sports mani interesēja.
– Ko var izcelt no studiju un pirmajiem darba gadiem?
– 1973. gadā iestājos LVFKI (tagadējā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā), tolaik bija piecu gadu studiju programma. Arī studiju gados manējās bija skriešanas disciplīnas – no 100 m līdz 1500 m. Trenējos pie leģendārā vieglatlētikas trenera Imanta Liepiņa.
Beidzot studijas augstskolā, saņēmu sporta skolotāja diplomu, kas nozīmēja plaša profila sporta pedagoga darbu. 1977. gadā atnācu strādāt uz Madonu, sāku strādāt par treneri Madonas Bērnu un jaunatnes sporta skolā, darbā mani pieņēma toreizējais direktors Broņislavs Lipšāns. Sākumā, kad nebija dzīvokļa, mani gribēja pārvilināt uz Saldu, bet neizdevās. Lai nebūtu jādien padomju armijā, papildus strādāju tagadējā Kalna pamatskolā. Jaunībā jau var visu paspēt un apvienot, turklāt savus skolēnus rosināju apmeklēt treniņus arī Madonas sporta skolā. Sporta skola pa šiem gadiem, līdz uzcēla Madonas daudzfunkcionālo sporta halli, tika pabijusi n-tajās adresēs. Atceros, ka vieglatlētikā trenējāmies pilsētas stadionā, kas tajā laikā atbilda prasībām, jo skrejceļš bija ar bituma segumu, kas deva iespējas rīkot arī sacensības, un pie mums notika ne tikai sporta skolu mači, bet arī Latvijas mēroga vieglatlētikas sacensības.
– Bija lemts sākt darbu Madonā, lai nodibinātu sportisku ģimeni.
– Ar sievu Anitu iepazināmies 1989. gadā, viņa bija vieglatlētikas daudzcīņniece. Kopā esam labs tandēms gan dzīvē, gan sportā – divi vieglatlētikas treneri. Arī mūsu bērni – Baiba un Jānis – kamēr mācījās Madonā, trenējās vieglatlētikas daudzcīņā. Dēls Jānis 2007. gadā kļuva par Latvijas Junioru čempionu desmitcīņā, viņu tajā laikā iekļāva Latvijas vīriešu izlasē dalībai Eiropas kausa daudzcīņās 1. līgas komandām. Ščecinā Polijā Jānis izcīnīja 26. vietu desmitcīņā. Arī meita Baiba 2007. gadā kļuva par Latvijas jauniešu čempioni septiņcīņā, Pasaules jaunatnes čempionātā Ostravā Čehijā ierindojās 20. vietā. Taču pēc vidusskolas, iestājoties augstskolā, daudzi labi sporta skolas audzēkņi, spējīgi vieglatlēti no sporta arēnas pazūd, aiziet no redzesloka, jo nav, kas viņus savāc. Izvēlas arī citas profesijas, pēc tam sports ir tikai vaļasprieks.
– Vai var padalīties novērojumos, kas patīk audzēkņiem?
– Audzēkņiem patīk uzvarēt. Kuram gan uzvaras nepatīk, jo tās ir emocijas? Ja kādam neizdodas, tad viņš ir sapīcis, ar sevi neapmierināts, līdz ar to arī es kā treneris neesmu ar sevi apmierināts. Taču ir jāmācās arī zaudēt un saprast, ka ir vairāk jātrenējas. Tas, ka ir vairāk jāpastrādā treniņos, ne jau visiem pielec. Tie, kas trenējas sportā, ir mērķtiecīgāki, bet jābūt arī neatlaidīgākiem – ko esi iedomājies, tad tas ir jāsniedz.
– Vai vieglatlētika joprojām ir populāra?
– Skatos, ka Madonā vairs nav. Madonā ir parādījušies daudzi sporta veidi, īpaši sporta spēles, un bērniem patīk komandu sporta veidi. Sākumā uz vieglatlētikas treniņodarbībām atnāk daudzi, bet ar laiku atsijājas. Meitenes izvēlas volejbolu, puiši – basketbolu. Man ir divas audzēknes, kas mani motivē turpināt strādāt. Tā ir Rūta un Made, kas veiksmīgi piedalās Latvijas vieglatlētikas sacensībās, ir čempiones. Tāpēc vēl gribas noturēties virs ūdens, un esmu nolēmis vēl pastrādāt. Tā jau ir – ja ir jaunieši, kas ir griboši trenēties, ja ir sasniegumi, tad arī trenerim ir tikai jāstrādā. Darbs ir interesants, man tas, ko daru, patīk jau no sākuma. Tagad ar saviem bijušajiem audzēkņiem satiekamies sacensībās, kad pārstāv citus novadus, satiekamies arī Madonā, kad atbrauc uz vecāku mājām.
– Kuri audzēkņi palikuši spilgtākā atmiņā?
– Viens no pirmajiem audzēkņiem, labs kārtslēcējs bija Normunds Rancāns, kam piederēja Latvijas jaunatnes rekords kārtslēkšanā U18 grupā. Atceros Svetlanu Andrijanovu, kas izpildīja 1. sporta klasi augstlēkšanā jau pirmajā gadā. Gadiem ejot, talantīgu un sportā spējīgu audzēkņu palika arvien vairāk un vairāk.
– Saka, ka sasniegumiem vajadzīgi 99 procenti darba un tikai 1 procents talanta.
– Daudziem, kas izvēlējās trenēties vieglatlētikā, vajadzēja tikai vairāk pakustēties, un tā lieta aizgāja. Protams, ne jau viss ir tik vienkārši, taču arī vieglatlētikā gadās kāds dimanta gabaliņš. Man ilgus gadus bija Latvijas rekords 400 m barjerskrējienā, bet nu jau jaunie vieglatlēti to ir labojuši. Mājās ir medaļu kastīte, ko varēšu rādīt mazbērniem.
28.02.2025.