Uz sarunu šoreiz aicināju folkloristi Baibu Putniņu no Cesvaines. Ņemot vērā, ka lieliem soļiem tuvojas Jāņi, ja ir vēlme svinēt svētkus latviski, viens no labākajiem padomdevējiem būs folklorists.
– Kas jums ir folklora?
– Folklora ir kā mīlestība, to nevar tā izstāstīt. Folklora ir dzīve, tas, kas notiek apkārt. Pats vārds „folklora" man šķiet, neizsaka tās būtību, tas ir starptautisks. Manuprāt, labāk to saukt par "tautas gudrību". Tās ir lietas, ko apzināti vai neapzināti esam mantojuši no senčiem. Kāpēc nedod roku pār slieksni vai Jāņos kurina ugunskuru? Daudzi ir aizmirsuši jēgu, kādēļ tas jādara, bet paaudžu paaudzēs tas ir iegājies. Ir daudzas lietas, ko ikdienā darām tādēļ, ka tautas gudrība mūs tādus izveidojusi.
– Kā sākās aizraušanās ar tautas gudrībām?
– Jau bērnībā man patika dziesmas un pasakas, jo mamma vakaros dziedāja šūpuļdziesmas. Arī augstskolas laikā bija interese, lai gan toreiz daudz ko no latviskā nedrīkstēja akcentēt. Studiju ietvaros vasarā vajadzēja braukt folkloras ekspedīcijā, es sapratu, ka tā ir lieta, ko vēlos darīt. Pēc kāda laika nonācu Latviešu folkloras krātuvē, kurā nostrādāju 15 gadus. Mans galvenais darba pienākums bija tematiski sakārtot tūkstošiem dziesmu jaunajam akadēmiskajam "Latviešu tautasdziesmu" izdevumam. Mans darbs ieguldīts divos no šiem 13 sējumiem. Vasarās savukārt devāmies folkloras ekspedīcijās. Tolaik sākās arī pirmo latviešu tautasdziesmu digitalizācija. Man prieks, ka dzīvē ir izdevies satikt tik daudz izcilu, radošu un darbīgu cilvēku gan abās augstskolās, gan savās darba vietās, gan tuvākos un tālākos Latvijas novados.
– Kā nokļuvāt folkloras kopā „Krauklēnieši"?
– Kad pārcēlos uz šejieni dzīvot, tā bija nejaušība, ka Lāčplēša dienas pasākumā satikāmies. Kopa tolaik bija palikusi bez vadītājas. Piegāju un apvaicājos, vai viņi zina par Gubeņu Marijas melodiju pierakstiem Kraukļos. 19. gadsimta beigās viņa bija pirmā, kas no šīs puses teicējiem bija pierakstījusi 65 melodijas un nosūtījusi Andrejam Jurjānam, kas latviešu tautas melodiju apkopošanas ziņā paveica līdzvērtīgu ieguldījumu kā Krišjānis Barons dainu vākšanā. Šī tikšanās mani aizveda pie brīnišķīgiem, sirsnīgiem cilvēkiem, kuriem dziedāšana ir sirdslieta. Nu jau 33 gadus vadu šo folkloras kopu.
– Kādi ir jūsu hobiji?
– Man patīk daudz un dažādas lietas, sākot ar rokdarbiem un beidzot ar dārza darbiem, lai gan bērnībā ravēt ļoti nepatika. Aizrauj ceļošana, bet jaunībā nesanāca. Pabeidzu Filoloģijas fakultāti un mūzikas augstskolu – lai gan padomju laikos tā nedrīkstēja, mācījos vienlaicīgi divās augstskolās. Tolaik 15 gadus dziedāju arī sieviešu korī „Dzintars" un mēģinājumu grafiks bija stingrs, neskaitot koncertu izbraukumus, nekur tālu aizbraukt nevarēja. Kora diriģente bija Ausma Derkēvica, kura tolaik bija Latvijas izcilākā diriģente. Šur tur izdevās aizbraukt kā tulkam, jo bērnībā auklīte bija vāciete un sarunvalodas līmenī valodu pārzinu. Daudzreiz esmu darījusi lietas, lai pārvarētu sevi, piemēram, apguvu šūšanu, adīšanu. Patīk arī lasīt grāmatas, man ir liela bibliotēka, un domāju – kad aiziešu pensijā, sākšu lasīt. Bet daudzi teikuši, ka arī tad laika nepietiks.
– Cik zinu, spēlējat vairākus mūzikas instrumentus.
– Klavieres spēlēt iemācījos mūzikas skolā, bet gandrīz visus pārējos neesmu skolojusies. Cesvaines katoļu baznīcā spēlēju ērģeles, bet joprojām to nedaru profesionāli. Akordeonu, blokflautu iemācījos pašmācības ceļā. Etnogrāfiskās kokles spēli nedaudz apguvu no Muktupāvela grāmatas un tad mācījos pie kokļu skolotājas Zitas Gailītes. Arī ar ģitāru varu piespēlēt dažus akordus. Protu no visa kā pa druskai.
– Kā savienojat kristīgo dzīvi un latvisko tradīciju piekopšanu?
– Man nav pretrunu starp kristīgo Dievu un pagānu Dievu. Esmu kristīta luterāņu baznīcā, bet vadu folkloras ansambli un spēlēju ērģeles katoļu baznīcā.
– Kas ir latviešu folkloras kodols?
– Īstenais latviešu žanrs ir četrrindes, tautasdziesmas. Īsajās četrrindēs ir ietverta vesela pasaule, un tās var pētīt vēl ilgi. Piemēram „Ai, Jānīti, Dieva dēls, tavu platu cepurīti" – ar Dieva dēlu Jēzu Kristu, protams, saikne ir maza. Bet ir interesanti, ka tauta to spējusi adaptēt savām ieražām un ticējumiem. Piekrītu, ka Jāņu dienas norisēs ir maģiskums, bet nepatīk, ka latviešu rituālus pēdējā laikā mēdz padarīt par kaut ko ārpus realitātes esošu, pārlieku mistisku. Folkloras kopas iziešanai uz skatuves ir ļoti svarīgs dabiskums, bet arī prasme dziedāt skaisti. Ja tā kļūst pār mēru mākslinieciska, tā zaudē savu būtību, savukārt, ja dzied „kā māku, tā maunu", tad nereti nav prieka to klausīties. Interesanti, ka vārds "dainas", ko Krišjānis Barons licis latviešu tautasdziesmu krājuma nosaukumā, nemaz nav latvisks, tas ienācis no Lietuvas. Arī tie, ko saprotam ar latviešu dančiem, lielākoties ir starptautiski un ienākuši latviešu kultūrā no citām tautām. Līdzīgi ir ar daudzām rotaļdejām, ziņģēm un pasakām. "Krauklēniešos" dzied Volfgangs, kura dzimtā valoda ir vācu, viņš nereti atrod tieši to pašu rotaļu vai ziņģi vāciski. Piedaloties Ziņģu festivālos, mēdzam pievienot arī šos vācu tekstus.
– Ko jums nozīmē Jāņu svinēšana?
– Ja lasa, ko ir pierakstījis Krišjānis Barons, Līgo svētku vārds netiek minēts, ir Zāļu diena un Jāņi. Saulgriežu laikā patiesi zemei, jāņuzālēm un arī cilvēkiem ir īpašs spēks. Piedziedājums „līgo" radies saistībā ar saules gaitu, tās enerģiju un šūpošanos. Mums ar folkloras kopu parasti ir skaists pirmsjāņu un Jāņu laiks. Ir tik daudz Jāņu dziesmu, vajadzētu to melodijas un tekstus izmantot krietni plašāk, bet Jāņi ir tikai reizi gadā, un pa gadu atkal daudz aizmirstas. Varbūt tāpēc gatavošanās un ielīgošana senos laikos sākās divas nedēļas pirms svētkiem, lai būtu iespēja un laiks dziesmas atcerēties. Pirms Jāņiem visbiežāk esam kādā ielīgošanā tuvākā vai tālākā apkārtnē, šogad tas bija Barkavas sociālās aprūpes centrā. Bet Jāņu vakarā gan cenšamies būt katrs savās mājās.
– Kur meklēt dažādību līgo dziesmu repertuāram?
– Ja grib to izprast pamatīgāk, jālasa Krišjāņa Barona tautasdziesmu izdevums „Latvju dainas", kas gan rakstītas vecajā drukā. Tās digitāli ievadītas arī digitālajā arhīvā garamantas.lv visiem saprotamā drukā, tur pieejama lielākā daļa no Latviešu folkloras krātuves mantojuma, arī mūzikas un video ieraksti.
– Kādi ir Jāņi jūsu ģimenē?
– Pirmie Jāņi, kurus es atceros, man bija diezgan skumji, jo man bija kādi 4 vai 5 gadi, mēs dzīvojām Babītē, un vecāki aizgāja svinēt Jāņus, bet mūs, bērnus, atstāja pie auklītes. Kad vecāki devās prom, mani uzcēla uz palodzes, lai pamātu vecākiem, un es toreiz ļoti raudāju, jo patiesi gribējās piedzīvot Jāņu svinības. Skaistākie Jāņi dzīvē laikam bijuši bērnībā Kūlieškalnā, Sarkaņos. Brālēni un māsīcas Sarkaņos mācījās skolā, un tur arī pavadīju vasaras. Tur bija milzīgs ugunskurs un visu nakti dziedājām, dejojām un gājām rotaļās. Uguns tāpat kā katru gadu Biksēres kalna galā spīdēja pāri visam. Šobrīd mums ir dzimtas Jāņi – visa ģimene sabrauc kopā. Reizēm man jautā, kādēļ nesvinu kopā ar folkloras kopu, bet man šķiet, ka šie svētki ir jāsvin savās mājās. Ir bijis tā, ka visu nakti nodziedam līdz pašam rītam, bet šad tad vienkārši klausāmies mūziku, skatāmies ugunskurā un zvaigznēs. Ja ir mazie bērni, tad ejam kādās rotaļās vai sadomājam spēles. Jāņuzāles un vainagu pīšana, siers un alus ir vienmēr. Mūsmājās ugunskurs deg visu nakti, malka tam tiek sakrāta jau krietni iepriekš. Bieži vien arī dziesmu pietiek līdz rītam, ja ne līgotņu, tad citu dziesmu. Parasti nosēžam līdz rīta gaismai. Nereti braucam saullēktu sagaidīt Blusu kalnā, kur tas ir visskaistākais.
– Kā laika gaitā svētki mainījušies?
– Jāņi patiesībā ir ļoti dabiski un saprotami svētki. Augšanas, ziedēšanas un gaismas spēka augstākais punkts dabā un nozīmīgs laiks cilvēka saimnieciskās darbības gadā. Jāņu zāles senos laikos tika plūktas, vainagi darināti un pēc svinēšanas izkaltēti, lai ziemā no tām gatavotu uzlējumu, ko dot lopiem, kad tie slimoja vai govis atnesās. Latviešu pietāte un cieņa pret dabu un visu dzīvo ir dzīves gudrība. Mūsdienās cilvēki lasa šīs zāles, met ugunskurā un ziedo, bet bieži vien reālais pamats ir zudis. Kāpēc gan jāaplīgo „lai aug mieži tīrumā", "lai telītes barojas", ja šo miežu un telīšu nemaz nav? Ja aizbrauksi uz lielsaimniecību, kur mieži stiepjas simtiem hektāru platībā, varbūt ne vienmēr saimnieks līgotājus gaidīs ar dziesmām. Lai gan tradīcija iet aplīgot uz kaimiņu mājām ir ne vien priecīgs tikšanās brīdis un zināmā mērā arī šīs sētas novērtējums, bet arī svētības tālāk nešana. Svarīgākā lieta, kas svētkos nav zudusi – vienotības sajūta un mīlestība.
20.06.2025.