Lubānas novada pašvaldība Rīgas pils Ziemassvētku egles iedegšanas pasākumam no Lubānas novada izvirzīja IJAS un MĀRA EZERIŅU ģimeni.
No Madonas reģiona Ezeriņi šai pasākumā bija vienīgie, tāpēc devāmies uz Lubānu un aicinājām ģimeni uz plašāku sarunu. Kopā ar pieaugušajiem – Iju un Māri – sarunā piedalījās viņu bērni – Matīss Matigars (11 gadu), Alma Elīze (8 gadi) un Ernests (3 gadi).
Lubānas pilsētas bibliotēka, kur tikāmies, ir Ijas darbavieta, līdz ar to bērni te uzturas bieži un jūtas kā otrajās mājās.
– Tikšanās prezidenta pilī bija ļoti jauka, – atcerējās Ija Ezeriņa. – Aicinātas tika 20 ģimenes, bet viena no tām bija apslimusi, līdz ar to ieradāmies 19 ģimenes no visiem vēsturiskajiem Latvijas novadiem. Neliels kuriozs bija tas, ka pilī satikāmies divas Ezeriņu ģimenes, tie otrie Ezeriņi, kas nav ne mūsu radi, ne paziņas, bija no Alūksnes novada.
Klātesošie, arī bērni, „Staram" apliecināja, ka atmosfēra pilī bija ļoti jauka, sirsnīga un atraisīta. Priekšnesumā, ko sarīkojumam gatavoja katra ģimene, Alma Elīze Ezeriņa skaitīja pašas sacerētu dzejoli par tēvzemi. – Par šo dzejoli Alma aizvadītajā vasarā saņēma 1. vietu, – komentēja Ija. – Kā jau karavīra meita, viņa piedalījās bērnu un jauniešu jaunrades konkursā „Zemessardzei 20". Alma raksta arī pasakas un ir liela skatuves runas cienītāja.
Ierodoties Rīgas pilī, ģimenes vispirms iepazinās ar 1. stāva telpām, tad sasveicinājās ar prezidentu Andri Bērziņu un nofotografējās. – Nekā samākslota, vīrišķīgs rokasspiediens un stāja, – raksturoja Māris. – Prezidents sevi ir apliecinājis, īpaši jau jautājumā par latviešu valodu.
– Līdz tam mana nostāja par prezidentu bija ne pārāk jūsmīga, pēc šīs tikšanās varu teikt, ka domas pozitīvi mainījās, – secināja Ija.
– Andris Bērziņš visiem teica nelielu uzrunu, uzsvēra, ka šis pasākums ir viens no visjaukākajiem, ko viņš pilī ir pieredzējis, jo tas ir ģimenisks un silts. Prezidents uzsvēra, ka bērni ir lielākais dārgums katrā ģimenē un mēs ar saviem dārgumiem no visas Latvijas esam ieradušies pie viņa. Prezidentam līdzās bija viņa kundze un dēliņš, viņš bija ļoti, ļoti cilvēcisks.
Turpinājumā ģimenēm Rīgas pils Ģerboņu zālē uzstājās mūziķi no projekta „Brīnumskapis", pēc tam ģimenes tika sveiktas ar īpašu māla svečturi un „Laimas" saldumu paku. Pēc ģimeņu priekšnesumiem visi tika aicināti pie zviedru galda un pēc sacienāšanās bija jādodas laukā, kur pils priekšā tika iedegta lielā Ziemassvētku egle. – Pulksten 23 bijām mājās ar bagātīgi gūtām emocijām, – 14. decembra notikumus rezumēja Ezeriņi.
Kad bilstu – šis gads ir viņējais, jo saņemtas daudzas un dažādas balvas, Māris un Ija piekrīt. Viens no nozīmīgākajiem apbalvojumiem ir šogad augustā Mārim piešķirtais Trešās pakāpes apbalvojums, Goda zīme „Par kalpošanu tautai un Latvijai", piešķirta arī pašvaldības nominācija „Gada cilvēks savā amatā". – Šī varbūt ir tā zvaigžņu stunda, – pasmaidīja Māris. – Nekad neesmu tiecies pēc panākumiem, esmu darījis savu pienākumu, un tas kā latvietim ir aizstāvēt savu ģimeni, tautu, valodu un kultūru.
Te jāatklāj, ka Māris Ezeriņš savu dzīvi ir saistījis ar Latvijas armiju. Māris dienē Latvijas bruņotajos spēkos un lepojas ar to, ka ir izpildījis savu vīrieša pienākumu pret Latvijas valsti, dienot obligātajā militārajā dienestā, Alūksnes mobilo strēlnieku bataljonā. Māris Nacionālo bruņoto spēku Cēsu instruktoru skolā ir ieguvis vecākā instruktora kvalifikāciju. Dienesta laikā viņš saņēmis jau daudzus apbalvojumus. Pēc dienesta pakāpes Māris šobrīd ir Zemessardzes 25. kājnieku bataljona seržants.
Sarunā atklājas, ka Māris un Ija ir Latvijas patrioti un ļoti patriotiski audzina savus bērnus. Ezeriņu ģimene vienmēr godā turēs latviešu valodu un latviešu tautas tradīcijas. Māris bieži ceļo pa skolām, aicina jauniešus iestāties zemessardzē, pārliecina jauno paaudzi, ka Latviju aizstāvēsim mēs paši un no tā būs atkarīga Latvijas tautas pastāvēšana nākotnē.
Brīvajā laikā kā jau Ezeriņi (Māra tēvs un mamma ir deju pedagogi. – Aut.) visi mīl un apgūst latviešu tautas deju. Vecākie bērni dejo skolas kolektīvos, mazais apmeklē bērnudārzu. Deja ir Ezeriņu ģimenes dzīvesveids. Pirms Ernesta dzimšanas arī Ija un Māris dejoja tautiskās dejas gan Meirānu vidējās paaudzes deju kolektīvā „Meirānieši", gan Lubānas kultūras nama Tautas deju ansamblī „Lubāna".
Šobrīd Ija pēc iespējas vairāk laika pavada mājās kopā ar ģimeni, lai nepalaistu garām brīdi, kā aug, attīstās bērni, kā atvases pilnveidojas, jo laiks skrien tik ļoti ātri. – Man ir tāds aprūpētājas raksturs – visi jāsačubina, jāaprūpē un jāpavada uz katra ikdienas pienākumiem, tad sirds ir mierīga, – secināja Ija. – Sagaidu Māri no darba, no koncertiem, lai gan tagad, kad Māra brālis ir Rīgā, ballēs viņš spēlē aizvien mazāk.
Māris brīvbrīžos esot atsācis dejošanu, viņa vaļasprieks ir arī mūzika. Pašmācības ceļā Māris apguvis bungu spēli, akordeona, basģitāras un klavierspēli. Kopā ar dvīņubrāli Mārtiņu Māris ir spēlējis dažādos ansambļos un latviešu tautas kapelu sastāvos, spēlējis koncertos un ballēs. Interesanti, ka meita Alma pašmācības ceļā šobrīd apgūst flautas spēli un nākamajā gadā nolēmusi mācīties mūzikas skolā. Vakaros mājās nereti notiek kopīga dziedāšana un muzicēšana, tā allaž ir Ezeriņu ģimenes svētku sastāvdaļa.
Ija pēc izglītības ir kultūras darbiniece – amatierteātru režisore, bet nu jau astoņus gadus strādā bibliotēkā. Darba sākums ritēja Indrānu bibliotēkā, tagad – Lubānas pilsētas bibliotēkā, jo novadu izveides rezultātā Indrānu bibliotēka kļuva par Lubānas pilsētas bibliotēkas ārējo apkalpošanas punktu. Strādājot Lubānas bibliotēkas ārējā lasītāju apkalpošanas punktā Indrānos, Ija organizē dažādus pasākumus iedzīvotājiem, atzīmējot gan valsts svētku un atceres dienas, gan latviešu tautas gadskārtu ieražu svētkus. Ijai patīk savs darbs, jo allaž apkārt ir cilvēki, tomēr pirmajā vietā viņai bijusi un būs ģimene – vīrs un trīs bērni. Sarunā noskaidrojas, ka Ijas sapnis ir kļūt par skolotāju un viņa pieļauj, ka augstāko izglītību šajā profesijā viņa kādreiz arī iegūs.
Uz jautājumu, kā ģimenē tiek svinēti Ziemassvētki, Ija un Māris atklāj, ka lielākais prieks ir gatavošanās svētkiem. Tad mājās sāk smaržot pīrāgi un piparkūkas, bet ģimenes stiprais dzimums dodas uz mežu pēc eglītes.
Nereti visi uz mežu dodas kopīgi, līdzi ņemot burkānus un citus gardumus, ko iekārt eglītē un atstāt meža zvēriem.
Ziemassvētku vakarā Ezeriņu ģimene uz brīdi iegriežas arī Lubānas dievnamā, pēc tam mājās tiek gaidīts Ziemassvētku vecītis, saiņotas dāvanas, eglītē tiek iedegtas svecītes.
– Vislielākā svētku izjūta man tomēr ir 11. novembrī – Lāčplēša dienā, jo tā ir mūsu karavīru atceres diena un šai dienā ir vecākā dēla Matīsa dzimšanas diena, – aizdomājās Māris. – Otra tikpat nozīmīga diena ir 16. marts – Leģionāru atceres diena. Vasarā savukārt priecājos par Līgo vakaru.
Vasarā ģimenes brīvais laiks paiet, strādājot pie mājas. Sevišķi daudz darba prasa zāles pļaušana, piemājas dārziņš, siltumnīca un puķudobes. Vasarā visi kopā Aiviekstē makšķerē zivis, rudenī iet sēņot, Ijai patīk konservēt pašas izaudzēto un mežā salasīto. – Mums viss ir, tikai reizēm žēl, ka uz vietas nedzīvo vecmāmiņas, – nosaka Ija. – Bērni līdz ar to visur tiek ņemti līdzi, jo pasākumu laikā mājās nesēžam, esam jauna, sparīga un enerģijas pārpilna ģimene.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto