Lubāniete SILVIJA BĒRZIŅA savu īsto dzīves ceļu skaidri zināja jau bērnībā — viņu interesēja kultūras joma. Dzīves gaitas sasaistījās ar mūziku, tā kļuva par Silvijas aicinājumu, un arī tagad, kad aktīvās darba gaitas ir noslēgušās, ikdiena nav iedomājama bez skaņām un akordiem. Februārī Silvija Bērziņa ieguva „Gada balvu kultūrā 2023” nominācijā „Gada cilvēks mūzikā”, un pārsteigums par to ir vēl joprojām.
– Mūzikai jūsu dzīvē ir svarīga loma, tā vijas cauri visam mūžam…
– Pie tā, ka mana izvēle bija saistīt dzīvi ar mūziku, „vainīgs" ir mans tētis. Reiz viņš man klēpī ielika akordeonu, ko bija apguvis spēlēt pašmācības ceļā. Vispirms es mācījos bērnu mūzikas skolā Talsos (esmu dzimusi Stendē). Pēc 8. klases absolvēšanas mamma mani pamudināja, ka varētu doties uz Ventspils mūzikas vidusskolu. Mamma vēl smaidot sacīja, ka man būs ļoti tīrs darbiņš, ka varēšu ar kurpītēm kājās strādāt un būt mūzikas skolotāja. Tā es nokļuvu Ventspils mūzikas vidusskolā pie aktīva, darbīga un brīnišķīga pedagoga Viktora Ņikandrova, kurš Latvijā pēc tam organizēja starptautiskus mūzikas festivālus tieši akordeonistiem, un tajos piedalījās daudzi ārvalstu mākslinieki. Atceros, ka tad, kad mācījos Talsu mūzikas skolā, man uznāca tāda kā krīze, tā mēdz parādīties daudziem bērniem arī mūsdienās. Es pēdējās klasēs gribēju izstāties un mācības pamest, jo citas meitenes gāja uz kino, atpūtās, bet man bija jāspēlē akordeons un klavieres, jāmācās. Ļoti jauki, ka direktore Mediņa mani atrunāja un pat sabāra, teikdama, ka mācības noteikti jāpabeidz. Tīri priecīga braucu mājās, ka tomēr dokumentus neizņēmu. Domāju, ka tagad arī tie bērni, kuri tiek šai krīzei pāri, priecājas, ka saņēmuši mūzikas skolas apliecību un nav padevušies. Gluži nejauši daudziem dzīve sasaistās ar mūziku.
– Esat strādājusi gan Lubānas vidusskolā, gan Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā. Kā atceraties tur pavadīto laiku?
– Kolīdz 1972. gadā beidzu mūzikas vidusskolu Ventspilī, drīkstēju strādāt par pedagogu skolā, protams, turpinot mācības šajā nozarē. Iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā. Tolaik nebija tādas akordeona nodaļas kā tagad, un es iestājos mūzikas pedagoģijas nodaļā. Ieguvu kora diriģēšanas specialitāti 1977. gadā pie pasniedzējas Irēnas Baltābolas-Jermakas. Tā manas izglītošanās gaitas beidzās un izvēle tika izdarīta. Sadales kārtībā man piedāvāja darbu bērnu mūzikas skolā Madonā. Kāpēc es izvēlējos strādāt tieši Madonā? Tāpēc, ka man sacīja – šī pilsēta ir Vidzemes Šveice. Bet es nezināju, ka man akordeona spēles skolotājas darbiņš būs jāveic Madonas bērnu mūzikas skolas filiālē Lubānā. Lubānas vidusskolā vajadzēja arī dziedāšanas skolotāju, man paralēli bija jāsāk strādāt abās skolās – gan Madonā, gan Lubānā. Tā es, būdams 19 gadus vecs meitēns, stājos vienaudžu priekšā un mācīju viņiem mūziku, paralēli Madonā mācot bērniem spēlēt akordeonu. Jaunībā jūra bija līdz ceļiem, nebaidījos vadīt korus visās klašu grupās un organizēt ansambļus. Astoņdesmitajos gados piedalījāmies burvīgā konkursā „Ko Tu proti?", bet pirms tam nācās izcīnīt rajona skatē tiesības tur piedalīties. Kādreizējais Madonas mūzikas skolas direktors Artis Kumsārs bija ļoti ieinteresēts uz to, lai dibinātos zēnu kori. Tādu izveidoju arī Lubānā, korī dziedāja 37 puiši. Piedalījāmies zēnu koru salidojumos un ar 5.-10. klašu kori 2015. gadā tikām uz dziesmu svētkiem. Ar to tad arī savas 43 gadu darba gaitas Lubānas vidusskolā pabeidzu, jo pienāca pensijas diena. Taču Madonas mūzikas skolā vēl kādu laiku paliku. Man liels prieks par tiem jauniešiem, kuri nonāk līdz finišam un saņem mūzikas skolas beigšanas apliecību. Neesmu precīzi skaitījusi, bet apmēram 60 mani audzēkņi ir absolvējuši šo iestādi. Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā akordeona spēli apgūst Krišjānis Rudzāts, bet Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā mācās Markuss Zlakomanovs – tie ir mani pēdējo gadu audzēkņi. Ar saviem ansambļiem esam piedalījušies dažādos lielākos un mazākos pasākumos un festivālos. Liels bija gods, kad Mārtiņš Bergs mani uzaicināja spēlēt solo ar viņa simfonisko orķestri. Izbraukājām daudzas Latvijas pilsētas ar brīnišķīgiem koncertiem. Madonas mūzikas skolā pavadīju apaļus 50 gadus, atpūtā devos 2022. gadā.
– Nupat saņēmāt Madonas novada „Gada balvu kultūrā" nominācijā „Gada cilvēks mūzikā". Ar kādām sajūtām atceraties šo brīdi?
– Tas bija ļoti liels pārsteigums. Gribu teikt, ka šīs balvas cienīgi esam mēs visi – diriģenti, ansambļu un orķestru vadītāji, kolektīvu dalībnieki un dziedātāji. Mēs katrs esam kā skaņa simfonijā, ko sauc par dziesmu svētkiem, es jūtos kā viena nots šajā skaņdarbā. Brīnišķīgus vārdus balvu pasniegšanas ceremonijā teica dziesmu svētku virsvadītāja, mūsu novadniece Aira Birziņa. Paldies gribu teikt ikvienam, kurš mani izvirzīja šai nominācijai. Pasākums bija ļoti jauks, sirsnīgs, tas notika Ērgļu kultūras centrā. Zāle bija izpušķota, sajūta bija gluži kā uz sarkanā paklāja. Ar priekšnesumiem pasākumu kuplināja Elza Rozentāle un instrumentālais ansamblis. Varēja izbaudīt brīdi, kad pašai nav jāuzstājas, vien tik daudz, cik jāparunā pie mikrofona. Atmosfēra bija ļoti patīkama, satiku daudz pazīstamu cilvēku, bija iespēja parunāt ar viņiem.
– Jūsu vadībā norit senioru sieviešu kora „Noskaņa" radošā darbība. Cik ilgi vadāt šo kori, un kas pa šiem gadiem ir kopā piedzīvots?
– Es savas dziedātājas saucu par meitenēm, un mēs esam kopā jau 20 gadus – kopš 2004. gada. Šogad varētu sarīkot jubilejas pasākumu. Esam piedalījušās visās koru skatēs. Prieks par iegūtajiem pirmās pakāpes diplomiem, šajā 20 gadu darbības laikā esam piedalījušās četros dziesmu svētkos. Esam darbīgs koris, republikas mērogā ik gadu citā Latvijas pilsētā apmeklējam senioru koru salidojumu, tie ir kā mazi dziesmu svētki. Esam uzstājušās Koknesē, Alūksnē, Tukumā, Salacgrīvā, Bauskā, Elejā, Valmierā un tepat, Madonā. Šovasar mūs atkal uzņems Salacgrīvā. Dziedam visos pasākumos, kuros tiekam aicinātas uzstāties, priecējam arī sociālās aprūpes centru iemītniekus. Izglītojamies citu diriģentu vadībā, apgūstam repertuāru, kas tiek veidots senioru koru salidojumiem. Lubānas apvienības pārvalde vienmēr cenšas atbalstīt visus mūsu svarīgos braucienus, par ko liels paldies. Un kas gan mēs būtu bez savas jaukās, vienmēr atbalstošās koncertmeistares Rudītes Kolātes, kura ir arī mūsu mūzikas skolas absolvente!
– Ļoti aktuāls temats pēdējā laikā ir skolu reforma, kas cilvēkos raisa dalītas domas. Jums kā pedagogam ar ilgu gadu pieredzi izglītības jomā noteikti ir savs viedoklis.
– Protams, ka tas ir skumji. Arī Lubānas vidusskolas klasēm rit pēdējie gadi. Nebūšu oriģināla – aiz tā visa slēpjas vēsi, matemātiski aprēķini, nevis cilvēki, kuri dzīvo savā novadā, pilsētā, ciemā. Izklausās, ka valdības sauklis ir: „Pašvaldības, risiniet pašas šo problēmu!" Un tad pašvaldības varēs būt peramie zēni. Šī reforma atstās negatīvu iespaidu arī uz mūsu amatiermākslu. Piekrītu tiem, kuri iestājas pret šo lēmumu un protestē.
– Tagad jums ir daudz brīvā laika – ar ko aizpildāt ikdienu, un kas ir jūsu enerģijas atjaunošanas avots?
– Liktenis man devis iespēju strādāt ar tik daudziem cilvēkiem, ka, dodoties no vieniem pie otriem, esmu gan devusi enerģiju, gan saņēmusi to pretī. Par nogurumu domāt nedrīkst, kolektīva vadītājam jācenšas vienmēr būt iedvesmojošam un ar mirdzošām acīm. Prieks, ka varu citus iepriecināt ar akordeona spēli pasākumos, spēlēt kopā ar kolēģiem. Spēlējot eiropeādēs esmu izbraukājusi pusi Eiropas, tas sākās 2000. gadā ar Māra Jansona uzrunu braukt līdzi Gulbenes deju kolektīvam „Ratiņš" un sniegt pavadījumu. Ir būts Portugālē, Spānijā, Dānijā, Vācijā, Itālijā, Beļģijā. Ārzemēs esmu bijusi arī ar Lailas Ozoliņas vadītajiem kolektīviem. Šis piedzīvojums ir devis pamatīgu enerģijas lādiņu, pieredzi un iespaidus. Es dziedu Lubānas vokālajā ansamblī „Naktsputni". Prieks, ka varu veltīt laiku arī savai ģimenei.
01.03.2024.