Kopš augusta Madonas un Liezēres luterāņu draudzēs kalpo palīgmācītājs ROLANDS PĒTERSONS. Tas viņam, Lutera akadēmijas pērnā gada absolventam, kas gadu kā evaņģēlists nokalpojis divās lielākajās Rīgas luterāņu draudzēs, ir liels izaicinājums, bet reizē arī liela uzticēšanās Dievam.
– Mana bērnība līdz divu gadu vecumam pagāja Ainažos, pie jūras, netālu no Latvijas un Igaunijas robežas – priedes, jūra, liedags. Tie bija mani pirmie soļi. Pēc tam pārcēlāmies uz Dobeli, jo māte, kas pēc izglītības ir pedagoģe, tur atrada darbu un arī vēl joprojām tur strādā. Esmu absolvējis Dobeles 1. vidusskolu, – aicināts iepazīstināt ar sevi, īsos vārdos pastāsta Rolands Pētersons.
– Savukārt, kā veidojies jūsu garīgais ceļš?
– Tas joprojām turpina veidoties. Esmu uzaudzis bez tēva, un tāpēc, neapzinoties pat konkrētu brīdi, man veidojās tēva attiecības jeb saikne ar Dievu. Kāda tā bija no kristietības skatpunkta, to es šobrīd nevaru pateikt, bet savā ziņā tās bija tādas kā tēva un dēla attiecības. Iespējams, es psiholoģiski meklēju kādu veidu, kā piedzīvot šo tēva klātbūtni savā dzīvē, un jāsaka, ka es jau no bērnības ar vislielāko svētību sajutu Dieva klātbūtni. Tā pavadīja mani visos manos ceļos. Es apzinājos, ka tā tam vienkārši ir jābūt, ka manā dzīvē Viņš ir kā tēvs, un līdz ar to tas varētu būt šī garīgā aicinājuma piepildījuma sākums. Bet, protams, laikam ejot un nākot pusaudža gadiem un arī vēlāk – jau pēc vidusskolas beigšanas, pasaulīgās lietas un laicīgie impulsi it kā nomāca šīs sākotnējās idejas. Man ir bijuši izaicinājumi, tajā pašā laikā arī lielas ciešanas, pārdzīvojumi, kurus pats sev izveidoju ar nepareizi pieņemtiem lēmumiem, bet tas viss savā ziņā bija tāds labs audzinātājs tam, lai es apzinātos, ar ko reāli saskaras cilvēka būtība pasaulē, un mācītājam, man šķiet, tas ir ļoti nozīmīgi – saprast cilvēkus līdzās, ka viņš nerunā tikai kaut ko abstraktu, bet pats ir pieredzējis ko līdzīgu un spēj sarunāties ar cilvēkiem. Tāpēc es domāju, ka šis, ko es tā bībeliski saucu par pazudušā dēla periodu, bija arī sava veida svētība. Savukārt tas, kas manī radīja atkal šo vēlmi atcerēties to, kas bija ielikts sirdī no bērnības, un virzīties uz priekšu, bija grūtības un apziņa, ka tomēr ir kaut kas vairāk par to, ko mēs redzam, ir kaut kāda lielāka jēga dzīvei, tam, kāpēc cilvēks vispār nācis šajā pasaulē. Kā Kristus saka: cilvēks nedzīvo no maizes vien. Tieši šī garīgā dimensija ir tā, kuras ļoti bieži pietrūkst cilvēkiem, un tādēļ viņi izdara nepareizus lēmumus, sper soļus nepareizā virzienā.
Pēc šī krīzes perioda, kas bija gana ilgs un sāpīgs, es iestājos Lutera akadēmijā. Sāku studēt ar interesi, bet bez tāda konkrēta mērķa, ka būšu mācītājs. Es zināju, ka mans aicinājums ir kalpot Dievam, tikai, kā tas reāli transformēsies, nezināju – vai tas būs kā mācītājam vai misionāram, vai diakonijas darbā. Tikai laikam ejot, Lutera akadēmijā, tas transformēja manu aicinājumu pilnībā, uz ko es arī atsaucos.
Lutera akadēmiju es beidzu 2016. gada vasarā, pēc tās absolvēšanas nokārtoju evaņģēlista eksāmenu un tiku norīkots kalpot kā evaņģēlists divās lielākajās Rīgas LELB draudzēs – Rīgas Lutera un Rīgas Krusta draudzē. Šajās divās draudzēs es guvu savu sākotnējo pieredzi kalpošanā. Šogad 14. augustā, jau kalpojot Madonas draudzē, tiku ordinēts kā palīgmācītājs. Esmu tiesīgs veikt visas kazuālijas jeb svētdarbības (kristīt, iesvētīt, laulāt utt.).
– Kā jūsu dzīvē ienāca Madona?
– Tas ir ļoti interesants un dziļš stāsts. Ja divos vārdos – es teiktu: tā ir uzticēšanās Dievam. Ja plašākā kontekstā – tad droši varu teikt, ka tas nenāca viegli, jo, kalpojot Rīgā, man bija aicinājums no Rīgas Krusta draudzes arī turpmāk pēc ordinācijas šeit kalpot kā palīgmācītājam. Tur šobrīd viens mācītājs ir, bet, tā kā draudze ir liela, nepieciešams arī otrs.
Savukārt kādu dienu man piezvanīja LELB Daugavpils diacēzes bīskaps Einārs Alpe un izteica piedāvājumu attiecībā uz Madonas draudzi. Tā draudzīgi un tēvišķi: tu padomā, izsver, tur šobrīd jau ilgāku laiku nav mācītāja. Un tad nāca šis iekšējais dialogs: vai tev jābūt tur, kur tomēr jau viens mācītājs ir, vai tomēr tur, kur nav neviena, kur draudze ļoti gaida mācītāju… Tas kritiskais punkts droši vien bija tas, ka Madonas draudzē ir vajadzīgs mācītājs. Un, ja bīskaps aicināja, tas savā ziņā ir arī aicinājums no Dieva. Līdz ar to šī doma manī sāka arvien dziļāk transformēties, nosēsties, un es jau sāku apzināties, ka tiešām varētu doties un kalpot uz Madonu kā mācītājs. Šī doma pārauga realitātē, un, atsaucoties bīskapa aicinājumam un vajadzībai, un Dieva svētībai, es esmu šeit.
Protams, uzsākot kalpošanu, mācītājam ir ļoti svarīgi jau sākotnēji būt paļāvībā uz Dievu – doties turp, kur Viņš aicina, lai arī sākotnēji vietas liekas visnotaļ izaicinošas. Varbūt ne tās, kuras pirmajā brīdī šķiet sirdij un acij tīkamākas, bet, kad atsaucamies Dieva aicinājumam, izjūtam lielu svētību, saprotot, ka šī ir tā vieta, kur tieši šobrīd man ir jābūt un jākalpo. Šo bagātīgo svētību es jau pirmajā kalpošanas mēnesī esmu ļoti izjutis. Gan no draudzes, gan nejauši sastaptajiem cilvēkiem, arī no domes pārstāvjiem, saviem amata brāļiem.
– Tomēr šī izšķiršanās nebija tik vienkārša arī no tā viedokļa, ka jūs neesat viens – jums ir ģimene, bērni.
– Kad uzsāku kalpošanu, mana sieviņa Daina jau bija otrā bērna gaidībās. Viņas darbavieta bija Rīgas domē Pilsētas attīstības departamentā, turklāt ar izaugsmes iespējām, un viņa dziļi sirdī bija jau rīdziniece. Līdz ar to arī viņai tas bija liels izaicinājums – atsaukties un uzticēties vīra aicinājumam, un doties Dieva dāvātajā kalpošanā. Mūsu ģimenei arī šobrīd tas ir ļoti liels pārmaiņu laiks, mēs vēl tikai apjaušam, kur esam kā ģimene nonākuši. Tajā pašā laikā Jēkabam (viņam tūlīt būs divi gadi) rit jau pirmā nedēļa bērnudārzā „Kastanītis". Līdz ar to darbdienās mājās esam trijatā vai arī sieviņa divatā ar Paulu, kurai ir tikai ceturtais mēnesis. Šī ir jauna situācija, jo līdz šim arī Jēkabs dzīvojās kopā ar mums pa māju. Mans lielais dēls Rūdolfs (viņam ir 13 gadu) dzīvo Rīgā un mācās Rīgas 6. vidusskolā ar mūzikas novirzienu. Ļoti talantīgs puisis.
– Kāda bija pirmā tikšanās ar draudzi?
– Pirmā tikšanās bija ļoti zīmīga. Bīskaps vēl pirms manas stāšanās amatā rosināja vispirms vienu dienu aizbraukt uz Madonu, apskatīties, novadīt dievkalpojumu. Bet, kad pēc dievkalpojuma Madonas draudze mani jau apsveica kā jauno mācītāju, es sapratu: jā, laikam šī ir tā vieta – kā cimds uz rokas. Visi tik mīļi un jauki sagaidīja. Es sajutos uzņemts un arī šobrīd tā jūtos. Par Madonas draudzi vienmēr ir bijušas labas atsauksmes, tā ir ļoti mīļa un pretimnākoša, saliedēta, sirsnīga.
Arī mācītājmuiža, kur ir mūsu mājvieta, ir pasakaina vieta. Es gūstu gandarījumu un prieku no šīs vietas, jo īpaši apzinoties, ka tur ir notikuši pirmie bērnu dziedāšanas svētki, ka tas viss ir saistīts ar baznīcu. Plānos ir arvien vairāk attīstīt šo vietu un apkārtējo vidi. Savā ziņā tā ir arī viena no Madonas vizītkartēm. Draudze šo vietu ir ļoti lolojusi un ieguldījusi daudz līdzekļu. Protams, ir arī izaicinājumi, ēka nav jauna, prasa rūpes. Bet gan ar Dievpalīgu tiksim galā.
– Rudens saistās ar jauna mācību gada sākumu ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, jo mācīties jau cilvēks nepārstāj visu mūžu. Arī baznīcas dzīvē sākas jauns posms.
– Tā nu tas ir. Es pilnībā piekrītu argumentam, ka no mācīšanās mūs atbrīvo tikai miršanas apliecība. Jāmācās ir visu mūžu, un tas ir cilvēka tapšanas uzdevums.
Kas attiecas uz baznīcu, šis jaunais posms vienmēr sākas ar Pļaujas svētkiem. Šogad tas ir 1. oktobris. Tad arī draudzē atsāksies iesvētes mācība, svētdienas skoliņa, kurā laipni aicināts ikviens. Jau septembrī mēs atsāksim arī jauniešu vakarus, kas būs piektdienās pulksten 17 jauniešu centrā „Kubs", kur mēs kopā ar jau pieredzējušu jauniešu vadītāju Sintiju mēģināsim šos jauniešu vakarus veidot arvien interesantākus un plašākus. Ceturtdienās ir Mācekļu skola, ko vada ļoti talantīgs cilvēks Helēna. Ir arī jaunas idejas attiecībā uz draudzes avīzi, mājaslapu. Gribētos nostiprināt sadarbību ar garīgajiem vadītājiem no citām konfesijām. Ir doma par Alfa kursu, kas ir ļoti vērtīgi, jo tur galvenokārt iesaistās sabiedrības daļa, kura grib labi un jēgpilni pavadīt vakaru, uzzināt ko vairāk par Dievu, rast atbildes uz saviem jautājumiem. Sadarbībā ar pirmsskolas iestādi „Kastanītis", tās pedagogiem mēģināsim izveidot apmācības vai kursus, lai arī viņus stiprinātu ticībā un uzturētu kristīgās ievirzes garā. Šobrīd ieceru ir ļoti daudz, arī man šis ir tikai sākums, un es esmu, ja tā var sacīt, tādā lielā tvērienā, lai visu aptvertu, saprastu.
15.09.2017.