Jau plaši laikraksta lappusēs esam atspoguļojuši jaunievēlētā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa pagājušās nedēļas darba vizīti Madonas novadā. Tās ietvaros Valsts prezidents atvēlēja laiku arī neilgai intervijai ar „Staru", kurā RAIMONDS VĒJONIS pauda savu viedokli par aktuāliem, tostarp arī madoniešiem, jautājumiem. Mūsu sarunu prezidents gan iesāka, atzīstot, ka Madonas apmeklējums viņam ir īpašs un sagādā ļoti pozitīvas emocijas.
– Šī nav tradicionāla darba vizīte, bet gan apmeklējums, kas pārpilns emocijām. Šī ir satikšanās ar skolotājiem, ar tuviem un daudzu gadu gaitā labi iepazītiem cilvēkiem. Biju publiski solījis, ka 1. septembrī būšu Madonā, un solījumu arī pildīju.
– Kopš ievēlēšanas amatā neesat vairījies paust viedokli daudzos aktuālos jautājumos. Ar kādām likumdošanas iniciatīvām pats plānojat nākt klajā tuvāko gadu laikā?
– Pirmais jautājumu bloks noteikti saistās ar drošību. Runa galvenokārt ir par kārtību, kā notiek lēmumu pieņemšana krīzes situācijās. Pašreizējā kārtība, manuprāt, ir novecojusi un balstīta uz pirmskara situāciju. Mums ir jāiet līdzi laikam un jāpārskata virkne jautājumu, kuri saistīti ar lēmumu pieņemšanu krīzes situācijā. Kas ir parlamenta atbildība, par ko atbild valdība un par ko – Valsts prezidents, kā arī citas iestādes. Tas ir vesels jautājumu komplekss, kurā ietilpst arī tehniskas dabas jautājumi. Piemēram, nedrīkst rasties tāda situācija, kāda bija nesenās Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē laikā, kad visi valdības locekļi vienlaikus atradās ārpus valsts, pie tam pārvietojās ar vienu transportlīdzekli. Minētā situācija saistāma ar valsts apdraudējumu, jo, ja kaut kas atgadītos, valstij vairs nebūtu lemtspējīgas valdības. Šādas situācijas nedrīkst būt.
Otrs jautājumu bloks ir saistīts ar to iniciatīvu turpināšanu, kas skar valsts pārvaldes sakārtošanu. Tas galvenokārt attiecas uz Ministru prezidenta un ministru pilnvarām un tiesībām. Jau esmu paudis ierosinājumu, ka vajadzētu izvērtēt nepieciešamību pēc parlamentārajiem sekretāriem, jo visai smagnēji līdz šim ir norisinājusies ministru aizvietošana, ko parasti uzņemas citi valdības locekļi. Parlamentāro sekretāru vietā izveidojot ministra vietnieka amatu, šis process būtu daudz vieglāk regulējams.
Visbeidzot, trešais jautājumu bloks skar likumdošanu. Te runa lielākoties ir par likumu efektivitātes izvērtēšanu. Bieži pieņemam dažādus likumus un tajos iestrādājam procedūras, taču nenotiek šo likumu ieviešanas efektivitātes pārbaude. Kabinām jau esošajām klāt jaunas procedūras, nepārbaudot, kā tās praktiski būs iespējams ieviest un kā tiek piemērotas jau līdzšinējās normas. Kā piemēru varu minēt nodokļu jomu, kur ne vienmēr ir iespējams pārbaudīt ieviesto likumu efektivitāti, taču šādam mehānismam ir jābūt, jo pretējā gadījumā varam pieņemt virkni likumu, kuru izpilde ir apgrūtināta vai neiespējama.
– Jūtat, ka šīm likumdošanas iniciatīvām ir atbalsts politisko spēku vidū?
– Patlaban to vēl ir grūti pateikt, jo jebkuri priekšlikumi, kas nāk no prezidenta, vispirms būs jāizdiskutē ar visām Saeimā pārstāvētajām politiskajām partijām, un šīm iniciatīvām ir nepieciešams nopietns pamatojums. Taču, kā zināms, šie jautājumi ne pirmo dienu ir bijuši aktuāli gan politiķu vidē, gan sabiedrībā kopumā.
– Vai viena no šīm iniciatīvām varētu būt saistīta arī ar obligātas nodevas par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu ieviešanu, kas būtu liels atvieglojums Madonai, kur pēdējā gada laikā tiek lauzti šķēpi par to, kā godīgi norēķināties par iedzīvotāju saražoto atkritumu daudzumu?
– Šī jautājuma problemātika man ir labi zināma. Vēl būdams vides ministra amatā, centos ieviest speciālo pašvaldības nodevu par atkritumu savākšanu un noglabāšanu. Diemžēl tajā laikā man neizdevās gūt atbalstu Finanšu ministrijā, un pēc kāda laika sāka svārstīties arī Latvijas Pašvaldību savienība, līdz ar to iecere tālāku virzību neguva. Nodeva noteikti ir viens no veidiem, kā organizēt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu pašvaldību teritorijā, taču, kā jau katram samaksas modelim, arī šim ir savi plusi un arī mīnusi, un, pirms to pieņemt, tie rūpīgi jāizvērtē.
Runājot par šo, kā Valsts prezidenta iniciētu, jautājumu – kā jau minēju, pats to savulaik esmu atbalstījis un arī prezidenta amatā esmu gatavs par to runāt ar Finanšu ministriju, lai atjaunotu diskusiju par to, kādā veidā nodevu varētu ieviest, taču vispirms pašām pašvaldībām jātiek skaidrībā, vai tām šāds modelis ir pieņemams. Arī iniciatīvai, manuprāt, būtu jānāk tieši no pašvaldībām, jo, ja to rosina prezidents, bet atbalsta nodevai pašvaldību vidū nav, cerības, ka parlaments likumu apstiprinās, ir mazas.
– Šobrīd ES visvairāk nodarbina jautājums saistībā ar bēgļu ieplūšanu ES valstīs. Kādai, redzot to, ka bēgļu straume neapsīkst, jūsuprāt, jābūt turpmākajai Eiropas Savienības un tostarp arī Latvijas pozīcijai bēgļu jautājumā?
– Runājot par kopējo ES politiku, darāmā ir daudz, lai pārskatītu politiku attiecībā uz jau esošajiem bēgļiem, kā arī cīnītos ar bēgļu plūsmu jau valstīs, kur šī plūsma sākas. Tās galvenokārt ir Āfrikas valstis un valstis, kur aktīvi norisinās karadarbība. ES ir jāiestājas par šo karu pārtraukšanu un jācenšas to realizēt gan diplomātiskā ceļā, gan, ļoti iespējams, arī piedaloties militāra rakstura pasākumos.
Otrkārt, nepieciešams stiprināt šo valstu ekonomiku, jo, ja ekonomika būs stabila, cilvēku motivācija pamest savu valsti mazināsies.
Aktuāls ir jautājums arī par ES robežu drošības stiprināšanu, kā arī jāmeklē risinājumi, kā ES nodrošināt kontroli Vidusjūrā. Lai kuģi ar bēgļiem tiktu pārtverti nevis tad, kad laivas jau gatavas piestāt krastā, bet gan tuvāk Āfrikai. ES ir arī pieņēmusi lēmumu par iesaistīšanos militārajā operācijā Vidusjūrā, lai identificētu tos kuģus, kas tiek izmantoti bēgļu pārvadāšanai, un tos iznīcinātu. Diemžēl, līdz galam šis jautājums nav atrisināts, jo darbojas pirmais etaps – kuģu identificēšana un informācijas vākšana, apkopošana, taču līdz kuģu aizturēšanai vai iznīcināšanai vēl nav nonākts, jo trūkst šiem pasākumiem nepieciešamas Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijas, ko iegūt ir grūti, jo pret šāda veida pasākumu iebilst Krievija.
Kas attiecas uz Latvijas rīcību, valstī ir noteikta procedūra, kā tiek izskatīti patvēruma meklētāju iesniegumi, lai cilvēki varētu iegūt bēgļa statusu, kas ir atkarīgs galvenokārt no tā, kāda ir situācija valstī, no kuras bēglis ir cēlies. Jāatzīst, ka vēl ir daudz neatbildētu jautājumu, jo Latvijai (atšķirībā no daudzām citām ES valstīm) nav plašas pieredzes bēgļu uzņemšanā. Līdz šim to skaits mūsu valstī ir bijis neliels. Uz šiem jautājumiem tad arī jācenšas rast atbildes, un galvenokārt tas notiek augsta līmeņa darba grupās, kur tiek diskutēts gan par latviešu valodas apmācību bēgļiem, gan par to izmitināšanu, iekļaušanu sabiedrībā u. c. būtiskiem aspektiem. Arī pašvaldībām būs būtiska loma, taču vienlaikus ir skaidrs, ka neviens bēgļa statusu ieguvušais īpaši uz kādu no pašvaldībām sūtīts netiks. Brīdī, kad patvēruma meklētājs ir ieguvis bēgļa statusu, viņš ir brīvs kā putns un pats var izvēlēties, kur dzīvot – Rīgā, Krāslavā, Madonā vai varbūt kādā citā ES valstī. Latvijas valstij nav pienākuma šo cilvēku nodrošināt ar darbu. Protams, problēmas ar darba atrašanu var radīt valsts valodas prasmes trūkums, taču bēgļa statuss ļauj saņemt pabalstu valsts valodas apguvei. Bēgļi, diemžēl, ir realitāte, ar kuru mums tuvākajā laikā vajadzēs saskarties. Mēs vēlētos, lai papildus 250 bēgļiem, ko Latvija apņēmusies uzņemt, par lielāku bēgļu skaitu mums nebūtu jārunā, taču raudzīsimies acīs realitātei – pie bēgļu jautājuma būs jāatgriežas pēc diviem gadiem, kas kalpos par pārejas periodu (intervija notika laikā, pirms vēl Eiropas Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers bija nācis klajā ar savu plānu, ka vēl 120 000 patvēruma meklētāju atbilstoši kvotu sistēmai ES dalībvalstīm būs jāuzņem piespiedu kārtā. – Aut.), lai pati ES censtos atrast mehānismus, kā nodrošināt to, lai patvēruma meklētāji no citām valstīm nedotos uz Eiropu. Ja stabils risinājums netiks rasts, pie bēgļu jautājuma, visticamāk, būs jāatgriežas.
(Vēl pirms intervijas, tiekoties ar iedzīvotājiem, Raimonds Vējonis, saņemot apsveikumus no sarkaniešiem, atzina, ka lielu lomu viņa dzīvē spēlējusi tieši Sarkaņu bibliotēka un grāmatas. „Dzīvojot Sarkaņos, biju viens no biežākajiem bibliotēkas apmeklētājiem. Bibliotēkas grāmatas biju pārlasījis krustu šķērsu, un bibliotekārei pat nebija vairs, ko man piedāvāt. Tas tikai vēlreiz apliecina to, cik svarīga nozīme dzīvē ir grāmatām. Neraugoties uz to, ka modernais laikmets piedāvā dažādas palīgierīces, aicinu daudz vairāk lasīt tieši iespiestas grāmatas, jo tam piemīt sava burvība. Mums, jo īpaši jaunajai paaudzei, ir daudz jālasa, lai izkoptu un bagātinātu savu valodu. Vecāki, lasiet saviem bērniem pasakas, tad arī paši bērni lasīs. Tā mēs sevi spēsim bagātināt.")