Vēl jau sals pieņemas spēkā un ziema negrib atkāpties, bet, tiekoties mājīgajās ilggadējās Ļaudonas vidusskolas skolotājas SARMAS BARKOVSKAS mājās Ļaudonā, jau jūtams, ka arī pavasaris vairs nav aiz kalniem. Silda ne tikai saules stari viesistabas logos, bet arī skolotājas un klases audzinātājas atmiņas – par bērnību pirmskara Latvijā, skolas un studiju gadiem, skolotājas darba pieredzi un ģimenes nozīmi viņas dzīvē.
Pavasaris ir viņas gadalaiks. Katru gadu, to gaidot, viņa seko saules gaitai un priecājas, ka tā ceļas arvien augstāk. Skatās, kā agros rītos un pievakarēs pļavās ganās stirnas un paēdušas aizskrien pāri kalnam uz tuvējo mežiņu.
Sarma Barkovska ir dzimusi Liepājā, pilsētā, kurā piedzimst vējš, lai gan daudziem, it īpaši viņas audzēkņiem, skolotāja asociējas tikai ar Ļaudonu, kur viņa ir nodzīvojusi gandrīz visu mūžu. Sarma saviem vecākiem ir pirmais bērns, un viņai ir divas māsas – Astrīda un Mārīte.
Lai arī dzīve Sarmu nav lutinājusi un pārdzīvoti arī smagi likteņa triecieni, zaudējot tuvus cilvēkus, viņa cauri gadiem un pārdzīvojumiem ir spējusi nesalūzt. Kā tas viņai izdodas?
– Pats galvenais ir nenorobežoties no citiem cilvēkiem, neieiet sevī. Man visu mūžu ir paticis rūpēties par citiem cilvēkiem, iepriecināt viņus ar pašas gatavotām un sarūpētām dāvanām un cienastiem, – atklāj Sarma Barkovska. – Es dzīvi iemīlu caur cilvēkiem. Nevar arī zaudēt ticību labajam cilvēkos. Arī tagad, kad dzīvoju viena, liels atbalsts man ir meitas Lindas ģimene, mazmeitas Madara un Anete, Armīns ar meitām Lauru un Agnesi, abu māsu – Astrīdas un Mārītes – ģimenes.
Esmu ļoti pateicīga brīnišķajiem kaimiņiem un līdzcilvēkiem par rūpēm un sapratni. Svarīga vieta man ir arī bibliotēka, kur iegriežos bieži. Mani nav aizmirsuši arī bijušie audzēkņi, ar kuriem regulāri sazvanāmies, tāpat bieži tiekamies salidojumos, it sevišķi sirsnīgas attiecības ir izveidojušās ar 1975. gada absolventēm Benitu, Astru, Dzintru un vairākiem citiem, kuri nekad garām manai mājai neaizbrauc, bet vienmēr ienāk un aprunājas.
– Daudzus gadus tu esi nostrādājusi Ļaudonas vidusskolā, bet „Stara" lasītāji tevi ir labi iepazinuši arī kā krustvārdu mīklu sastādītāju. Tavas veidotās krustvārdu mīklas regulāri publicējam laikraksta atpūtas lapā „Brīvbrīdim". Pastāsti, kā sākās šī tava lielā aizraušanās!
– Pirmo mīklu ar 20 vārdiem sastādīju 2009. gada janvārī. Lai gan biju iesācēja, tajā bija arī četri gari vārdi. Krustvārdu mīklas sāku veidot, lai pierādītu sev, ka arī es to varu.
Tagad sevi bez šīs nodarbes nemaz nevaru iedomāties. Ir tā, ka krustvārdu mīklas gribas sastādīt vēl un vēl. Citreiz tas izdodas itin viegli, bet citreiz, lai atrastu īstos vārdus un apzīmējumus, darba ir jāpieliek vairāk. Krustvārdu mīklu sastādīšana ļoti palīdz atbrīvoties arī no negatīvām domām.
– Kāds atmiņā ir palicis pirmskara laiks Latvijā un pēckara gadi?
– Pirmskara laiks, tāpat kara un pēckara gadi atmiņā palikuši kā nofotografēti. Mana dzīve vispār ir kā atmiņām ilustrēta vēstures grāmata – esmu taču piedzīvojusi četras sabiedriskās iekārtas.
Tās ir atmiņas arī par Ļaudonu. Pirmskara Ļaudonu atceros kā skaistu, darbīgu pilsētiņu. Brīvības iela gandrīz visa piederēja tirgotājiem un amatniekiem. Aiviekstes krastā pirms tilta atradās Melbārža austuve un krāsotava. Viņpus upei bija pienotava un Tursa vilnas kārstuve. Tā laika Ļaudonā bija arī frizieris, fotogrāfi, pat pulksteņmeistars.
Man vispazīstamākā vieta bija pasta kantoris, kur mamma strādāja par telefonisti. Ja mammai bija nakts maiņa, pirms iešanas uz skolu gāju pie viņas sapīt bizes.
Labi atceros dzīvi nesen uzceltajā vecāku mājā, kā arī ābečnieka gaitas skolā otrpus upei. Kad ticības mācības stundās bijām apguvuši tēvreizi, skolotāja Lauva mūs aizveda uz skaisto luterāņu baznīcu.
Visu izmainīja karš. Ļaudonā vācieši ienāca bez kaujām, taču, tuvojoties frontei, ļaudoniešiem vajadzēja atstāt mājas. Mēs ar visu iedzīvi pārcēlāmies pie radiniekiem „Aizdriksnēs", vēlāk patvērāmies mežā pie Sāvienas pilskalna, kur mums bija uzcelta būda. Kad Sarkanā armija bija pavisam tuvu, devāmies pilskalna pakājē, kur tika raktas blindāžas.
Piedzīvojām apšaudi, bet, kad katjušas vairs pāri nelidoja, iznācām no blindāžas, un, kā šodien atceros, tur jau stāvēja krievu karavīri un visus baroja ar prosas biezputru no lauku virtuves.
Kad tēvs uzkāpa pilskalnā, lai paņemtu dažas mūsu mantas, ieraudzīja, ka mūsu tur uzceltajai būdai bija trāpījis šāviņš. Ja tobrīd mēs tur būtu bijuši, no mums nekas pāri nebūtu palicis, visi būtu gājuši bojā.
Vēl tagad brīnos, kā mamma paspēja aiznest uz mežu un saglabāt tik daudz vēsturisku liecību – vecās telegrammas, vēstules, fotogrāfijas. Toreiz jau viņai bija jāauklē mūsu mazā māsiņa Mārīte, kas piedzima 1944. gada janvārī, bet jūlijā jau mēs visi slēpāmies mežā.
Kad kara viesulis aizvēlās pāri Aiviekstei, Ļaudonas vairs nebija. Vācieši atkāpjoties bija visu nodedzinājuši, uzspridzinājuši tiltu un pat baznīcu. Bija palikušas tikai dažas ēkas, to skaitā bijusī lauksaimniecības skola. Savu Latvijas pirmās brīvvalsts laika bijušo izskatu Ļaudona tā arī nav atguvusi – ne kolhozu laikos, ne arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, un diez vai tas tik drīz notiks.
Liels bija arī vecāku izmisums par 1939. gadā uzceltās mājas zaudēšanu. Pirmais to, ka starp nodegušajām ēkām ir arī mūsu māja, ieraudzīja tēvs un pie mums pēc pārdzīvotā šoka atnāca ar nosirmojušiem deniņiem.
Pajumti atradām Mētrienas pagasta „Saltupos", un arī pirmās divas klases beidzu Mētrienas skolā.
Apbrīnoju vecāku uzņēmību – tēvs nekavējoties ķērās pie mājas atjaunošanas. Ļaudonā atgriezāmies pēc diviem gadiem kā īsti laucinieki – ar divām govīm. Sākumā dzīvojām saimniecības ēkā – seši cilvēki nelielā istabā, taču laimīgi – paši zem sava jumta. Tagadējā māja tika celta pakāpeniski.
– Kādi bija skolas gadi Ļaudonas vidusskolā?
– Pēckara gadi bija ļoti grūti, taču par skolas laiku man ir vissiltākās atmiņas – skola turpat līdzās, vecāku sirsnība un gādība, lieliski skolotāji, tikai viena sola biedrene Aina visus skolas gadus, draudzene mūža garumā.
Tas bija brīnišķīgs laiks. Par skolas gadiem saglabājušās vissiltākās atmiņas. Savu dzīvi es gribēju saistīt ar medicīnu un pēc 7. klases stāties medicīnas māsu skolā, bet skolas direktors Salenieks mammai teica – kā var tik mazu bērnu laist uz Rīgu, ja turpat blakus mājai ir vidusskola.
Savukārt, kad pabeidzu vidusskolu, skolotājs Indriksons mudināja, lai es ietu studēt literatūru, jo man labi padevās sacerējumu rakstīšana. Taču es teicu – grāmatas var mīlēt un tās lasīt visu mūžu, bet dzīvē ir jāapgūst arī kāda cita profesija. Un tā kopā ar skolas biedreni iesniedzām dokumentus Medicīnas institūtā, bet pa to laiku mamma bija satikusi dakteri Kundziņu, kura viņu pārliecināja, lai es Medicīnas institūtā nestājoties nekādā gadījumā – studijas esot tik grūtas, ka veselību varot sabeigt. Kad naktī pārbraucu mājās, mamma sacīja, ka nākotnes plāni jāmaina un studijām jāizvēlas kāda cita, medicīnai tuva nozare. Izlēmu stāties Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Eksāmenus noliku un iestājos. Specializējos botānikā, kurai ar medicīnu gan nebija nekāda sakara.
Bet studiju gadi manā dzīvē bija ļoti skaists laiks – ar aizraujošām mācību praksēm dažādās Latvijas vietās, ar Rīgas iepazīšanu un teātra izrādēm, kurās spēlēja leģendāri aktieri. Sestdienās un svētdienās noskatījāmies visas teātra izrādes, jo biļetes stāvvietās jau bija lētas.
Taču bija arī cītīgi jāmācās, lai tiktu pie stipendijas, jo, lai to saņemtu, nedrīkstēja būt trijnieku. Toreiz lekcijas notika visu dienu – no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā, pie tam bez pusdienlaika, un dažādās ēkās. Lai izdzīvotu, daudz palīdzēja arī vecāki.
Pēc augstskolas beigšanas sāku strādāt par skolotāju A. Brigaderes astoņgadīgajā skolā Kroņaucē un Jelgavas internātskolā.
1962. gadā apprecējos. Vīrs Ādolfs Politers strādāja Rīgas zvejas flotē, pēc gada piedzima meita Iveta, bet, tā kā nebija izredžu tikt pie dzīvokļa Jelgavā, pārcēlāmies pie vecākiem uz Ļaudonu. 1967. gadā piedzima arī jaunākā meita – Linda.
Liels pārdzīvojums man bija tēva pāragrā aiziešana un pirmā vīra zaudēšana.
– Kā sākās darba gaitas Ļaudonas vidusskolā?
– Ļaudonas vidusskolā sāku strādāt 1965. gadā par pagarinātās dienas grupas audzinātāju. Dažās klasēs mācīju arī bioloģiju. Vienmēr man bija arī audzināmā klase, bet klases audzinātāja no 5. līdz 11. klasei esmu bijusi divām klasēm. Dzīvoju līdzi savu skolēnu priekiem un bēdām.
Man patika darbs arī skolas arodbiedrībā.
1979. gada apprecējos otrreiz ar fizkultūras skolotāju Ēriku Barkovski. Viņam bija dēls Armīns, bet man – divas meitas. Abas meitas Ērikam pieķērās, jo viņa rūpes bija patiesas, attieksme kā īstam tēvam. Savukārt man tagad ir ļoti svarīgs Ērika dēla Armīna atbalsts.
– Cik zinu, daudz laika veltī arī dzimtas vēstures pētīšanai un ir arī vēl citas aizraušanās.
– Lielākais vaļasprieks ir dzimtas vēstures izzināšana un albumu veidošana ar vēsturiskām liecībām, dokumentiem un fotoattēliem. Esmu izveidojusi jau septiņus albumus un būs vēl. Esmu ļoti pateicīga fotosalonam „Astra", kas spēj sliktas kvalitātes senas bildes pārvērst par brīnišķīgi skatāmām fotogrāfijām, var pat teikt, ka palīdz atdzīvināt mūsu – Aizsilnieku – dzimtas vēsturi.
Mūsu dzimtas koks sniedzas jau astotajā gadu simtenī. Tās izpētē vislielāko darbu ir ieguldījusi māsa Astrīda.
Liela mīlestība man ir arī puķu audzēšana. Diezgan daudz laika pavadu arī virtuvē. Man ir arī savas firmas receptes, bet tas jau ir cits stāsts.
16.02.2018.