Madonas pilsētas 2. vidusskolas zālē ik sestdienu MĀRIS ŠVERNS interesentiem vada nodarbības, kurās izmanto cigun, jogas un citu tradīciju vingrojumus.
Aicinot Māri uz sarunu, vispirms vēlējos uzzināt, kāds viņam pašam savulaik bija impulss apgūt cigun zinības.
– Kas un kad to rosināja, kādi bija pirmie skolotāji?
– Laikā, kad dzīvoju Cēsīs, biju pasācis regulāri apmeklēt dažādas pašizziņas nodarbības un lekcijas Cēsu pieaugušo izglītības centrā, – iesāka Māris Šverns. – Un tā nu pienāca arī cigun kārta… Skolotāja pie mums brauca no Rīgas. Pamazām sagatavojāmies semināram, ko vadīja jau cits skolotājs – tāds, kam ir attiecīga kompetence un spējas. Seminārs bija ļoti interesants – kopā bijām grupas no Limbažiem, Cēsīm un Valmieras. Darbojāmies (Valmierā) divas dienas un apguvām interesantas tehnikas savas un otra cilvēka enerģētikas sajušanā, tās parametru (kvalitātes, uzvedības – tam grūti atrast piemērotu apzīmējumu) vērtēšanā. Konkrētās skolas nosaukums ir Čžun Juaņ Cigun, tās dibinātājs ir Meistars Sjui Mintans. Šobrīd viņš ir vairāku starptautisku cilvēka veselības un spēju izpētes institūtu dibinātājs un līdzbiedrs. Arī Ķīnā viņš ir atzīts valsts mērogā un pilda pienākumus dažādās nozīmīgās komisijās.
– Kādā līmenī šīs zināšanas iemantotas pašam?
– Piedalījos Meistara vadītajā seminārā Rīgā un saņēmu sertifikātu par skolas otrā līmeņa apguvi. Pavisam šādu līmeņu ir četri. Centīgam praktiķim īstenībā pietiek ar principu izpratni – virsotņu sasniegšana tad ir tikai laika jautājums. Protams, virzība uz priekšu notiek ātrāk, ja palaikam tiek apmeklēti attiecīgie semināri un meistaru vadībā iegūta konkrēta pieredze. Meistaru klātbūtnē viss notiek spēcīgāk, turklāt viņi var palīdzēt ar padomu un koriģēt procesus. Tas ir gluži tāpat kā talantīgu mākslinieku uzstāšanās laikā: mēs jūtam ar visām savām šūnām, ka notiek kāds brīnums, un nepārprotami arī paši esam šī brīnuma dalībnieki. Tādā veidā mums paliek brīnuma pieredze, kas reizē ir arī zināšana par tā iespējamību. Savukārt šāda pieredze raisa paļāvību (ja tādas agrāk nav bijis) – pārliecību, ka ir kaut kas, kam drīksti droši paļauties, zinot, ka tas tevi attīrīs un stiprinās. Tas ir spēks, ko latviski apzīmējam ar terminu „dzīvības enerģija". Ķīniešiem tas ir ci, japāņiem – ki, indiešiem – prāna.
– Kāpēc ir svarīgi praktizēt noteiktus vingrojumus, mācīties pareizas elpošanas nosacījumus?
– Noteikti nevaru sevi saukt par sportiskā tipa cilvēku, taču mazliet vingroju katru dienu, jo tas uztur mundrumu un prāts ir darbīgs visas dienas garumā. Daži ikdienas vingrojumi ir no jogas, daži – no tibetiešu tradīcijas, vēl citi – no cigun. Pildu tos, kas konkrētajā dienā ienāk prātā. Ja runājam par elpošanas vingrinājumiem – tiem laiks ir jāplāno, jo izpilde prasa lielāku koncentrēšanos, kas panākama tikai mierīgā atmosfērā.
Diemžēl ir tā, ka mēs ar gadiem sākam elpot nepareizi, kā rezultātā rodas lielākas iespējas saslimt. Nepareizās elpošanas dēļ netiek ventilētas plaušas, un tās ir kā ideāls starta laukums dažādām elpceļu slimībām. Pareizi elpot var iemācīties diezgan ātri – šodien ir viegli pieejama atbilstīgā literatūra.
– Kāda ir pieredze darbā ar grupām (ne jau pirmo gadu tiek vadītas nodarbības)?
– Laiku pa laikam uzkrāto pieredzi esmu devis tālāk – gan interesentiem tepat Madonā, gan Vestienā un Ērgļos. Atsevišķas lekcijas bijušas arī pasākumos Gulbenē, Valmierā un Apšuciemā.
Ja nav pietiekami stipras motivācijas, tad labā apņemšanās uzlabot savu vispārējo stāvokli ātri vien kaut kur pazūd. Ir kāds mazs noslēpums, kas var noderēt iesācējam jebkurā jomā, – jauna ieraduma izveidošanai un nostiprināšanai nepieciešami tikai daži mēneši, pēc tam vairs prātu nejauc rezultāta gaidīšana un ar to saistītais iekšējais nemiers. Ja pasaka sev, ka „jau ir labāk un būs arvien labāk", rodas vajadzīgā paļāvība, kas nepieciešama, lai prakses laikā uzkrātā dzīvības enerģija pakavētos mūsos un izdarītu savu svētīgo darbu.
– Vai var teikt, ka esi madonietis? Kādas īsti ir koordinātes, kurās dzīvo un strādā?
– Šogad būs desmit gadu, kopš pirmoreiz Madonā izkāpu no autobusa. Uz pastāvīgu dzīvi te ierados 2003. gada agrā pavasarī. Iesākums bija grūts, jo nevarēju atrast darbu atbilstīgi izglītībai un prasmēm. Nācās mācīties. Kā vienu no lielākajiem šī perioda ieguvumiem vērtēju ājurvēdiskās galvas masāžas sertifikātu. Darbā ar klientiem neskaitāmas reizes guvu apstiprinājumus dažādiem iepriekš lasītiem teoretizējumiem. Protams, paša personiskā pieredze – veselības problēmu rašanās, to novēršanas paņēmieni, secinājumi, jaunu dzīves ieradumu veidošana – ir visstiprākais pamats atziņai, ka VISS IR VIENS.
Interese par dzīves kvalitātes uzlabošanu aizveda līdz Su-Džok (plaukstu-pēdu) terapijai un tad arī līdz prānas dziedniecībai. Iztulkoju grāmatu par šo dziedniecības metodi, pēc ilgāka laika atnāca jauks piedāvājums bez maksas iegūt prānas dziednieka sertifikātu. Cilvēki, kas vēlējās Latvijā popularizēt prānisko dziedniecību, bija augstu novērtējuši iztulkoto materiālu.
– Vai ir kāds mērķis, ko vēlies sasniegt kopā ar treniņa grupas ļaudīm?
– Milzīgs pluss ir enerģētika, kas veidojas šādās grupās, jo tā nav vienkārša enerģētisko lauku summa, bet kas lielāks. Taču mīnuss ir tāds, ka katrs esam atšķirīgi un dodam priekšroku citiem vingrinājumiem, jo to prasa mūsu individuālā konstitūcija. Tādēļ ir ideāli, ja praktizētājs iepazīstas ar dažādām tehnikām un vingrinājumiem, pienācīgi apgūst tos, konstatē, kas viņam dod lielāko labumu, un turpina darboties mājās – katram ir savs dienas režīms un darbošanās ātrums. Interesants rezultāts bija Ērgļu grupai, kur darbojāmies svētdienās. Iespējams, tādēļ, ka neviens nesteidzās vēl kaut ko šajā dienā sadarīt, nodarbībām bija stipri meditatīvs raksturs (lai arī netrūka vingrinājumu ar fizisku slodzi).
– Ir viedoklis, ka šā laika sabiedrība ir orientēta uz ļoti materiālistiskām vēlmēm un mērķiem.
– Pirmkārt, vēlos sacīt, ka cilvēku dalīšana materiālistos un spirituālistos nav korekta kopš sākta gala, jo katram ir bijusi atšķirīga audzināšana dzimtā, skolā un apkārtnē, un tādēļ katram ir atšķirīgi mērķi. Jā, dažkārt mums šķiet, ka pasaule kļūst aizvien materiālāka, aizvien cietsirdīgāka, nekaunīgāka, blēdīgāka un tamlīdzīgi, taču šo iespaidu rada ziņas plašsaziņas līdzekļos. Protams, ka mazāk kritisks prāts rezultātā sliecas uz to pašu pusi, jo „no dzīves jāpaņem viss, ko var paņemt". Tai pašā laikā pastiprinās pretēji vērsta domāšana – to varam secināt kaut pēc atsaucības labdarības akcijās. Nevienu nevar nosodīt par viņa izvēlēto dzīves mērķi, ja vien tā sasniegšanas gaitā kādam netiek darīts pāri. Tas principā ir patikšanas jeb gaumes jautājums, bet strīdi par gaumi, kā zinām, ir neauglīgi. Vienīgais kritērijs ir – vai cilvēks no tā saņem mierinājumu, prieku, laimi. Kad viņam tā visa būs gana, viņš varēs dot un arī dos citiem.
Drīz būs divdesmit gadu, kopš pievērsu pastiprinātu uzmanību garīgām lietām. No malas raugoties, savulaik varēja izskatīties amizanti, kā mēģinu savus laikabiedrus „apskaidrot", jo uzvedos kā jebkurš „karojošs" ticīgais. Šodien varu sacīt, ka jebkura reliģiskā vai filosofiskā pārliecība ir tikai katra konkrētā indivīda lieta – nekādā ziņā tas NEDRĪKST būt vēl kāda cita pienākums vai liktenis. Pretējā gadījumā notiek sadursme, kuras rezultāts ir vardarbība – ne vienmēr fiziska, taču vardarbība.
– Kā saviem bērniem māci redzēt pasauli? Vai vecāki var būt arī bērna skolotāji, vai varbūt skolotājs ir nedaudz kas cits?
– Būtu ideāli, ja topošajiem vecākiem būtu attiecīgs sapratnes un atbildības līmenis – tad viņi saviem bērniem patiešām būtu Skolotāji. Taču bieži vien vecāki aug un attīstās kopā ar saviem bērniem, un paradoksālā kārtā iznāk, ka bērni ir kā skolotāji mums pašiem, jo, lai atrastu optimālo situācijas risinājumu, mēs katrreiz esam spiesti tajā iedziļināties, vērtēt, pieņemt lēmumus, paredzēt sekas. Protams, ne visiem vecākiem ir audzinātāja īpašības un arī iespējas nodarboties ar saviem bērniem, tādēļ šīs rūpes tiek uzticētas citām personām vai iestādēm. Diez vai man bija kāds īpašs veids, kā mācīju bērniem redzēt pasauli. Tā kā esmu diezgan demokrātisks, nekad nemēģināju kaut ko uzspiest – allaž tikai pateicu, kādas ir manas domas par to vai citu jautājumu. Tagad viņi jau ir pieauguši un cenšas dzīvot savu dzīvi.
Par to, kas vispār ir Skolotājs, mana atbilde ir īsa – tas ir cilvēks, kas grib un var kādam kaut ko iedot. Uzsvars ir uz vārdu „dot", „došana", jo tas atšķiras no vārda „mācīt". Mācītāju mums ir papilnam, bet devēju – ne tik daudz.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā krājuma