Oktobris LILITAI GLUŠČUKAI ir īpašs. Tas ir laiks, kad viņa sāka strādāt bibliotēkā — vispirms 1975. gada 7. oktobrī uzsāka darbu rajona centrālajā bibliotēkā, tad 1980. gada 10. oktobrī Lazdonas bibliotēkā.
– Mana pirmā darba vieta gan ir cita. Pēc Madonas vidusskolas beigšanas es sāku strādāt SPMK par sekretāri lietvedi. Apprecējos ļoti jauna, tāpēc kultūras darbinieku tehnikumā iestājos un mācījos neklātienē. Kādā dienā pēc tā beigšanas, ejot garām rajona centrālajai bibliotēkai, kas toreiz atradās Madonā, Poruka ielā, nolēmu painteresēties – varbūt ir nepieciešams kāds darbinieks? Biju ļoti priecīga, uzzinot, ka tikt tiešām apstrādē cilvēku vajagot, un šo laimes sajūtu arī pēc tik daudziem gadiem es joprojām atceros. Nezinu kāpēc, bet man ļoti gribējās strādāt bibliotēkā, kaut gan, no otras puses, es nevarētu teikt, ka to būtu izlēmusi jau skolas gados, jo tad sapņoju, ka beigšu augstas skolas un mana dzīve būs saistīta ar mākslas pasauli.
Tā es sāku strādāt Madonas rajona bibliotēkā, bet vīrs – zvēraudzētavas saimniecībā "Madona". Mums tika iedota viena maza istabiņa divistabu dzīvoklī; piedzima dēls, meita, un vajadzēja lielāku dzīvokli. Kad 1980. gada rudenī atbrīvojās Lazdonas bibliotēkas vadītājas vieta, es piekritu uzņemties šos pienākumus. Mana pirmā darbadiena jaunajā amatā ir 10. oktobris, un nu nemanot ir paskrējuši jau 43 gadi. Toreiz bibliotēka atradās pilī, tagad esam citās telpās.
Reizēm nodomāju, ka varbūt ir laiks doties atpūtā, bet tad prātā ienāk kāda ideja un līdz ar to arī vēlme darbu bibliotēkā turpināt. Gadiem ejot, protams, nav tik vienkārši noturēt to darba līmeni, bet, ja dara, visu var paveikt.
– Kas šajā laikā ir mainījies bibliotēku darba organizācijā, prasībās?
– Pa šiem gadiem ir daudz kas mainījies. Toreiz bibliotēku darbs bija centralizēts, un Lazdonas bibliotēka darbojās kā rajona centrālās bibliotēkas filiāle Nr. 25. Pēc tam bibliotēkas tika reorganizētas par pastāvīgām vienībām pagastā – līdzīgi kā skola, kultūras nams, feldšerpunkts un citas iestādes. Un nu es esmu piedzīvojusi jaunu centralizāciju. Sākot ar šo gadu, pagastu bibliotēkas atkal ir zem vienota novada bibliotēkas karoga.
– Acīmredzot, ne velti saka, ka attīstība notiek pa spirāli…
– Jā, arī tā var teikt. Esam piedzīvojuši dažādas pārmaiņas, bet bibliotēku pamatfunkcijas kā kultūras, mūžizglītības un informācijas iestādei ir saglabājušās. Tā vietējiem cilvēkiem nodrošina bibliotekāros pakalpojumus, informācijas pieejamību, veic literatūras popularizēšanu un kopienas kultūrmantojuma saglabāšanu.
Iedzīvotājiem tiek nodrošināta piekļuve grāmatām un citiem iespieddarbiem, arī dažiem žurnāliem un laikrakstiem. Pieprasīti ir e‑pakalpojumi, tiek izmantots interneta punkts, kultūrprogramma "Alise" un citi pakalpojumi.
Daži gan saka, ka bibliotēkā esot garlaicīgi un vispār bibliotekāres profesija nesaistot, bet es tā neuzskatu, jo, ja strādā no sirds, tad nav garlaicīgi. Bibliotekāres darbs ir ļoti radošs, tā ir nepārtraukta attīstība, visu laiku tiek papildinātas zināšanas. Tie ir semināri, konferences, tematiskās izstādes, dažādi pasākumi, apmācības, visu laiku esi apritē. Tas ir kaut kas līdzīgs mūžizglītībai – tu strādā, mācies un, gūstot pats, dod arī citiem, un šis process ir ļoti interesants.
Mani lasītāji ir izauguši un tagad bibliotēkā atgriežas jau ar saviem bērniem un bērnubērniem. Man viņi visi ir savējie – es viņus esmu labi iepazinusi, un arī mani viņi labi pazīst.
Turklāt man ir veicies arī ar labiem sadarbības partneriem – vai tas ir pagasta padomes priekšsēdētājs vai pārvaldes vadītājs, vai kultūras darbinieki, vai skolu direktori, skolotāji, bērnudārza darbinieki. Viņi visi vienmēr ir bijuši atsaucīgi, atvērti radošām idejām, izrādījuši iniciatīvu un vēlmi sadarboties, veidojot kopīgus pasākumus.
– Kādi pasākumi raisa lielāko interesi un gadu griezumā kļuvuši par pārbaudītām vērtībām?
– Tā ir lasīšanas veicināšanas programma "Bērnu un jauniešu žūrija", un tajā mēs darbojamies kopš tās pirmsākumiem. Tās ir klasiskās Dzejas dienas. No 2009. gada darbojamies kā UNESCO LNK Stāstu bibliotēka, savā kopienā veicinot stāstniecību.
Bērnudārza bērniem rīkojām pēcpusdienas; kad lasījām grāmatas, katrs kaut ko interesantu stāstīja. Tāpat ar skolu un pirms kovida pandēmijas arī ar apkārtējām bibliotēkām organizējām tematiskus pasākumus.
No 2017. gada decembra darbojas arī interešu kopa, jo šādu iniciatīvu izrādīja vietējā sabiedrība, cilvēki vēlējās sanākt kopā, lai pārrunātu kādu aktuālu vienojošu tematu, līdz ar to mums ir izveidojusies tāda kā stāstnieku kopa.
Oktobrī mēs pārrunāsim brīnišķīgo vasaru, ko šogad piedzīvojām, uzklausīsim ceļojumu stāstus. Temats novembrī ir jau iecerēts no pavasara – "Tagad un agrāk" – saistībā ar notikumiem mūsu pašu Lazdonā, kad vienai skolai šogad būtu 90, bet otrai – 150 gadu, kuras arī vairs nav. Šajā sarunā pieskarsimies ne tikai skolu vēsturei, bet arī citām vietējām aktualitātēm un notikumiem.
Uzmanību saista arī literārās tikšanās ar dažādiem interesantiem cilvēkiem, kas tiek rīkotas pēc vietējo cilvēku iniciatīvas. Zinot, ka tiks slēgta Lazdonas pamatskola, šogad notika "Bērnu žūrijas" gala pasākums ar mūsu novadnieka Zigmunda Bekmaņa piedalīšanos. Zigmunds jau ir ļoti radošs cilvēks, interesanta personība – dzejnieks, fotogrāfs, žurnālists, strādā "Latvijas Avīzē". Šī tikšanās bija ļoti interesanta, bērniem patika, un arī man pašai bija liels gandarījums. Labākie ilggadējie lasītāji dāvanā saņēma viņa jaunāko grāmatu "Apkārt pasaulei blusas mugurā", kas tika izdota pandēmijas laikā.
– Šis ir pirmais rudens, kad Lazdonas pagastā vairs nav ne skolas, ne bērnudārza. Vai tas ir ietekmējis bibliotēkas darbu?
– Bet kā gan citādi? Mums vairs nebūs iknedēļas pasākumu, tās stundiņas pēcpusdienās, kad mēs kopīgi lasījām.
Mēs paliekam tikai uz "mūsu sētas bērniem", un tā ir atšķirīga situācija. Viens ir tad, kad tev ir pieejama organizēta auditorija un bērni uz bibliotēku atnāk kopā ar audzinātāju, visi kopā lasām, un viņi pamazām pierod pie grāmatas, pie lasīšanas, vides, un pavisam cits, kad bērni ierodas individuāli.
Katrā ziņā man tas būs jauns izaicinājums izveidot labu sadarbību ar mūsu sētas bērniem, un šai virzienā vasarā jau darbojāmies. Bet ar viņiem ir tā – jā, viņi atnāk uz bibliotēku, bet, ja kaut kas nepatīk, tikpat ātri aizskrien. Taču, ja tu esi atnācis bērnudārza grupā, nekur citur viens neaizskriesi. Tāpat, ja esi kopā ar klasi un skolotāju, viens atpakaļ uz skolu nedosies. Turklāt, kopā darbojoties, stāstot, lasot, pamazām šis process iepatīkas un uz bibliotēku jau nāk kopā ar mammu, pēc tam tēti ievelk iekšā, lai parādītu savus radošos darbiņus, ko bibliotēkā izstādām, un iesaistītu citās aktivitātēs.
Bet nekas – gan jau mēs kopā ar "sētas bērniem" kaut ko interesantu izdomāsim, mums jau šis tas ir padomā. Dažas meitenītes pēcpusdienās jau nāk uz bibliotēku, skaļi lasām "Bērnu žūrijas" grāmatiņas, bet lielākie bērni grāmatas ņem līdzi uz mājām, jo ne jau visiem pašiem ir tās grāmatas, ko gribētu izlasīt.
– Vai jūs strādājat uz pilnu slodzi?
– Pēc reorganizācijas man ir 0,8 slodzes, bet es nekad stundas neesmu skaitījusi. Darbu bibliotēkā jau nevar ielikt kaut kādos laika rāmjos. Pelēkās šūniņas darbojas arī ārpus darba laika, domājot, ko un kā labāk izdarīt, kādas aktivitātes noorganizēt. Paši pasākumi gan pārsvarā notiek darba laikā, bet dažkārt arī sestdienās vai svētdienās, lai tos vairāk cilvēku varētu apmeklēt.
Pēc vietējās kopienas ierosinājuma mums laba sadarbība turpat desmit gadu garumā ir izveidojusies ar ukraiņu kultūrizglītojošo biedrību "JAVIR" Jēkabpilī, jo mūsu pagasta iedzīvotāju sastāvs ir daudznacionāls. Arī mans vīrs Pēteris ir ukrainis.
Kopā ar biedrību esam organizējuši literārus vakarus, tematiskus pasākumus, kopā pasēdēšanas un dziedāšanas, izstādes. Pagājušajā gadā jaunieši un bērni bija sagatavojuši teatrālu uzvedumu "Dzimtās mājas" ar dziesmām un izspēli. Patlaban bibliotēkā ir apskatāma ukraiņu meitenītes fotoizstāde "Ārpus saprašanas".
Organizējot darbu bibliotēkā, es cenšos atvērt durvis visām iedzīvotāju grupām – gan uz bērnu, gan pusaudžu, gan pieaugušo sirdīm, lai, apmeklējot pasākumus, viņiem pie mums būtu interesanti.
– Pastāstiet, lūdzu, par savas dzimtas saknēm!
– Esmu mārcēniete. Šeit, Lazdonā, man ir savējie, bet dzimtas saknes, dzimtās mājas, senči ir Mārcienā. Esmu mācījusies Mārcienas astoņgadīgajā skolā un Madonas vidusskolā. Kā jau minēju, apprecējos ļoti jauna. Babiņa man teica – nu, kur tu, meitiņ, tik jauna pie vīra izej; nedaudz bija nobažījusies, bet nākamgad būs jau 50 gadu, kopš kopā ar Pēteri dzīvojam, varēsim arī Zelta kāzas svinēt.
20.10.2023.