Daudzi novadnieki ir izvēlējušies profesiju visai dzīvei, kur liek lietā iegūtās un pilnveidotās zināšanas, kā arī savas personības kvalitātes. Turpinām stāstīt par madoniešiem, kuri kļuvuši par atbildīgiem darbiniekiem savā darbības jomā.
Uz sarunu aicināju Valsts vides dienesta Atļauju pārvaldes Būvniecības un attīstības departamenta direktori DACI RUDUSU.
– Lūdzu, iepazīstini ar savu profesijas izvēli!
– Esmu madoniete – tepat dzimusi, uzaugusi, mācījusies. Jau Madonas vidusskolā apzināti izvēlējos padziļināti apgūt zināšanas bioloģijas novirziena klasē pie Dailas Sembergas. Viņa bija mūsu klases audzinātāja. Kad bija jāizvēlas, kur doties studēt, vajadzēja izšķirties – vai nu mācīties par zobārsti, vai apgūt bioloģiju. Tā kā raksturojumā tika ierakstīts, ka esmu piedalījusies Vissavienības bioloģijas olimpiādē, tas arī ietekmēja, kāpēc izvēlējos studijas tolaik Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē. Klātienes studijās ieguvu diplomu. Tā kā man bija norīkojums no Mežu pētīšanas stacijas "Kalsnava", tas nozīmēja, ka studiju laikā iestāde maksāja stipendiju, lai jaunā speciāliste atgrieztos strādāt dzimtajā pusē. Toreiz bija tāda nostāja, ka trīs gadus obligāti vajadzēja nostrādāt. Varbūt daļējs kuriozs bija, ka pēc konsultācijām ar direktoru Antonu Kažemaku par specializāciju izvēlējos padziļināti apgūt augu valsti, jo Kalsnavā taču vajadzīgas zināšanas dendroloģijā. Taču, uzsākot darbu, man vajadzēja veikt entomologa pienākumus, vērtēt kukaiņu un kaitēkļu izplatību dendroloģiskajos stādījumos un meža kvartālos. Tad apsekoju visus stādījumus, vācu paraugus, veicu kukaiņu konservāciju, veidojot kolekciju.
– Kādi ceļi atveda līdz vides pārvaldei?
– Kad 1989. gadā izveidojās Dabas aizsardzības komiteja, mani uzaicināja strādāt Madonā Raimonds Vējonis. Tā kopš tā brīža, mainoties pienākumiem un amatiem, nekur citur neesmu strādājusi. Uzsāku darbu testēšanas laboratorijā. Tā bija laboratorija, kas tobrīd veica notekūdeņu testēšanu, noteica arī dūņu kvalitāti (cik aktīvās dūņas notekūdeņos ir spējīgas tos attīrīt). Tobrīd biju apguvusi augu fizioloģijas un mikrobioloģijas padziļināto kursu, līdz ar to bija jāveic notekūdeņu dūņu izpēte, nosakot tajās esošo vienšūņu un daudzšūņu spēju veikt notekūdeņu attīrīšanu. 2004. gadā laboratorijas sāka likvidēt, apvienot, jo to uzturēšana bija dārga. Pārgāju strādāt eksperta amatā, vajadzēja gatavot dokumen-
tus – dažādas atļaujas, tehniskos noteikumus, licences utt. Laboratorijā paši braucām ievākt paraugus, bet šis bija darbs pie galda ar dokumentiem. Tajā laikā bija iespējas pāriet arī darbā par inspektoru, bet, tā kā man labi padodas rakstīšana, izvēlējos darbu ar dokumentu sagatavošanu. Kopš 2009. gada strādāju par Atļauju daļas vadītāju.
– Taču, izmantojot profesionālās izaugsmes iespējas, esi kļuvusi arī par vadītāju.
– 2020. gadā no 1. janvāra notika kārtējās strukturālās reformas Valsts vides dienestā, tika apvienotas divas reģionālās vides pārvaldes. Apvienojot Valmieras un Madonas pārvaldes, izveidoja Vidzemes reģionālo vides pārvaldi (Vidzemes RVP). Pirmais Vidzemes RVP direktors bija Jānis Lūkins, viņam aizejot pensijā, sekoja ģenerāldirektores uzaicinājums vadīt Vidzemes reģionālo vides pārvaldi (RVP), kur bija jāuzņemas vadība ne tikai pār ekspertiem, bet arī inspektoriem. Kļuvu par Atļauju daļas vadītāju. Lai arī biju ilgi nostrādājusi, klāt nāca daudz jaunu pienākumu saistībā ar atļaujām, pārbaudēm, ar inspekciju, dažādu dokumentu noformējumu no juridiskā skatpunkta saistībā ar administratīvā soda piemērošanu. Taču reformas iestādē turpinājās. Ar šā gada 1. aprīli Valsts vides dienestā tika izveidota Atļauju pārvalde, kurā apvienoja visas atļauju daļas, visus ekspertus, kas izdod jebkādas atļaujas, licences, tehniskos noteikumus. Izveidojās viena struktūrvienība – Atļauju pārvalde. Savukārt man uzticēja vadīt vienu no Atļauju pārvaldes departamentiem – Būvniecības un attīstības departamentu. Mūsu departamentam ir divas daļas. Viena daļa atbild par būvniecību visā valstī, par sākotnējiem izvērtējumiem, tehniskajiem noteikumiem, kur izvirzītas vides prasības, kas jāievēro saistībā ar būvniecību, veicot objektu, akvateritoriju tīrīšanas. Teritorijas attīstības daļa nodarbojas ar teritorijas plānojumiem, ar detālplānojumiem, atbild par piesārņoto vietu sanācijas programmu izstrādi, saskaņošanu, pēc tam – iegūto rezultātu izvērtēšanu, ja nepieciešams, arī sanācijas procesu uzraudzību visā Latvijā. Ekspertu apvienošanā nemainījās normatīvais regulējums – kāds tas ir, tāds paliek un ir jāievēro visiem. Līdz ar to ir vienota pieeja visā valstī vienotu dokumentu izsniegšanā ar vienādiem nosacījumiem.
– Kādi ir vērojumi vides aizsardzības jomā saistībā ar būvniecību Madonas novadā?
– Madonas reģionā ir mierīgāk saistībā ar rūpniecisko piesārņojumu, bet toties Madonas novadā ir daudz dzīvnieku novietņu, un, ja netiek ievērotas normatīvā regulējuma prasības saistībā ar kūtsmēslu krātuvēm, ir dažādas problēmas.
Vidzemē ir jauns direktors Mārtiņš Kļaviņš, kas Madonā ir sastopams otrdienās. Ir cilvēki, kas zina, kādi dokumenti ir jāaizpilda un jāiesniedz, taču ir arī konsultāciju iespējas. Starp klientiem ir arī neapmierinātie, taču katram ir jādara savs darbs. Mēģinām saskaņot ekonomisko situāciju ar vides prasībām. Šobrīd tas ir vēl grūtāk, saprotot to, cik dārgi izmaksā energoresursi. Patlaban aktīvi dominē kurināmā nomaiņa no dabasgāzes uz sašķidrināto naftas gāzi vai dīzeļdegvielu, acīmredzot dzīve apkures jautājumus pamazām sakārtos. No vides un emisiju gaisā viedokļa dabasgāze ir labāks kurināmais nekā dīzeļdegviela. Ļoti daudz saņemam iesniegumu par saules paneļu izvietošanu, tajā skaitā no Madonas reģiona. Dodam saskaņojumus, tehniskie noteikumi ar vides prasībām saules paneļu uzstādīšanai nav nepieciešami, ja vien nav papildu faktoru, kas saistīti ar īpaši aizsargājamām dabas teritorijām vai piesārņotu vietu. Uzstādīšana un ekspluatācija ir bez grandioziem būvniecības darbiem, būtisku ietekmi uz vidi neatstāj. Protams, hektāri ir apjomīgi, ir pat vairāk nekā 20 un 50 ha, un tas atstāj ietekmi uz ainavu. Var būt tā, ka vislielākā ietekme ir uz ainavas kvalitāti, īpaši vietās, kur aizsargājamā dabas teritorija ir izveidota ainavas aizsardzībai.
Taču mēs nevaram aizliegt kādas ieceres īstenošanu, ja kādam kaimiņam kas nepatīk. Jābūt pamatotiem argumentiem.
– Kāda ir pieredze saistībā ar to, lai paredzētu visus apstākļus, pat to, kā būs tālāk?
– Nekad jau nevar visu paredzēt, bet kaut kāda septītā maņa laikam strādā. Ir lietas, kas it kā ir vienkāršas, bet, kad sāc lasīt dokumentu, liekas, ka tomēr darbību nevarēs veikt, jo ir blakusapstākļi, kam būs pārāk liela ietekme uz teritoriju. Piemēram, ir jāvērtē, vai Rīgā papildus varēs uzbūvēt vēl vienu katlumāju, ir liels gaisa piesārņojums, vai nebūs emisiju robežas pārsniegums. Jau šobrīd kontrolējam, regulējam emisijas rādītājus ar piesārņojošas darbības atļaujām, kur ir izvirzīti limiti, ar kādiem uzņēmums drīkst darboties, cik daudz piesārņojošo vielu var novadīt vidē, tajā skaitā gaisā. Sekojam notekūdeņiem virszemes ūdens objektos, noteikumi ir arī grunts un augsnes aizsardzībai, arī aizsardzībai pret troksni. Speciālistiem, kas strādā VVD, zināšanu spektrs ir ļoti plašs. Nepārtraukti tiek veidotas arī kompetenču paaugstināšanas apmācības, kur ir iespēja paaugstināt prasmes.
– Vai ir piemēri, kur saistībā ar valsts drošību VVD nāk pretī?
– Piemēram, militāriem objektiem atsevišķos gadījumos. Likumā ir iestrādāts, ka netiek izvirzītas vides aizsardzības prasības aktuālajā robežas izbūvē ar Baltkrieviju. Šis objekts stāv pāri visam, tāpat arī, ierīkojot militāros poligonus, kas ir īpaši svarīgi valsts drošībai, vides aizsardzības prasību apjoms ir samazināts. Ja runājam par karu, nekad nevarēju iedomāties, ka šajā gadsimtā var būt fiziski iznīcinošs karš, kas visu iznīcina, domāju, ka tas, ja arī būs, izpaudīsies virtuāli. Laukos strādājot, patīk paralēli klausīties Latvijas Radio 1, un tur minēja, ka ziedojumu apjoms Ukrainai ir krietni sarucis, ka mēs jau sākam pierast pie kara, un tas vairs nav saprotams.
– Kā sabalansē pienākumu gūzmu, kā izdodas atpūsties un smelties enerģiju?
– Esmu sapratusi, ka, strādājot atbildīgā amatā, vajag kaut ko citu arī, jo citādi būšu tikai darbā. Dejoju Madonas kultūras nama senioru deju kolektīvā "Atvasara". Kad aizeju uz mēģinājumiem, nokļūstu citā vidē un uz laiku atslēdzos no darba lietām. Otrdienu vakaros izbrīvēju laiku, dodoties uz mežu un piedaloties orientēšanās kārtās, kas katru reizi notiek citā apvidū. Kad aizbraucu uz mežu, ir arī jātiek ārā no meža, un tad par darba jautājumiem aizmirstu, jo jāpieslēdz viss prāts, lai atrastu kontrolpunktus.
Sākās viss ar to, ka uz orientēšanās kārtām sāku vadāt bērnus Jurģi un Agniju. Sākumā gaidīju viņus, stāvot malā, taču ar Jāņa Lejiņa iedrošinājumu pamēģināju orientēties arī es. Bērni gan vairs neorientējas. Agnija vidusskolā nodarbojās ar biatlonu, tāpēc arī izvēlējās iestāties Latvijas Aizsardzības akadēmijā. Jurģis strādā VUGD par ugunsdzēsēju glābēju, bet Artūrs dzīvo Īrijā un strādā loģistikas uzņēmumā.
Vasarās sestdienas, svētdienas lielākoties paiet laukos, strādājot Bērzaunes pagastā lauku saimniecībā, kur ir mājas, zeme, puķes, dārziņš. Fiziski strādājot, var attīrīt galvu. Kaplējot vai rokot zemi, pieķēru sevi, ka smadzenes tomēr strādā pie darba jautājumiem, bet laukos varu rast daudzas atbildes. Saimniecībā "Rutuli" nodarbojas ar biškopību, bet šīs nozares lietpratējs ir mans tēvs Edgars Kramfts. Es vairāk palīdzu pie produkcijas ieguves un fasēšanas darbiem.
9.09.2022.