Rīt Latvijā atzīmēs Skolotāju dienu. Skolotāja profesija vēsturiski ir bijusi viena no cienījamākajām un atzītākajām sabiedrībā, jo skolotāja uzdevums ir izglītot to sabiedrības daļu, kas veidos valsts nākotni. Šajā numurā uz sarunu aicinājām Madonas pilsētas 2. vidusskolas vēstures un biznesa ekonomikas pamatu skolotāju LILIJU MOZGU, kas vidusskolā strādā jau 25 gadus.
– Nāku no Rīteriem, bet vidusskolu beidzu Pļaviņās. Vēlāk iestājos Daugavpils pedagoģiskajā institūtā Filoloģijas fakultātē ar specializāciju vēsturē. Tolaik pēc augstskolas beigām bija valsts nosūtījums, un es, kaut arī Madonā ne reizi nebiju bijusi, izvēlējos darbu Madonas 2. vidusskolā. Tā nu kopš 1986. gada esmu madoniete, un šogad augustā apritēja 25 gadi, kopš šajā skolā strādāju. Šobrīd vidusskolas klašu skolēniem mācu vēsturi un biznesa ekonomikas pamatus.
Skolotāja profesiju izvēlējos tādēļ, ka negribēju strādāt ar papīriem. Redz, kā dzīvē viss tomēr izmainās, un šobrīd skolotāja darbā papīru kļūst arvien vairāk. Tiesa, tolaik, Gorbačova periodā, valdīja uzskats, ka papīri darbā nav galvenais. Mamma gan nebija īpaši sajūsmā par manu izvēli. Teica, ka jāiet uz farmaceitiem, tur darbs būs labs, tīrs un mierīgs. Taču es pēc savas dabas un temperamenta esmu tāds cilvēks, kas nevar mierīgi dzīvot, man ir vajadzīgi cilvēki un saskarsme. Skola šajā ziņā izceļas ar īpašu specifiku. Kaut arī skolēni mēdz būt dažādi, viņos ir daudz vairāk pozitīvā nekā negatīvā. Pati labākā bērnu īpašība ir atklātība. Viņi neturēs dūri azotē un pateiks visu, kas uz sirds.
– Kas piesaistīja vēsturei?
– Liela ietekme noteikti bija manam vectēvam, kas bija ļoti interesants un dzīvesgudrs cilvēks. Līdzīgi kā daudzi latvieši mūsdienās arī viņš pēc Pirmā pasaules kara darba meklējumos devās uz Franciju, jo Polijā tolaik darba nebija. Viņš arī bija izteikts antisovjetists. Klausījās „Amerikas balsi", par ko vecmamma mēdza pukoties, jo baidījās, ka viņš kaut ko no dzirdētā varētu vēlāk nevietā pateikt. Daudz ko no vectēva teiktā uzsūcu sevī un analizēju. Valdošā noskaņa padomju laikā bija Ziemassvētkus nesvinēt, bet mūsu ģimenē svētkos eglīte bija vienmēr. Arī vecāki nebija kompartijas biedri. Vectēvs man reiz teica: „Mazmeit, nestājies nevienā partijā, un dzīvosi laimīgi." Pats viņš padomju laikos bija uz Latviju atmucis no Baltkrievijas, kur kādu laiku vadīja kolhozu. Viņš Lieldienās strādniekiem bija iedevis brīvdienas, par ko priekšniecība viņam pateica: „Staņislav, vai nu pats tagad brauc prom, vai arī brauciens tev būs daudz tālāks – uz Sibīriju." Atbraucis uz Latviju, viņš meklēja māju, ko var nopirkt no privāta saimnieka, nevis kolhoza vai ciema padomes, jo uzskatīja, ka atnāks laiks, kad saimnieki atgriezīsies. Tālredzīgs cilvēks, kaut arī tikai ar divu klašu izglītību.
Interesi par vēsturi manī nostiprināja arī vidusskolas vēstures skolotāja, kas mācēja priekšmetu pasniegt cilvēciski, nevis akadēmiski. Tādēļ jau vidusskolā zināju, ka vēlos stāties vēsturniekos.
– Vēstures skolotāji bieži vien saņem pārmetumus par to, ka jaunajai paaudzei esot sliktas vēstures zināšanas un bērnos skolās netiek ieaudzināts patriotisms.
– Skolotāji nereti ir kā izmēģinājuma trusīši. Ministrijā kāds izdomā projektu un dod ar to eksperimentēt skolām. Ja projekta rezultāti labi, tad ministrijas ierēdņiem visi lauri, bet, ja kaut kas neizdodas – vainīgi skolotāji. Nesen Rīgā notika vēsturnieku kongress. Tajā ar kolēģiem pārrunājām vairākus jautājumus. Ne jau datumi vienmēr ir tas būtiskākais, kas skolēnam jāzina. Vēsturē svarīgākais ir notikums, un katram notikumam ir savs cēlonis un sekas. Viena lieta, kas Latvijā diemžēl ir nomācoša, – tā ir nebeidzamā sērošana. Krievijā ir dažādas profesijām veltītas dienas, Vācijā – dažādi svētki, bet mums gandrīz katru mēnesi – pa kādam sēru datumam. Tiem, kas no ārzemēm uz Latviju biežāk brauc, par to ir liels izbrīns un šķiet, ka valsts visu laiku dzīvo tikai sērās. Jā, ir nepieciešama piemiņas diena, un valsts vēsturiskajā atmiņā šiem notikumiem ir jāpaliek, taču ir jādomā par to, ko darīt tālāk, nevis visu laiku jādzīvo sērās. Nemitīgi sērojošai tautai nebūs nākotnes. Tas sasaucas arī ar patriotisma jautājumu. Ne jau skolotāji vainīgi, ka daudzi bērni neaug kā šīs valsts patrioti. Bērns nebūs patriots, ja vecāki palikuši bez darba, viņiem nav naudas komunālajiem maksājumiem un nu spiesti doties darba meklējumos uz ārvalstīm, viņu atstājot vienu. Šāds cilvēks nebūs patriots, un nav godīgi no viņa to prasīt, jo valsts ir uzspļāvusi bērnam un viņa ģimenei.
– Madonas pilsētas 2. vidusskola vairākus gadus bija divu plūsmu skola. Vai nebija grūti strādāt ar dažādu tautību bērniem?
– Problēmas galvenokārt izdomā pieaugušie un politiķi. Kādam varbūt no pagātnes ir saglabājusies kāda sāpe. Tajos gados, kad bija divu plūsmu skola, nekādus ķīviņus, kur pamatā būtu skolēna nacionalitāte, nemanīju. Staļina laikā cilvēki tika vērtēti pēc pases 5. punkta (tautība). Bērniem tādas problēmas nav. To ir izdomājuši pieaugušie. Protams, ir viens otrs, kas sākumā uz skolu atnāk ar savā ģimenē gūtu skarbumu, taču savstarpējās sarunās un skolas vidē tas mainās, jo bērni ātri uztver lietas. Varbūt tā ir mana savdabīga uztvere, jo pati nacionālajā ziņā neesmu nedz latviete, nedz krieviete. Tēvs bija polis, bet mamma – lietuviete. Mana ģimene no visām varām ir cietusi, un varbūt arī man vajadzētu sākt visus ienīst, taču neredzu iemeslu, kādēļ man tas būtu jādara. Valsts vēsturē ir bijuši dažādi posmi, ar dažādiem likumiem. Galu galā, arī valstis ir bijušas dažādas. Man prieks, ka bērniem šo pieaugušo vidē valdošo aizspriedumu ir krietni mazāk, tādēļ arī viņiem savā starpā ir vieglāk sazināties.
– Zinu, ka viens no jūsu nopietnākajiem vaļaspriekiem ir kāzu organizēšana.
– Savulaik mani vecāki vadīja kāzas saviem draugiem. Mēdzu piepalīdzēt mātei, līdz ar to nedaudz iepazinu šī darba specifiku. Pirmās kāzas organizēju kolēģiem Madonā, un tā pamazām šī lieta aizgāja. Pašlaik gandrīz visi jaunie pāri ir mani bijušie skolēni. Vispirms skoloju, bet vēlāk izprecinu. Neliela daļa ir tādu, kas sagāja kopā jau skolas laikā, taču ir arī tādi, kas viens uz otru neskatījās vai pat ķīvējās, bet, kā redzams, vēlāk dzīve tomēr ir savedusi kopā. Ļoti pozitīvi, ka maz no tiem pāriem, kuru kāzas esmu rīkojusi, vēlāk izšķiras. Patīkami redzēt, ka jaunais pāris jau pirms kāzām saprot, ko viens no otra vēlas attiecībās.
Ja runājam par kāzu organizatorisko pusi, pats būtiskākais ir noskaidrot jaunā pāra vēlmes. Jāatzīst, ka liela jaunrade šai ziņā Latvijā nav vērojama. Tiesa, nesen viens pāris tradicionālā valša vietā kā pirmo deju bija izvēlējies kaut ko modernāku un atraktīvāku. Dažos gadījumos ir vērojama neliela ietekme no Rietumiem. Viena šāda tradīcija, no kuras gan vienmēr cenšos atrunāt, ir rīsu kaisīšana virs laulāto galvām. Aicinu rīsu vietā, kuri Latvijā nemaz neaug, izmantot kādu no vietējiem kultūraugiem – miežus, kviešus vai arī rožu ziedlapiņas. Šovasar vienas kāzas arī nācās rīkot netipiskā vietā – pludmalē. Bija sarūpēta nojume, apkārt sauļojās cilvēki un ar interesi vēroja kāzu ceremoniju. Ne visi mācītāji gan vēlas laulāt zem klajas debess, taču kādu luterāņu mācītāju tomēr izdevās pierunāt. Šīs bija ļoti netipiskas kāzas.
– Kur visbiežāk cilvēki nolemj laulāties, un vai precības atkal ir nākušas modē?
– Dalījums starp laulībām baznīcā un dzimtsarakstu nodaļā ir aptuveni 50 : 50. Jāatzīst, ka precības atkal atgriežas modē. Dažus gadus, krīzes sākumā, cilvēki precējās daudz mazāk, kas arī ir saprotams, jo kāzas ir ļoti dārgs pasākums. Zinu vairākus jaunos pārus, kur viens vai abi brauc uz ārzemēm pelnīt naudu. Tad uz pāris nedēļām atbrauc atpakaļ uz Latviju, sarīko kāzas un dodas atkal atpakaļ. Manā praksē ir bijis arī pāris, kas kopā nodzīvoja 11 gadu, attiecībās piedzima divi bērni, un, kad jaunāko kristīja, beidzot arī paši izdomāja, ka ir jāapprecas. Šobrīd precību skaits viennozīmīgi ir audzis. Kā būs turpmāk, grūti prognozēt. Ļoti vēlētos, lai jaunie cilvēki precētos un laistu pasaulē bērnus, lai aug jaunā paaudze un skolas netop arvien tukšākas. Agrāk cilvēki peļņā lielākoties brauca pa vienam, tagad – veselām ģimenēm, un tas liecina par to, ka, visticamāk, aizbrauc uz neatgriešanos. Priecātos, ja viņi precētos un paliktu Latvijā, jo aizbraucot tiek zaudēta dzimtenes izjūta. Ļoti labi apzinos, ka pašreizējā situācijā, kad daudziem nav kur atgriezties un nav darba, cilvēkiem vienkārši nav citas izejas, taču žēl, ka zaudējam šo izjūtu, jo dzimtajā pusē sirds tomēr dzied citādāk. Pati braucot pie mammas uz laukiem, viņai vienmēr saku, ka te dzīvo manas dvēseles daļa, ar kuru laiku pa laikam ir jāsatiekas. Madona ir mana pilsēta, te es dzīvoju un strādāju, taču, tā kā esmu dzimusi laukos, ik pa laikam man vajag aiziet uz mežu sēnēs vai ogās, paskatīties, vai piemājas dīķī šogad ūdensrozes ir uzziedējušas, utt. Šī ir tā dzimtenes izjūta, kas kaut kur zemapziņā mīt, un es ļoti vēlētos, lai tiem cilvēkiem, kuri Latviju dažādu apstākļu dēļ pamet, tā saglabājas un sauc viņus atpakaļ.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto