Šogad mūsu valsts, Latvija, svin ļoti nozīmīgu gadadienu – pirms
trīsdesmit gadiem, 1990. gada 4. maijā, LPSR Augstākā Padome ar lielu
balsu vairākumu apstiprināja Latvijas Republikas Neatkarības
atjaunošanas deklarāciju.
4. maijs ikvienam latvietim ir nozīmīgs
datums, un tas simbolizē neatlaidību, nezūdošu cerību un lielu dzimtenes
mīlestību. To apstiprina arī ELVIJS PĪRANTS, kas dzimis šajā zīmīgajā
datumā – dienā, kad Latvija atguva savu neatkarību.
– Katru gadu 4. maijā tiek atzīmēti brīvības svētki, šogad jau aprit trīsdesmit gadu, kopš tika apstiprināta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācija. Ko tev nozīmē šī brīvība?
– Esmu dzimis brīvā Latvijā. Neesmu dzīvojis laikā, kad mūsu valsts tāda nebija, tāpēc ir grūti salīdzināt šos divus dažādos, bet nozīmīgos laika posmus valsts un visas tautas vēsturē. Atceros, ka mamma un arī vecmamma ir stāstījusi par laiku pirms 1990. gada 4. maija, par Atmodu un Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Tas bija agrā bērnībā, un tajā laikā tik nozīmīgas lietas neinteresēja. Vairāk uzzināju vēstures stundās. Kaut gan jāatzīst, skolas laikā tā īsti nepiesaistīja, savukārt šobrīd vēsture interesē. Laika trūkuma dēļ gan nesanāk tai pievērsties tik daudz, cik gribētu. Līdz ar to brīvību es izjūtu tā, kā ir pašlaik. Varu tikai iztēloties tā laika notikumus no nostāstiem, cik mūsu ģimenēm bija nozīmīga brīvības atgūšana.
Esmu dzimis zīmīgā datumā. Ir pat saglabājusies nu jau vēsturiska, bet manai ģimenei īpaša liecība par šo notikumu. Pirms trīsdesmit gadiem 4. maijā pulksten 19.20 tika pieņemta Neatkarības atjaunošanas deklarācija, es piedzimu pulksten 20.05. Ir saglabājusies avīze, kas apliecina šos notikumus. Tajā esam arī mēs ar mammu. Nezinu gan, kā citās Latvijas slimnīcās, bet Rīgas slimnīcā es biju pirmais bērns, kurš piedzima brīvā Latvijā. Tā ir nozīmīga liecība, kas tiks saglabāta arī nākotnē.
Šis ir liels notikums visai latviešu tautai, arī man, bet tomēr šajā dienā tiek svinēta mana dzimšanas diena. Varu būt lepns, ka mastos un pie mājām tiek izkārti karogi – par godu Latvijai un tai pašā laikā arī man.
– Mīlēt un cienīt savu valsti iemāca ģimenē, bet augot katrs pats izvēlamies, vai patriotisms kļūst lielāks, vai tomēr tas kādu apstākļu dēļ pazūd. Ar ko tev asociējas patriotisms?
– Manuprāt, patriots ir tas, kas mīl savu valsti un to nenosoda, nesakot, cik te ir slikti dzīvot – valstī nedomā par saviem cilvēkiem, kurš nenoliedz savu dzimteni. Uzskatu, ka patriots ir tas cilvēks, kas joprojām ir savā zemē un strādā, cīnās, lai varētu dzīvot tā, kā pats vēlas, īsteno savas ieceres, sasniedz mērķus. Arī sevi es saucu par patriotu, jo esmu šeit, pie pirmās neizdošanās nebēgu prom un pie savām domām stingri pieturos.
Patriotisms, pat latviskums manā skatījumā ir atzīt, ka Latvijā ir labi. Novērtēt to, kas ir mums pašiem, mums apkārt. Ir jāsaredz pozitīvais tepat blakus.
Mums ir pašiem savas, īpašas tradīcijas, kas vairo patriotismu. Valsts svētkos, atceres un piemiņas dienās vienmēr tiek izkārti karogi. 11. un 18. novembris vienmēr bijuši nozīmīgi datumi. Izrādot cieņu un godu mūsu varoņiem, tiek degtas sveces. Atceros, ka arī skolas laikā devāmies Lāčplēša dienā aizdegt sveces. Svecīšu liesmas, kopābūšana vieno.
Latviskums man asociējas arī ar Dziesmu svētkiem. Esmu gribējis aizbraukt, bet līdz šim šī doma nav īstenota. Tās, manuprāt, ir emocijas, ko ar vārdiem nevar aprakstīt. Koru dziedāšana, balsis, skaņa – tas ir kaut kas īpašs un raksturīgs tikai mums, latviešiem. Man patīk mūzika, kvalitatīva skaņa. Aparatūra, lai cik tā būtu kvalitatīva, nespēj radīt tik iespaidīgu skaņu. Kori, izpildot latviešu komponistu dziesmas, tautas dziesmas, rada tik dzīvu skaņu, sniedz emocijas, kas ilgi saglabājas atmiņās. Tās skaņas, balsis ir neatkārtojamas. Izpildījumu nevar ierakstīt un atskaņot ne uz vienas aparatūras, tad skaņa zaudē īsto skanējumu, patieso baudījumu. To noteikti var izjust, tikai esot uz vietas Mežaparkā, tāpēc arī es vēlos kādreiz doties uz Dziesmu svētkiem.
– Vai kādā brīdī nav bijusi doma pamēģināt laimi meklēt ārzemēs?
– Pirms vairākiem gadiem, kad daudzi devās uz ārzemēm strādāt, tā izdarīju arī es. Dzīvē bija lūzuma brīži. Mēģināju dažādas iespējas, darbus, bet nekur nejutos kā savā īstajā vietā. Draugi devās prom. Tas arī mani pamudināja braukt uz ārzemēm. Pamēģināju, bet sapratu, ka mana vieta tomēr ir Latvijā. Lai cik grūti būtu, es nolēmu cīnīties savā valstī. Lēnām, pamazām, bet piepildīšu savus sapņus un ieceres tepat. Šobrīd esmu pateicīgs tā laika lēmumam atgriezties, jo esmu pietiekami daudz izcīnījis un sasniedzis, lai varētu dzīvot savā dzimtenē. Nenožēloju, ka aizbraucu uz ārzemēm, tā tomēr bija pieredze, bet daudz naudas nesakrāju, jo arī tur par visu ir jāmaksā un nekas nav lēts. Daudzi draugi un radinieki, saskaroties ar grūtībām vai vienkārši cerot nopelnīt lielāku naudu, ir devušies laimi meklēt ārzemēs, bet pēc laika daudzi ir atgriezušies, jo saprata, ka tur nemaz nav viegli. Lai kā gribētos saņemt lielu naudu, ir jāstrādā. Nekas nav par velti, tā dzīvē nenotiek. Arī ārzemēs ir smagi jāstrādā. Braucot prom, neviens neaizdomājās, ka atgriežoties atkal viss būs jāsāk no sākuma. Lai cik grūti būtu, manuprāt, ir tikai jāsāk. Risinājumi un iespējas būs, ja paši tās saskatīsim un izmantosim.
– Šogad 4. maijā Saeimā tika plānota svinīgā sēde par godu trīsdesmitajai gadadienai, un jaunieši, kuri dzimuši 1990. gada 4. maijā, tika aicināti atsaukties, lai varētu tajā piedalīties. Vai arī tu pieteicies?
– Šādu informāciju jau martā izsludināja Saeimas preses dienests. To manīju un nosūtīju pieteikumu. Likās aizraujoša iespēja piedalīties šajā sēdē, jo man tas būtu jauns izaicinājums, līdz šim nebijis notikums, pat pagodinājums. Protams, saistībā ar „Covid-19" valstī izsludināto ārkārtējo situāciju svinīgā sēde tika atcelta. Šobrīd ir liela interese no dažādiem preses pārstāvjiem, kas aicina uz intervijām saistībā ar šo notikumu. Tas noteikti ir patīkami, bet es neesmu tas cilvēks, kam nepieciešama tik liela uzmanība, popularitāte.
– Kas ir tavs dzīves moto, dzinulis, kas neļauj apstāties pie neveiksmēm, bet doties uz priekšu, sasniegt jaunus mērķus?
– Nenoliedzami, tas ir pozitīvisms. Ja kaut kas neizdodas, kā iecerēts, man tā ir pieredze, kas nākotnē noderēs, lai darītu labāk, citādāk. Pats svarīgākais jebkurā situācijā ir nebaidīties, bet doties uz priekšu, un to paveikt lieliski palīdz pozitīvā domāšana. Uz notikumiem jāraugās no gaišās puses, jāsaskata labais.
– Lai gan esi dzimis Rīgā un visu savu dzīvi pavadījis Jūrmalā, tomēr tev ir cieša saistība arī ar Ērgļu novadu.
– Esmu biežs ciemiņš Ērgļos, jo tur dzīvo mana tante, māsīcas, brālēns un arī vecmamma. Šī ir tā vieta, kur ar prieku viesojos vairākas reizes gadā. Ērgļos ir miers un klusums, un tam ir būtiska nozīme, lai atgūtos no ikdienas nerimstošā skrējiena. Arī šogad vasarā bija plānots atbraukt apciemot tuviniekus, kopā svinēt svētkus. Tāpat te bija sagaidāms arī lielāks notikums – skolas absolvēšana, bet šābrīža situācija ir veikusi savas korekcijas. Izlaidumi skolās ir atcelti, nav atļauta pulcēšanās, jāievēro distancēšanās. Tāpēc arī es, balstoties uz notiekošo valstī un sekojot līdzi notikumu attīstībai, pašlaik esmu pieņēmis lēmumu uz Ērgļiem nebraukt.
Ērgļi ir skaista vieta, kur tiešām var justies brīvs un neviens netraucē. Mans darbs ir saistīts ar cilvēkiem, tiek saņemti zvani, ir daudz sarunu, tikšanos. Tas mēdz nogurdināt. Būšana šādās vietās atjauno spēkus un enerģiju. Man patīk būt dabā. Pēdējos gados esmu aizrāvies ar laivu braucieniem. Aizvadītajā gadā draugu kompānijā devāmies braucienā pa Irbi un Mazirbi. Klusums, dabas skaņas – tās ir īpašas izjūtas, pat rada ilūzijas, ka esi devies uz pavisam citu zemi. Iekāp laivā un aizmirsti visu pasauli.
Savukārt šogad ir iecere doties uz Kurzemes pusi un laivot pa Abavu. Bet plānos noteikti ir izbraukt pēc iespējas vairāk upju, arī Ērgļu pusē. Neraugoties uz šo situāciju, kad pasākumi ir atcelti, priecājos, ka mani vairāk uzrunā daba. Un tur būt neviens nav aizliedzis. Latvijā ir tik daudz skaistu vietu, kas noteikti ir jāredz un jāiepazīst arī no citiem skatpunktiem. Skaistumu, neierasto dabu var redzēt arī, laivojot pa upēm.
Neaizmirstams laivu brauciens bija pa Salacu. Upe izskalojusi krastus, radot skaistas ainavas. Laivojot pamanījām atklātos smilšakmens iežus, augšpusē aug staltas priedes, bet iežos ierakstīti cilvēku vārdi. Vēro šos krastus un saproti, ka citādāk tur nevar tikt, kā tikai reizēs, kad upē ir bijis pacēlies līmenis. Tādi skati vēl ilgi saglabājas atmiņā, un gribas tos piedzīvot vēl un vēl.
29.04.2020.