Pagājušajā nedēļā ar pirmo pusfinālu aizsākās Eirovīzijas dziesmu konkursa kaislības, taču jau rītvakar televīzijas ekrānos būs vērojams otrais pusfināls, kurā ar savām dziesmām par iekļūšanu finālā sacentīsies vēl desmit izpildītāji. Aicināju vienu no šī pusfināla dalībniekiem, talantīgo jaunieti SANDRI VESTMANI izrauties no ikdienas steigas un darbiem, veltot brīdi sarunai.
– Sandris muzicēt sāka, jau atrodoties mammas vēderā, jo mūzika ir Vestmaņu ģimenes neatņemamākā ikdienas sastāvdaļa. Katrus Ziemassvētkus Sandra mammas ģimene svin kopā – muzicē, dzied Ziemassvētku dziesmas un ir laimīgi šajos dzimtas satikšanās brīžos, – ievadam atklāja Sandra krustmāte Solveiga Stafecka, piebil-stot, ka viņa pati dzied pat brīžos, kad mazgā traukus. Šādās reizēs Sandris, mazāks būdams, sēdējis virtuvē un klausījies, taču jau četru gadu vecumā pats labi dziedājis.
– Vai vari pastāstīt par savu saikni ar Madonas pusi?, – savukārt jautāju Sandrim Vestmanim.
– Esmu piedzimis Madonas slimnīcā, piecus gadus nodzīvojis un uzaudzis Cesvainē, pašreizējā Edmunda Vestmaņa mājā, tobrīd uzturot un līdz pat šim brīdim saglabājot labas attiecības ar kaimiņmājas iedzīvotājiem. Iepazinos ar māsīcas Zandas draugiem, un ar lielu prieku pavadījām laiku kopā. Jāteic, ka visas skaistākās bērnības atmiņas saistās tieši ar Cesvaini. Atceros, ka tolaik, kad vēl bija četrzīmju telefona numuri, zvanījām uz blakus mājām, runājām stundām ilgi un tikai pēc tam gājām satikties. Ar māsīcu katra diena tika pavadīta kopā, taču tas neatturēja, atnākot mājās, viņai piezvanīt un atkal runāties.
Cesvainē visās malās ir paslēptas eglīšu mantiņas, kuras es netīšām saplēsu un tad gāju meklēt, kur aprakt un paslēpt. Ar māsīcu esam tinuši diegus pāri ceļiem, lai gājēji pakluptu, taču tas nekad neizdevās.
Cesvainē meklējami pašu radio pirmsākumi – ierakstījām dziesmas kasetēs un pēc tam klausījāmies smejoties. Pirmais radio saucās „Radio ZS".
Cesvaines veikalos, pērkot saldumus, esmu atstājis ļoti daudz naudas. Labi pārzinu visus veikalus Cesvainē, sevišķi „augšas" veikalu, kur veikala vadītāja Ruta parasti mani mīļi sagaidīja. Ļoti iespiedies atmiņā, ka Cesvaines aptiekas darbiniece Aina ikreiz mani pazina un izturējās ļoti jauki.
Vēlāk pārcēlos uz Rīgu, kur mācījos, taču ik vasaru braucu uz Cesvaini un centos tur pavadīt pēc iespējas vairāk laika. Skolas brīvlaikos braucu turp tāpēc, ka tur man bija tuvākie un mīļākie cilvēki.
Tā kā Madona ir tuvākā pilsēta Cesvainei un esmu dzimis tur, uzskatu, ka principā esmu madonietis. Kā ikviens madonietis, esmu lepns par sevi. Madonā dzīvo krustmāte, un arī šajā pilsētā pārzinu visu tikpat labi kā Cesvainē, jo tikpat bieži esmu uzturējies tur.
– Kā ir izvērtusies tava muzikālā karjera?
– Ja es nedziedātu, tas nebūtu normāli, jo visa mana ģimene ir muzikāla. Mamma strādā par muzikālo audzinātāju bērnudārzā un visu laiku apgūst ko jaunu –
šobrīd pašmācības ceļā mācās ģitārspēli. Dziedāt sāku četru gadu vecumā pie krustmātes Solveigas, kas vadīja bērnu popgrupu „Smaidiņš". Tā bija pirmā skatuves un televīzijas pieredze. Īsti neatceros, kas tas bija par raidījumu, bet man šķiet, ka tas saucās „Ko tu proti?". Saglabājušās bildes, kā es tur situ trijstūri. „Smaidiņā" nodziedāju gadu un pēc tam pievienojos pa vasarām, piepalīdzot, kur vajag. Esmu dziedājis vairākos koros – ja neskaita obligātos skolas korus, pirmais bija Ventspils Augstskolas koris. Korī iemācījos neklausīties tajā, ko dzied citi, man bija jāpastāv par sevi, jo vienmēr koros ir problēmas ar tenoriem – un tad bija divi tenori vai es vienīgais. Bija jābūt pašpārliecinātam par sevi un jādzied nenormāli skaļi, ņemot vērā to, ka korī ir 20 soprāni, 20 alti, 5 basi un tikai 2 tenori.
Sāku dziedāt arī solo, pievienojos VA ansamblim. Rīgā dziedāju korī „Norise". Pamazām sāku arī pats taisīt dziesmu coverus, ierakstīt, iztaisnot balsi, izmantojot parastu datoru un mikrofonu. Protams, bija vēlme dziedāt nevis korī, kur tu esi viens starp daudziem, bet tā, lai tu esi viens no dažiem un tevi atpazīst. Sākumā piedziedāju grupai „Latté" kā fona vokālists, taču šī grupa izjuka. Nekur nepazudu, jo turpināju sadarbību ar „Latté" producentu, kas izveidoja grupu „eTeens" – „Eolikas" jubilejas koncerttūrei. Beidzot darboties kā „eTeens", grupai pievienojās dīdžejs Artūrs Plīts, kas sāka rakstīt mūziku jaunā stilā – deju mūziku. Izlēmām, ka jāmaina arī nosaukums, jo sastāvs bija mainījies, un kļuvām par „The 4". Dažus fanus pārņēmām no „eTeens", taču nācās meklēt jaunu auditoriju, jo mūzikas stils bija krietni citādāks.
Tagad „The 4" sastāvā aktīvi gatavojam priekšnesumu Eirovīzijai.
– Pastāsti, lūdzu, sīkāk par dalību Eirovīzijā!
– Dīdžejs Artūrs (BuGaGa Project) man atsūtīja dziesmas fonogrammu, tā ilgi nostāvēja, līdz tapa vārdi. Tobrīd es vēl strādāju uz „Tallink" kuģa „Romantika", kādu rītu piecēlos un domāju, ka beidzot ir jāuzraksta kas vienkāršs, saprotams, paredzēts ballītei. Ar vārdiem vēlējos pateikt: „Cik var gulēt? Nāciet dejot, jāiegriež ballīte!", jo pats tikko biju izkāpis no gultas. Mūza bija, un uzrakstīju vārdus pusstundas laikā. Sākotnēji dziesma nebija paredzēta Eirovīzijai, taču vēlāk izlēmām – kāpēc gan jāraksta jauna dziesma, ja var izmantot šo pašu, kas vēl nav izlaista plašākai publikai.
Tiekot pusfinālā ar dziesmu, bija noklausīšanās grupai. Ar pirmo reizi mūs nelaida tālāk, prasīja piestrādāt pie horeogrāfijas, lai gan iepriekš netika teikts, ka tam visam jābūt gatavam uzreiz. Sākām aktīvi strādāt, un otrajā reizē, kad atrādījām priekšnesumu, žūrija šūpojās līdzi, kratīja galvu, sita kāju ritmā. Varēja redzēt, ka viņiem patīk. Tagad aktīvi mēģinām kinostudijā, slīpējam kustības, piedaloties teātra deju studijai „Savanna". Speciāli Eirovīzijai uztaisījām fotosesiju uz kuģa „Romantika" ar fotogrāfi Lindu Arāju, iegūstot ļoti skaistas bildes. Ar tērpiem palīdz Santa Vaišļa. Kopumā mums ir ļoti labi palīgi.
Priekšnesums būs ļoti krāšņs un interesants: būsim seši dažādi tēli, attēlosim ballīti dzīvoklī pie mūsu dīdžeja, kur viss būs spīdīgs, ar gaismiņām. Šobrīd trenējamies pie tā, lai nebūtu jāaizelšas dziesmas beigās. Šogad pirmo gadu pusfinālos jādzied dzīvajā. Iepriekšējos gados bija ieraksts, ko var samontēt, ja kas nav izdevies, bet tagad būs pamanāmas neprecizitātes. To var novērst ar regulāriem mēģinājumiem. To, kuras piecas dziesmas no pusfināla tiks uz finālu, lems skatītāju un žūrijas balsojums.
Mums galvenais ir tikt finālā, un tad jau tālāk lai lemj tauta, jo šobrīd nav pat pieļaujama doma, ka mēs neesam Baku. Galu galā, jābūt pārliecinātiem par sevi un jāpievelk viss labais.
Jāsaka liels paldies Alūksnes domei, kas mūs atbalsta finansiāli. Informatīvi paldies laikrakstam „Stars", „Alūksnes Ziņām" un „Malienas Ziņām".
– Vai jūsu pārstāvētajai deju mūzikai ir nākotne Latvijā?
– Es vienmēr domāju, ka ir, jo mainās paaudzes, un mūzikas stili mainās līdzi. Ja tu vēlies būt tāds mākslinieks, ko klausās visu laiku, vajag sekot līdzi jaunākajām tendencēm. Piemēram, ja ieslēgtu Eiropas Hitu radio, ļoti labi varētu dzirdēt, ka skan 50 un vairāk procentu deju mūzikas. Līdz Latvijai tas atnāks vēlāk, bet būs (un es ticu, ka būs). Mums vajag tikai turpināt darboties. Līdzīgi ir ar katru dziesmu – es vienmēr esmu par to, ka dziesma jāraksta divās valodās – savas valsts valodā un angļu valodā. Protams, Anglijā un Amerikā tas ir vieglāk. Mūsu gadījumā tā ir latviešu un angļu valoda, jo ir mērķauditorija Latvijā, kas saprot tikai latviski – tāpēc mūsu Ziemassvētku dziesma „Balta diena" bija latviski. Domāju, ka, iespējams, šo dziesmu angļu valodā tālāk aizlaidīsim nākamajos Ziemassvētkos. Varu palielīties ar to, ka mūsu Eirovīzijas dziesma „Get it started" ir skanējusi Bulgārijas radio.
Latvijā nav viegli pastāvēt mūzikā, jo ir visi vecie, kas paspējuši izcīnīt savu vietu, bet, ja tu vari pastāvēt par sevi, pārsteigt ar ko jaunu, kā arī tev ir atbalstītāju loks, kas palīdzēs un popularizēs, tad izsisties var.
– Nav noslēpums, ka esi radoši aktīvs cilvēks arī ārpus mūzikas lauciņa.
– Kādu brīdi strādāju uz „Tallink" kuģa „Romantika" par kruīza vadītāja asistentu, kura pienākumos ietilpa pasākumu, spēļu un rotaļu vadīšana. Interesanti tas, ka iemācījos cīnīties ar nelabumu uz kuģa. Sākumā bija grūti, jo kuģi, it sevišķi šajā laikā, ļoti šūpo. Iemācījos dažus trikus – tie, kam paliek slikti uz kuģa, var iedzert kolu, citronūdeni vai laima dzērienu, un kļūst labāk. Galvenais – nedzert sliktas dūšas tabletes, jo slikti būs tāpat, taču nekas nenāks ārā.
Brīvajā laikā aizraujos ar datordizainu: veidoju mājas lapas, plakātu, iepakojumu dizainu, reklāmas. Maza daļa no mana portfolio ir aplūkojama www.vestmanis.com. Tur var apskatīt arī dāvanas, ko veidoju grupas biedriem un draugiem uz Ziemassvētkiem – īpašo „The 4" konfekšu papīrīšu dizainu.
Patīk fotografēt, kā arī pašam fotografēties un iegūtās bildes pēc tam pārveidot. Visas manas bildes, kas tiek kaut kur ievietotas, vienmēr tiek pārtaisītas līdz tādam līmenim, ka viss ir lieliski.
*
Šobrīd atliek vien novēlēt Sandrim un grupai izdošanos piepildīt savas ieceres, pārējiem – turēt īkšķus par dziesmu „Get it started" Eirovīzijas otrajā pusfinālā rītvakar un iespēju robežās arī atbalstīt to telefonbalsojumā. Ticēsim, ka Sandrim un „The 4" viss izdosies, taču viena no panākumu atslēgām ir atbalstītāji. Grupas aktivitātēm iespējams sekot mājas lapā www.the4music.com.
Autore: RITA TURKINA
Foto no personiskā arhīva