Pirms diviem gadiem, apvienojot Teiču dabas rezervāta un Rāznas nacionālā parka administrāciju, tika izveidota Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālā administrācija. Strukturālās reformas Teiču dabas rezervāta darbiniekus izkaisīja kur nu kuro, pārtraucot aizsāktos darbus un likvidējot teju 30 gados tapušu kolektīvu. Uz sarunu šoreiz aicināju Teiču dabas rezervāta bijušo darbinieci ANITU NAMATĒVU, kas pēc reformas strādā par eksperti Dabas aizsardzības pārvaldē.
Kaut Anitas darbavieta atrodas Siguldā, gandrīz kā senāk ar viņu tiekamies Teiču kantorī. – Teiču valstī savulaik bijām 30 darbinieku, tad palikām 15, tagad esam kādi četri pieci, – nosaka Anita. – Es juridiski skaitos Siguldā, esmu Dabas aizsardzības pārvaldes dabas datu un plānojumu departamenta monitoringa un plānojumu nodaļas vecākā eksperte.
Reforma dabas aizsardzības jomā sākās pamazām. Vispirms kā neatkarīgas struktūras tika likvidētas administrācijas, reformai turpinoties, tika izveidotas četras reģionālās administrācijas – Kurzemes, Latgales, Vidzemes un Pierīgas, savukārt Siguldā – vairāki departamenti. Teiču dabas rezervāts tika salaulāts ar Rāznas nacionālo parku un iekļauts Latgales reģionā. Darbam, ko veicu iepriekš, jaunizveidotajā reģionā īsti nesaskatīju vietu, tāpēc pirms pusotra gada pārgāju strādāt uz Dabas datu un plānojumu departamentu, kur eksperta viedoklis nepieciešams vairāk.
– Kādi darbi tad šobrīd ir aktuāli?
– Šogad nodarbojos ar zālāju biotopiem. Pagājušajā gadā Zemkopības ministrija noslēdza līgumu ar Dabas aizsardzības pārvaldi, un mūsu uzdevums ir visā Latvijā aktualizēt bioloģiski vērtīgo zālāju slāni. Līgums ir uz vienu gadu, darba apjoms ir milzīgs. Līdz maija beigām ekspertiem ir jāsagatavo lauka darbiem kartogrāfiskais un metodiskais materiāls.
– Kā ar iesāktajiem darbiem Teičos – vai tiem arī ir turpinājums?
– Teičos no mana viedokļa svarīgākais bija pētījumi dabā – zālāju monitorings parauglaukumos un purva monitorings. Šos darbus darījām kopā ar Viju Kreili. Tā kā Vija nu strādā AS "Latvijas valsts meži", purva monitoringu pagājušajā gadā veicu viena. Teičos ir 73 1 × 1 m parauglaukumi apmēram 2,7 kilometru garumā. Tur katrā parauglaukumā jāapraksta sūnu,
lakstaugu, koku stāvs, ūdens daudzums procentos u. c. Monitorings tika veidots saistībā ar Uģa Bergmaņa projektu, kura mērķis bija atjaunot Teiču purvā dabisko hidroloģisko režīmu, būvējot aizsprostus uz grāvjiem. Vēlējāmies saprast, kā mainās veģetācija un purvs kopumā, ja grāvji tiek aizsprostoti. Pētījumus uzsākām 2004. gadā, tagad var sākt izvērtēt izmaiņas. Vizuāli šķiet, ka purvs ir mainījies, kļuvis slapjāks. Pirmajos gados pa purvu varēju pārvietoties čībās, tagad tā gluži nav. Ja paskatās uz veģetācijas sastāvu, daudz vairāk parādījušies slapjummīļi – garsmailes sfagns, purva šeihcērija, dūkstu grīslis, baltmeldrs. Pētījumi dabā ir vajadzīgi ilglaicīgi un daudz, citādi bieži balstāmies uz argumentiem "man liekas" vai "man patīk/nepatīk". Lai pēc iespējas vairāk izslēgtu subjektīvo aspektu, pētījumi jāturpina, un ar brīvprātīgu interesi to arī daru.
– Kā īsti aizsākās darbs Teiču dabas rezervātā?
– Teičos sāku strādāt 1991. gada 2. septembrī, tūlīt pēc vidusskolas. Man nebija trakās studentu dzīves, no vidusskolas sola nonācu starp ārkārtīgi nopietniem ļaudīm. Ilgi nezināju, ko īsti gribu veikt pati. Sāku kā sekretāre, ar rakstāmmašīnu pārrakstot dažādus dokumentus. Protokoli, lēmumi par pārkāpumiem rezervātā – to visu ar vienu pirkstu cītīgi situ uz rakstāmmašīnas. Pēc apmēram pieciem gadiem sapratu, ka nevēlos rakstīt vien papīrus, iestājos Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē. Biologos toreiz nebija neklātienes studiju iespējas, tāpēc izvēlējos studijas ģeogrāfos. Ģeogrāfijas bakalaurā mācījos
ilgi – astoņus gadus, jo trīs gadus paņēmu brīvus. 2004. gadā Teičos tika uzsākts "Life" projekts, un viena no projekta aktivitātēm bija izpētīt, kas lielajā purvā īsti ir sastopams. Tā bija laba sakritība, jo bakalaura darbu varēju rakstīt par Teiču purva mikroainavām. Sāku skatīties sīkāk, no kā īsti purvs veģetācijas ziņā sastāv. Darba nosaukums – "Teiču purva masīva ziemeļu daļas mikroainavu daudzveidība". Pēc tā aizstāvēšanas iestājos Vides zinātnes maģistrantūras budžeta grupā un pētījumus turpināju. Skatījos tālāk, izpētot visa Teiču purva mikroainavas. Maģistrantūras studijas man prasīja garus vakarus un nakts stundas, lai saprastu un iedziļinātos vides zinātnes programmā. Pēc darba aizstāvēšanas tā vadītāja aicināja studijas turpināt, un es iesniedzu dokumentus doktorantūras studijām. Strādāt Teiču dabas rezervātā, kur ir tik unikāls purvs, un daudz neko par to nezināt būtu noziegums, tāpēc pētījumus turpināju. Tiku budžeta grupā, divus gadus dabūju Eiropas Sociālā fonda stipendiju. Šoreiz zinātniskā darba tēma bija "Mikroainavu telpiskā struktūra un to ietekmējošie faktori Austrumlatvijas zemienes augstajos purvos". Paldies darba vadītājai, asociētajai profesorei Laimdotai Kalniņai, kas mani iedrošināja, jo šāds pētījums līdz šim Latvijā nebija veikts. Pētījumus sāku 2004. gadā, tos turpināju līdz 2010. gadam, kad pamatā jau veicu datu apstrādi. Izstaigāju četrpadsmit augsto purvu, darbā ieliekot pētījumus par divpadsmit purviem. Ja sarēķina noietos kilometrus, Teiču purvā vien tie bija 250 kilometru. Mans mērķis bija saprast, kāds stāvoklis ir Latvijas augstajos purvos. Eiropas biotopu kartēs ir uzskaitīti degradētie purvi un neskartie augstie purvi, man šķita svarīgi izpētīt, kad purvs ir degradēts un kurā brīdī tas ir neskarts. Tā kā mikroainavā ir veģetācijas noteikts kopums, skatījos, kā šajās mikroainavās ir vairāk – slapjummīļu augu, sausummīļu, ciņu, slapju liekņu, cik garas ir priedes, kāda ir to biezība. Analizējot datus, izrādījās, ka var izdalīt trīs lielas grupas: vienu, kas apliecina – ar šo purva daļu viss ir kārtībā, otra daļa uzrādīja, ka purvs ir ietekmēts, nav vairs dabisks, un trešā daļa atklāja degradētu purvu.
– Ko analizētais lika secināt par Teiču purvu?
– Teičos gandrīz puse teritorijas ir dabisks purvs, otra puse – ietekmēts un degradēts purvs. Tika pētīti purvi pa to dabiskajām robežām. Kā jau varēja gaidīt, apstiprinājās fakts – vecajās topogrāfiskajās kartēs ir uzzīmēts purvs, bet reāli daudzās vietās jau purva vairs nav. Tā vietā nu sastopams purvains mežs. Lauka darbos pārliecinājos, ka no malām purvs pamazām sarūk. Neskarts augstais purvs – tāds Teičos ir apmēram puse, samērā lielas teritorijas ir meliorācijas ietekmētas. Ar sūnu purviem bēda tāda – tā kā Teiču purva masīvs ir ļoti liels, tā vidusdaļa (galvenokārt purva dienvidu gals) ir ļoti slapja, bet, ja apskata pēc platības maziņos purviņus, izraktie grāvji ir darījuši savu, nākotnes šiem purviem īsti vairs nav.
– Vai pēc disertācijas aizstāvēšanas zinātniskais darbs tiek turpināts?
– Disertāciju aizstāvēju un dabaszinātņu doktora grādu ģeogrāfijā ieguvu pagājušā gada 15. martā. Toreiz likās, ka visa ir mazliet par daudz, ar purviem vairs nodarboties nespēju. Brīvdienas studiju dēļ nebiju ņēmusi, slodze pēc darba turpinājās vakaros un naktīs. Mājās par mani jau nedaudz zobojās, jo pagājušajā pavasarī logi tika aizklāti ar deķi, lai saule nenovērš uzmanību. Tai pašā laikā varu teikt, ka purva pētniecība ir ļoti interesanta lieta. Ir tik aizraujoši redzēt, kā viss sanāk kopā – fauna, indikatorsugas (tās norāda uz klimata maiņu), kā pie pētnieka atnāk nepieciešamā literatūra. Purvus skatīju vienā bioģeogrāfiskajā rajonā, jo Latvijā dažādos bioģeogrāfiskajos rajonos veģetācija tomēr atšķiras.
Disertāciju aizstāvot, man lika apsolīt, ka taps rokasgrāmata vai publikācija, kur populārā un saprotamā valodā savu pētījumu darīšu zināmu plašākai sabiedrībai. Ar domu, lai šis materiāls būtu izmantojams kā metodisks palīgrīks, lai nepaliek vien zinātnes rīcībā, bet ir plašāk pielietojams. To arī apsolīju, un nu būs solījums jāpilda.
– Cik regulāri darba dēļ iznāk braukt uz Siguldu?
– Braucu uz sanāksmēm departamentā, kur pārrunājam svarīgākos darbus. Pirms apmēram diviem gadiem Dabas aizsardzības pārvalde uzsāka veidot Dabas datu pārvaldības sistēmu (datu bāzi) "Ozols", kurā ir atrodama informācija par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, sugām un biotopiem, infrastruktūru un apsaimniekošanas pasākumiem. Otra liela lieta – šogad Dabas aizsardzības pārvaldei jāatskaitās Eiropas Komisijai par sugu un biotopu stāvokli valstī. Šāds ziņojums ir jāsniedz ik pēc sešiem gadiem. Ziņojuma sagatavošanā tiks iesaistīts Latvijas Dabas fonds, Ornitoloģijas biedrība un citi. Kopā ar visām institūcijām, kas saistītas ar dabas aizsardzību, šo uzdevumu paveiksim.
– Vai centralizācija dabas aizsardzības jautājumos turpināsies ilgi? Ko rāda ārvalstu pieredze?
– Vēl aizvien uzskatu, ka viens liels veidojums nevar būt tik veiksmīgs modelis, kā vairākas decentralizētas administrācijas. Efektīvāk darbs veicās laikā, kad bija dabas aizsardzības administrācijas uz vietas, jo tik liela centralizācija, kā tagad, palēnina darbu tempu. Citās valstīs vēsturiski izieti līdzīgi procesi – vispirms ir liela centralizācija, tad pamazām saprot, ka tas nav tik efektīvi, un iet atpakaļ uz decentralizētu modeli. Pieļauju, ka pēc gadiem dabas aizsardzības jautājumu risināšanā Latvija atkal atgriezīsies pie vairākām administrācijām. Lielākā bēda ir tā, ka pēc reformas tā kā novārtā palikuši ilglaicīgie pētījumi. Teiču purvs ir vieta, kur par atsevišķām sugām var spriest par populāciju visā valstī. Nu jau pāris gadu daudzi pētījumi Teičos ir pārtraukti. Monitoringu pārtraukt nedrīkst. Tikai tad, ja pētījumi ir ilglaicīgi, nolīdzinās gadījuma rakstura un ekstremālie rādītāji, tikai pēc ilglaicīgiem pētījumiem var spriest par vispārējām tendencēm.
Autore: INESE ELSIŅA
UĢA BERGMAŅA foto