Bijusī Madonas sociālā dienesta sociālās aprūpes un rehabilitācijas daļas vadītāja RUDĪTE KUMSĀRE kopš 12. decembra strādā Rīgā. Viņas darba kabinets ir neiekārtots, ēka ir absolūti jauna, un rutīnas iestrāžu, kas vadītāju jaunajā darbavietā varētu apgrūtināt vai viņai palīdzēt, vienkārši nav. Ir jāizpleš spārni un jāuzsāk jauns, pilnvērtīgs lidojums sociālo pakalpojumu jomā Rīgas iedzīvotājiem.
– Katrā ziņā, ja man to kāds būtu teicis pirms gada, es neticētu, -tiekoties Imantā, dienas centrā „Mēs", saka Rudīte Kumsāre.
– Kad aizsaulē aizgāja Artis (Rudītes dzīvesbiedrs Artis Kumsārs. – Aut.), nākamā gada pavasarī sevī jutu pārmaiņu nepieciešamību. To pastiprināja iesaistīšanās projektā „Lielā Dziesmu vieta". Gribēju vairāk laika veltīt kultūras aktivitātēm, bet intensīvais darbs sociālajā dienestā prasīja savu. Darba dzīvi Madonā varu sadalīt divos posmos: liels darba cēliens – 21 gads – tika aizvadīts Madonas mūzikas skolā, kur radošā vidē veicu sekretāres darbu. 2005. gadā sāku strādāt par aprūpētāju sociālajā dienestā, vēlāk strādāju par dienesta sociālo darbinieci darbā ar pieaugušajiem. Šā gada 22. septembrī palika pilni deviņi gadi, kopš strādāju sociālajā sfērā, un tad atkal šī kņudoņa, ka gribas ko mainīt, gribas ko darīt brīvāk un radošāk. Dievam lūdzu dot iespēju, kamēr spēki ir, dot jaunu virzību, jaunu uzrāvienu.
– Dzirdēju, ka šā gada rudenī gatavojies darbam Vācijā. Kā iedomājies par šādu iespēju?
– Pēc Arta aiziešanas pamazām sapratu, vai un kā varu izdzīvot saimnieciskajā ziņā. Redzot, ka viena, bez dēla palīdzības īsti nespēju finansiālā ziņā savu dzīvi uzturēt, nolēmu veikt radikālu soli – doties darbā uz Vāciju. Bija lieliska sadarbība ar Vācijas diakonijas cilvēkiem, šķita, ka tas varētu būt risinājums manai problēmai. Darba piedāvājumi vēl saglabājušies, bet tad nāca negaidīts zvans no Rīgas, kas visu pagrieza citā virzienā.
– Tātad aizbraukšanai uz citu valsti biji gatava.
– Biju, bet ne līdz galam. Pārdzīvojums nereti bija līdz asarām. Šogad saņemot ielūgumu uz „Spieta" koncertu Madonā, izlasot tā moto – Jāņa Gavara vārdus „Nekad, nekur – nekādā tālā malā, sev laimes zemi nemeklēšu es" -, bija absolūta sirds zemestrīce. Ar visu savu būtību pretojos pieņemtajam lēmumam, var teikt, tas bija liels iekšējs konflikts. Arī Madonas kultūras namā, klausoties skolēnu koru koncertu, kur bērni dziedāja par Tēvzemi, par latviskajām vērtībām, es sēdēju un raudāju. Sapratu, nav cita varianta – jādodas ceļā, bet dvēsele asiņo. Tad pēkšņi, ejot no šī koncerta, paņēmu telefonu, kas bija uzlikts klusuma režīmā, un redzu – zvana LELB Diakonijas centra vadītāja Inta Putniņa. Bija zināms, ka uz Vāciju kopā ar diakonijas grupu izbraukšu 3. decembrī, Inta man vaicāja, vai biļete atpakaļceļam jāpērk. Viņa piebilda, ka būtu jāatgriežas Latvijā, jo tieku aicināta darbā uz Rīgu – par vadītāju jaunatvērtajā dienas centrā „Mēs". Izbrīns bija liels, teicu, ka padomāšu. Aprunājoties ar bērniem, nonācu pie secinājuma, ka aizbraukt uz Vāciju varēšu jebkurā brīdī, bet šāds darba piedāvājums Rīgā tik bieži gan negadās. Man kļuva viegli un gaiši, ka nekur no Latvijas nav jāaizbrauc, ka varu mēģināt problēmu risināt citādi.
Interesanti, ka tai pašā vakarā Lazdonas baznīcā bija dievkalpojums, es aizgāju ātrāk un noslīgu ceļos pie altāra. Pēc laika atnāca mācītājs, atnesa jaunās baznīcas gadagrāmatas, es atvēru vienu no tām, un uzraksts, ko ieraudzīju, bija: „Dievs runā klusumā." Tas uzreiz saslēdzās ar situāciju, kad mans telefons bija uzlikts klusuma režīmā, bet zvanu no Rīgas sadzirdēju. Kā zināms, šādos brīžos katra nianse tik atvērti runā, viss liekas zīmīgi un nozīmīgi.
– Kur īsti esi nonākusi, kā sauc jauno darbavietu?
– Tā ir Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas diakonijas centra struktūrvienība, daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu dienas centrs „Mēs". Līdz šim LELB Diakonijas centra pārraudzībā bija trīs centri: divi – bērniem un jauniešiem – „Sirdsgaisma" un „Roku rokā", pirms gada tika atvērts multifunkcionālais centrs „Paaudzes", kas domāts dažāda vecuma grupām, šogad septembrī izveidojās ceturtais centrs – „Mēs", kas domāts pieaugušajām personām. Minētos centrus uztur Rīgas pašvaldība. Tā no Luteriskās baznīcas Diakonijas centra pērk pakalpojumu, mēs esam šī pakalpojuma sniedzēji.
– Cik liels ir jaunais darba kolektīvs?
– Kolektīvā esam seši cilvēki: bez manis vēl sociālais pedagogs, sociālā rehabilitētāja. Ir treneris Jānis, pie kā ļoti labprāt nāk cilvēki vingrot, ir masiere, kas uz centru nāk vienreiz nedēļā, ir atbildīgā par veļas mazgāšanu, kas centrā ir divreiz nedēļā. Vienreiz nedēļā mūsu centrā darbojas zupas virtuve.
Centrs ir pieejams jebkuram pieaugušam cilvēkam. Tā kā līdzās ir uzceltas trīs jaunas mājas, kur ir sociālie dzīvokļi, tajos ir daudz vientuļu cilvēku, un šis centrs cilvēkiem ir iespēja nākt un socializēties. Tai pašā laikā dienas centrs no pulksten 9 līdz 17 ir atvērts ikvienam pieaugušajam.
– Ko vēl līdz ar nosaukto var iesākt dienas centrā?
– Notiek dažādas radošās darbnīcas, piemēram, pirms Ziemassvētkiem tika veidoti adventa vainagi, apgleznots stikls. Mans uzdevums ir to visu vērst plašumā, lai pamatpiedāvājums attīstās un ir cilvēki, kam tas interesē. Esmu iecerējusi atbalsta grupu veidošanu, rīkosim izstādes, ir doma par dziedāšanas pēcpusdienām, tējas pēcpusdienām, kur cilvēki nāktu un stāstītu savus dzīvesstāstus. Tāpat kundzes rosina organizēt deju nodarbības, priecātos, ja būtu pieejams friziera pakalpojums. Tas ir mans pienākums – uzklausīt, ko vēlas cilvēki, un meklēt, kā to īstenot. Tā kā centra apmeklētāji ir arī krievvalodīgie, piedāvājam viņiem iespēju mācīties latviešu valodu.
Reizi nedēļā mūsu centrā notiek svētbrīži. 23. decembrī būs Ziemassvētku pasākums, uz to gatavojam mazas dāvanas, būs priekšnesumi.
Tiek organizētas arī tematiskās nodarbības, piemēram, viena no darbiniecēm šodien dalījās iespaidos par braucienu uz Vāciju.
– Šai braucienā pabiji arī pati, kas tā bija par vizīti?
– Uz Vāciju pieredzes apmaiņā devās diakonijas darbinieki no visas Latvijas. Sadarbība ar kolēģiem Vācijā ir izveidota jau sen, tā tiek padziļināta, un es uz Vāciju braucu piekto reizi. Vācu diakonijas darbinieki divas reizes ir viesojušies arī pie mums Madonas pusē. Nākamvasar viņi vispirms apciemos mani Rīgā, tad kopīgi atkal brauksim uz Madonu.
– Kas turpinās iesāktos darbus Madonā? Sociālajā dienestā pieņemts jauns darbinieks, bet kas veiks brīvprātīgo darbu diakonijas jomā?
– Madonas luteriskajā draudzē drīz būs vēlēšanas, tad jaunais diakonijas darba vadītājs tiks ievēlēts un varēs turpināt kalpot diakonijas darbā. Darbu apjoms draudzē nav tik milzīgs, daudzi cilvēki to pārzina un jau dara. Sarežģītāk ir ar iecirkni, bet, tā kā veicu koordinatores darbu pie LELB Diakonijas centra, esot darba attiecībās ar centru, Madonas prāvesta iecirknī aizsākto varu turpināt, arī nebūdama visu laiku uz vietas Madonā. Piemēram, šobrīd Madonas iecirknim nāk humānās palīdzības krava no Amerikas – esot Rīgā, varu koordinēt šo situāciju. Tāpat, ja būs nepieciešamas diakonijas darbinieku apmācības, kas parasti notiek sestdienās, varu tās organizēt un arī pati sestdienās būt klāt.
Ceru, ka diakonijas darbā man laba sadarbības partnere būs Madonas novada pašvaldības sociālā dienesta sociālā darba vadītāja Kristīne Veispale. Kopš jūnija Kristīne ir Madonā. Laiks, ko sociālajā dienestā strādājot pavadījām kopā, parādīja šīs speciālistes dziļumu, pamatīgumu un profesionalitāti. Viņa ir kā īsts atradums mūsu novadam.
– Kā piepildi brīvos vakarus, varbūt ir doma dziedāt kādā no Rīgas koriem?
– Mans koris ir Ļaudonas jauktais koris „Lai top!", cik vien varēšu, dziedāšu tur – savā brīnišķīgajā, mīļajā kolektīvā. Lai uzturētu savu balsi formā, iespējams, meklēšu kādas iespējas izpausties, dziedot arī Rīgā.
– Vai Rīgā esi atradusi draudzi, kurā darboties?
– Dievs piepilda jaunības sapņus. Es vienmēr esmu skatījusies un domājusi par Lutera draudzi, Jurim Rubenim atmodas pirmsākumos manā garīgajā izaugsmē bija ļoti nozīmīga loma. Tagad Lutera draudzē kalpo trīs citi mācītāji. Sanācis tā, ka 12. decembris bija mana pirmā darba diena, un nākamajā dienā, sestdienā, tieši Lutera baznīcā notika visas Latvijas diakonijas darbinieku lielais pasākums, atskatoties uz diakonijas darba 20 gadiem. Nākamajā dienā – svētdienā – atkal devos uz Lutera baznīcu – uz dievkalpojumu. Tajā spēlēja pūtēju orķestris „Auseklītis" – brīnišķs dzidrums, varenums, kvalitāte un Ziemassvētku noskaņa absolūti pārņēma un piepildīja. Uzrunājoši bija arī tas, ka orķestra mūziķi vienā skaņdarbā dziedāja. Sapratu, ka no aktivitātēm, ko piedāvā šī draudze, ir ko smelt un smelt. Dievkalpojuma beigās visi tika aicināti uz draudzes namu, kas ir tik plašs, ka pietiek telpas visiem. Kafija, tēja, kūka (par brīvprātīgiem ziedojumiem) – cilvēki pulcējās, runājās, viss tur šķita pārbagāti. Vakar Lutera baznīcā biju uz meditācijas vakaru, ko vadīja mācītājs Indulis Paičs. Trešdien ir lekcija par astroloģiju, sestdienās ir kontemplatīvais jeb klusuma dievkalpojums, kas ir īpašs, jo citur tādu nav.
Protams, palieku arī savā draudzē Madonā. Kad vien brīvajās dienās būšu tur, iešu uz savu dievnamu. Mana pamatdraudze ir Lazdonas baznīcā, Rīgu uzskatu par papildu resursu, kur bagātināt sevi ar tām iespējām, ko šeit varu iegūt, lai dāvātu to atkal tālāk citiem.
AUTORES foto