Svētdien, 19. maijā, kristīgā pasaule svinēs Vasarsvētkus. Vasarsvētki ir trešie nozīmīgākie svētki kristiešu liturģiskajā gadā pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem. Vēsturiski šais svētkos piemin Svētā Gara nolaišanos pār Jēzus Kristus mācekļiem, kas bija sapulcējušies piecdesmitajā dienā pēc Jēzus nāves.
Ar mērķi pievērst uzmanību Vasarsvētku tematikai un vienlaicīgi palīdzēt cilvēkiem sagatavoties svētkiem Cesvaines evaņģēliski luteriskajā baznīcā notika rekolekcijas. Tās vadīja evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs no Liepājas JĀNIS BITĀNS. Mācītāju aicināju uz plašāku sarunu.
– Kāds, jūsuprāt, veicams sagatavošanās darbs ceļā uz Vasarsvētkiem?
– Vispirms svarīga ir atkārtošana – svētku nozīmes un būtības saturiska atjaunošana, – uzsvēra Jānis Bitāns. – Otra lieta ir saistīta ne vien ar prātu, bet arī ar sirdi – cilvēki pirms svētkiem noskaņo sevi noteiktu lūgšanu veidā. Mēs zinām, ka Baznīca pirmajos Vasarsvētkos Jeruzalemē saņēma Svētā Gara dāvanu un joprojām tā sevī nes Svētā Gara klātbūtni. Vienlaikus mēs saprotam, ka Svētais Gars ir Dieva dāvana, pēc kuras vienmēr ilgoties. Cilvēks Dieva priekšā ne vienmēr ir uzcītīgs un čakls, sava stāja un attieksme viņam ir jāatjauno. Mēs lūdzam, lai Svētais Gars mūs nostiprina ticībā, lai šķīstī no cilvēciskām vājībām un apslēptām vainām – ir virkne lietu, ko tieši pirms Vasarsvētkiem varam izlūgties. Ne velti Kristus saviem apustuļiem pirms Vasarsvētkiem pavēlēja nekur neiet, bet palikt lūgšanā. Šādā kopības reizē pār viņiem nonāca Svētais Gars. Tāpēc laiks no Debesbraukšanas līdz Vasarsvētkiem Baznīcā jau vēsturiski ir lūgšanu laiks – dienas, kad kopā pulcējas draudze.
– Vasarsvētki tātad ir kopības notikums.
– Jā, tas ir kopienas notikums, kad visi gaida apsolījumu. Runājot par svētkiem, pieļauju, ka būtu jāpievērš uzmanība ne tikai Vasarsvētku vēsturiskajam aspektam –
tam, ka Jeruzalemē pirms vairāk nekā 2000 gadiem nonāca Svētais Gars, apustuļi sāka runāt mēlēs, svešās valodas saprata daudzi cittautībnieki, bet būtiskākā daļa ir arī tā, ka bailīgie apustuļi, kuri Lieldienu dienā slēpās aiz aizslēgtām durvīm un jutās apdraudēti, tagad ir mainījušies. Viņi ir saņēmuši tādu spēku, kas viņiem ir atņēmis bailes. Ne velti sakām, ka Svētā Gara augļi ir miers (cilvēks ir samierināts ar Dievu), prieks (mums ir ticības apsolījumi), un trešā lieta – esam drosmīgi apliecināt evaņģēliju, jo mūsos ir spēks. Te varam pieminēt dažādās Svētā Gara dāvanas, ko Dievs savai draudzei dod. Rekolekcijās runājām, ka Dievs izgrezno savu Baznīcu, katram dodot kādas spējas vai dāvanas, ar ko kalpot Kristus godam un cilvēku pestīšanai. Dāvanas ir ne tikai mācītājam, bet arī draudzei, un tas ir tas lielais Vasarsvētku notikums, kas aizvien ir aktuāls. Baznīca ir tā pati, kas pirms 2000 gadiem, Gars ir tas pats, kas Baznīcu stiprināja toreiz, un šis Gars piepilda draudzes arī šodien. Padomju Savienībā bija vajadzīgs pārdabisks spēks, lai cilvēki vajāšanu dēļ pastāvētu ticībā. Kā zinām, no ticības cilvēki atkrīt dažādu apstākļu dēļ. Nemaz nevajag bailes, lai kļūtu sekulārs, nereti darbs un steiga apēd interesi un iekšējo motivāciju.
– Tas varbūt ir piemērs, kad nav šī Svētā Gara?
– Pat ja Gars cilvēkā ir, Bībelē ir vairāki brīdinājumi – neapslāpējiet Svēto Garu, nerunājiet tam pretim, jo tā ir viena no lietām, ko cilvēks var izdarīt. Kristu varēja piesist krustā, bet Viņu varēja pasludināt par Dievu un Viņam kalpot. Bija cilvēks, kas, iedurot šķēpu Kristus sānos, teica – šis tiešām ir Dieva Dēls! Tāpat ir ar Svēto Garu – to var pieņemt un izbaudīt kā brīnišķīgu vadību, bet var arī apklusināt un apslāpēt, nogremdējot kopā ar sirdsapziņu, caur kuru Gars runā. Vasarsvētkos tāpēc uzsveram Svētā Gara darbu pie katra draudzes locekļa un caur katru draudzi.
– Kā ir ar tiem cilvēkiem, kuri ir ārpus draudzes?
– Svētdienas dievkalpojumos redzam, ka mācītājs stāv draudzes priekšā un vada to lūgšanā, svētī. Mācītājs starp sapulcēto kristīgo tautu un altāri pilda priesterisku funkciju, un visiem ir skaidrs, kas baznīcā notiek. Cilvēki uzklausa Dieva vārdu, saņem Svēto Vakarēdienu, bet tiem, kas stāv ārpus kristīgās sapratnes, tas pašsaprotams nav. Tāpēc viņiem par priesteriem kļūst visi kristieši, kas svētdien bijuši baznīcā. Ideāli būtu, ja Jēzu redzamu un atpazīstamu sekulārajā sabiedrībā padarītu ierindas kristieši, līdzīgi tam, kā mācītājs to dara redzamu draudzei. Dievkalpojums beidzas, Dieva vārds ir izskanējis, Sakraments ir izdalīts – draudzē Dievs savu kalpošanu ir beidzis, bet dievkalpojums turpinās caur draudzes cilvēkiem sabiedrībā, kurā viņi izklīst. Tur sāk izpausties tas, ka mēs katrs sākam kļūt par Kristus zīmi un liecinieku, lai no mūsu vārdiem un rīcības citi iemīlētu Dievu. Apustulis Pāvils savās vēstulēs aizrāda, sakot „jūsu dēļ pagāni zaimo Dievu". Moderni runājot, tā ir situācija, kur Kungs ar draudzes cilvēku vārdiem un rīcību tiek reprezentēts ļoti slikti.
– Ne vienmēr kristīgs cilvēks var būt tas pareizais, nopietnais, caur un caur etalons visiem.
– Vārds „pareizs" kļuvis par sinonīmu liekulībai. Domāju, ka cilvēkam nav jābūt „pareizam", bet jābūt godīgam un īstam. Viņš nevar sevi taisīt labāku, nekā ir, bet nav arī jāattaisno savs vājums vai tas jāpadara par normu. Kristīgās ticības praksē vienmēr būs sāpīgs moments – es zinu, kā vajag, bet man nesanāk, kaut cenšos. Neviens nav ideāls, bet tas nenozīmē, ka esam liekuļi. Tad jau var teikt, ka arī bērns, kurš mācās staigāt, bet viņam nesanāk, ir liekulis. Par bērnu neviens taču neņirgājas, gluži otrādi – vienmēr ir kāds, kas viņu tur aiz rokas, palīdz un par katru soli priecājas. Tāpat skolotājs priecājas, ja skolēns ir sācis mācīties: kaut nesanāk, skolotājs priecājas par pašu procesu. Attieksme – ja tu nevari demonstrēt pilnību, ko tur ākstīties – nebūs godīga, mēs visi savā ziņā esam mācekļi.
No otras puses, sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka Baznīcai jābūt ideālu prezentācijas vietai. Bez Svētā Gara gudrības un spēka šodien ir grūti kristīgajā ticībā ne tikai pastāvēt, bet to arī pasludināt. Ir jāsaprot, ka izteiksmes līdzekļi, kas bija aktuāli noteiktā laikā un vietā, ne vienmēr darbosies pie mums. Ir metodes, kas darbojas citās valstīs un kultūrās, bet Latvijā neder. Vienmēr ir jābūt redzīgiem un dzirdīgiem tam, ko Dievs grib darīt šajā laikā un vietā.
– Ir jābūt radošiem atsaukties un dzirdēt impulsu?
– Jā, un tur atkal klātesošs ir Svētais Gars. Mēs esam radīti Dieva līdzībā, mums ir savas fiziskās un garīgās izpausmes: mēs elpojam, ēdam, guļam, un, ja to atņemtu, mēs fiziski pārstātu būt. Tāpat ir ar dvēseli, kam ir savas izpausmes –
mums ir griba, prāts un jūtas jeb emocijas. Līdzīgi var runāt par sfēru mūsos, kas ir gars – tā ir intuīcija, dievbijība un sirdsapziņa. Gars cilvēkā var būt ļoti mežonīgā stāvoklī, bet Dievu meklē ikkatrs, vien jautājums – ko cilvēks sev padara par Dievu.
Ir dzirdēts, ka baznīcā cilvēks nereti iegriežas tāpat vien, bet aizklausās un pusnedēļu domā par sprediķī dzirdēto. Svētais Gars ir tas, kas cilvēku pārliecina sirdī. Cilvēks saņem impulsu caur dažādām liecībām, viņš redz citu izmainīto dzīvi, vai arī Dievs rada brīnišķīgas slāpes, kuras ne ar ko citu nevar aizpildīt, kā tikai un vienīgi ar ticību, Dieva vārdu un sakramentiem. Tad cilvēks atrod vietu, kur to visu saņemt. Vairāki svētie ir teikuši slaveno frāzi, ka cilvēka dvēsele būtībā ir kristiete, jautājums tikai, vai cilvēks to laika gaitā atklāj.
– Vai Vasarsvētki arī jums ir īpašs atjaunošanās laiks?
– Jebkuri Baznīcas svētki nāk ar savu garīgu atmosfēru. Ir cilvēki, kas ar aizvērtām acīm var pateikt, ka ir Ziemassvētku laiks (un ne tikai pēc skuju un sveču smaržas) vai, piemēram, Lieldienas. Saturs līdzi nes noteiktu atmosfēru, un Vasarsvētkos nevar nerunāt par Svētā Gara žēlastību un spēku. Šai laikā ikvienam novēlu ilgas pēc Svētā Gara – nevis kā pēc kādas enerģijas vai abstrakta jēdziena, bet kā pēc kā ļoti personiska. Kad runājam par trīsvienīgo Dievu, mēs runājam par reālām personām – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Tēvu un Dēlu pieminam radīšanas un pestīšanas vēsturiskajā kontekstā, par Svēto Garu vienmēr varam runāt tagadnē. Tā ir Dieva klātbūtnes aktualitāte šodien. Gars ir tas, kas mūsos ir klātesošs, tāpēc novēlu ilgoties un Svēto Garu saņemt.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto