1941. gada naktī uz 14. jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida izvešana uz PSRS Sibīrijas, Tālo Austrumu un Tālo Ziemeļu apgabaliem. Neminot nekādus iemeslus, bez tiesas sprieduma tūkstošiem cilvēku tika izsūtīti garā un mokpilnā ceļā uz Sibīriju, no kurienes tikai retajam pēc gariem bada, sala, slimību un smaga darba gadiem laimējās atgriezties mājās.
Kopš 14. jūnija deportācijas pagājuši 78 gadi. Laika rats griežas nepielūdzami ātri, tāpēc sarukušas to cilvēku rindas, kuri spēj dalīties ar mums savās smagajās atmiņās par piedzīvoto tālumā no savas tēvu zemes. Taču tikpat smagu likteņa triecienu piedzīvoja arī tie, kuri tika izvesti dažus gadus vēlāk – 1949. gada 25. martā. Šīs atmiņas vēl dzīvo starp mums, un ar tām dalīties ir gatava GAIDA BRUŅINIECE no Sāvienas.
– Ar kādām emocijām atceraties deportāciju?
– Tas patiešām bija ļoti smagi un grūti. Mamma bija viena pati ar mums – trim bērniem vecumā no četrarpus līdz astoņiem gadiem. Man pašai tobrīd bija gandrīz pieci gadi, es biju jaunākais bērns mūsu ģimenē. Sievietei ar trim bērniem klājās ļoti grūti. Bija arī reizes, kad mums nebija, ko ēst. Vienīgais labums bija tas, ka mammai bija brālis, kurš katru mēnesi sūtīja mums naudu. Bez viņa palīdzības mēs diezin vai būtu izdzīvojuši. Tā kā es tolaik biju visai maziņa, daudz ko arī neatceros, bet tās spilgtākās epizodes gan atceros ļoti labi. Manu brālīti izmeta no vilciena un atstāja stacijā, jo viņam bija piemetusies dizentērija. Pēc tam mamma brauca atpakaļ viņu meklēt – izdevās atrast.
– Deportācijas galapunkti bija dažādi. Uz kurieni tika aizvesta jūsu ģimene?
– Mūs aizveda uz Amūras apgabalu un ievietoja strādāt kolhozā. Tur ar dzīves apstākļiem, varētu teikt, bija puslīdz, jo mamma strādāja pie govīm, slauca tās, un neviens jau gluži nenāca un nerāva no rokām ārā to krūzīti piena, ja mēs aizgājām pienu padzert. Bija arī rauši, varējām pagrauzt tos. Pēc gada mūs aizveda ļoti tālu prom no pirmās apmešanās vietas uz darbiem mežniecībā. Tur bija ļoti auksti, izdzīvošanas apstākļi ļoti smagi. Mūs sadzina dzīvot barakās, kas tika sasistas no dēļiem. Dēlis vienā pusē, dēlis otrā pusē un zāģu skaidas pa vidu, tur mitinājās arī peles. Tie cilvēki, kuriem bija vistas vai kaziņas, turēja šos lopiņus istabās. Kad mazliet paaugāmies, kļuva nedaudz vieglāk, bet tik un tā bija ļoti grūti. Mums nebija apavu. Visiem bērniem taču gribas iziet ārā un paspēlēties, mēs arī to gribējām. Viens bērns tikko kā aizgājis ziemā uz kalniņu, bet otrs jau sit pie loga rūts: „Vai tu nāksi drīz atpakaļ, man arī tos vaļinkus vajag! Es arī gribu ārā!" Vasarā gājām peldēties Zejā, tā ir liela upe. Dzīvojām tās krastos.
– Kādus darbus vajadzēja darīt izsūtījumā?
– Tā kā mēs bijām mazi, mums strādāt neko nelika. Brālis iestājās skolā pirmajā klasē. Viņš, protams, krieviski neprata ne runāt, ne rakstīt, un ļoti smagi gāja ar mācīšanos. Viņš nevarēja iemācīties krievu valodu. Mamma gāja meža darbos uz visu dienu, mūs atstāja mājās. Atpakaļ viņa pārnāca tikai vakarā. Mēs palikām vieni, neviens no mums nekur prom neaizgāja, nepazuda. Mēs staigājām apkārt pa visu sādžu, bet neviens nekur nenoklīda. Man negribas pat atcerēties to laiku… Zinu, ka mammīte vienreiz bija nopirkusi maizes kukulīti un pudeli eļļas un noslēpusi no mums. Kur nu var tā noslēpt?! Mēs maizi bijām atraduši, izmērcējuši eļļā un apēduši. Kad mamma atnāca mājās, viņai vairs nebija, ko ēst. Man vēl šodien ir prātā šis notikums.
– Kāds bija jūsu skolas laiks Sibīrijā? Kā iedzīvojāties svešā skolā, vai tas nācās grūti?
– Skolā es neizjutu nekādas represijas pret sevi. Manā virzienā netika raidīti ne naidīgi izteicieni par to, ka esmu latviete, ne fiziski aizskārumi. Mēs visi gājām vienā barā, neviens ne ar ko neizcēlās – starp mums nebija ne sevišķi bagāto, ne īpaši nabagu, visi bijām vienādi. Arī vietējie bija vienkārši ļaudis. Redziet, cilvēki, kuri ikdienā strādā smagu darbu, nemaz nevar būt neiecietīgi pret citiem. Tagad krievu tautības cilvēki, kuri dzīvo Latvijā, sūdzas, ka šeit viņus apbižo, bet vai mums toreiz kāds ko prasīja? Mums taču nejautāja, vai mēs krievu valodu protam vai neprotam – bija jāprot. Ja gribējām izdzīvot, valoda bija jāmāk.
– Uz kuru pusi liktenis aizveda jūsu tēti?
– Tēti izsūtīja uz Vorkutas lēģeri strādāt smagos darbus. Es vēl nebiju piedzimusi, kad viņu jau aizveda prom no ģimenes. Kad tēti atbrīvoja, mamma ar mums jau bija tālu prom. Vecāki šķiroties cerēja, ka dzīves laikā pagūs satikties, bet sapnis nepiepildījās, tā ģimene pajuka…
– Pēc cik ilga laika jums izdevās atgriezties mājās, un kā tas notika?
– Mēs atbraucām mājās 1957. gadā. Droši vien tika uzrakstīta un izdota tā augstākā pavēle par atļauju, es jau nezinu. Iesniegumi bija jāraksta un jāsūta uz Maskavu, ja tev tika atsūtīta atbilde, ka tad un tad drīksti atgriezties mājās, to arī varēja darīt. Daudzi latvieši pelnīja naudu, rakstot šos iesniegumus. 1956. gadā pienāca ziņa, ka drīkstam braukt mājās. Mums nebija naudas, par ko atgriezties Latvijā. Mums bija jāpagaida, kamēr mammas brālis atkal atsūta naudu, kamēr to sakrājām, lai pietiktu atceļam. Kad nauda bija sakrāta, atbraucām mājās. Atpakaļ braucot, mamma man nopirka pirmo mēteli mūžā. Līdz tam es biju nēsājusi tikai pufaikas un jakas. Mamma man tā arī teica – kā es ar pufaiku braukšot atpakaļ uz Latviju? Mētelīti valkāju tik ilgi, kamēr tas man derēja.
– Lai gan ar Sibīriju jums saistās tikai skaudras atmiņas, vai nekad nav bijusi doma turp aizbraukt un paskatīties, kā viss izskatās tagad?
– Kamēr vēl bija dzīvs mans brālis, mēs abi gribējām turp aizbraukt, bet tas jau bija sen. Brālis nomira, un es pateicu, ka nevēlos uz turieni doties. Protams, tur neko vairs nevarēs atpazīt, viss taču laika gaitā ļoti izmainās. Es negribu tās atmiņas, pēdējā laikā vairs neapmeklēju arī represēto cilvēku saietus, man negribas tur iet.
– Jums ir arī dzīves gaišā un mīļā puse – prieku sagādā bērni un mazbērni…
– Man ir divas brīnišķīgas meitas, septiņi mazbērni un mazmazmeitiņa. Viena no meitām – Anita – kopā ar manu znotu strādā savā saimniecībā, bet Zanda dzīvo Rīgā un strādā par glābšanas dienesta centrāles dispečeri. Visi mazbērni mācās skolā, kurš – vecākās klasēs, kurš – jaunākās. Mazdēls Reinis aizbrauca uz Ameriku tirgot mācību grāmatas. Viņš jau teica, ka nevarēs man bieži piezvanīt, jo tas esot dārgs prieks, es viņu saprotu… Es nereti saku, ka nekad neesmu dzīvojusi tik labi, kā tagad. Vienīgā nelaime ir tā, ka nav veselības. Ar pensiju man pietiek – cik nu ir, tik ir. Palīdz bērni, palīdz mazbērni. Viņi atbrauc pie manis, palīdz visos darbos, kuros man nepieciešams atbalsts. Jā, veselības nav gan, kaut varētu to pagādāt. (Smaida.) Bet visu jau uzreiz gribēt nevar… Bērnības laikā man ļoti pārsala kājas, tādēļ tagad tās sāp. Ir problēmas ar kuņģi, jo tur dzīvojām produktu trūkumā. Tas nebūtu sliktākais, galvenais, ka nekas nesāpētu.
– Vai jums ir kāds vaļasprieks, kas silda sirdi un aizpilda brīvos brīžus?
– Protams, kā nu ne! Mans vaļasprieks ir sievietei neraksturīgs – makšķerēšana. Man pie mājas ir savs dīķis, meitai pie mājas – savējais. Manā dīķī dzīvo mazās zivtiņas, meitas dīķī – lielās. Kad dikti sagribas kādu zivtiņu, aizskrienu pazvejot. Lasu daudz grāmatu, ziemā adu, bet vasarā ar adīšanu nenodarbojos. Tad man adīt nemaz negribas. Ļoti patīk puķes, audzēju tās. Lielākais pārsteigums ar puķēm man sanāca pagājušogad, kad uz dzimšanas dienu saņēmu dāvanā ļoti daudz tulpju sīpolu. Iestādīju zemē, bet šogad, kad tās uzziedēja, brīnījos un domāju, no kurienes man tādas radušās – agrāk taču nebija! (Smejas.)
Diemžēl jaunākā paaudze skolās Latvijas vēsturi neapgūst pietiekamā līmenī, daudziem par to nav ne mazākās intereses. Savādi un tukši ir dzīvot, nezinot, kāds liktenis piemeklēja vecvecākus un vecvecvecākus, un kāpēc tas notika tieši tā un ne citādāk. Jauniešiem vajadzētu ieklausīties to cilvēku stāstos, kuri ir baiso deportāciju aculiecinieki un paši tās pārdzīvojuši, jo tikai tik ilgi, kamēr skanēs viņu dzīvais vārds un būs kāds, kas runā par šo traģisko posmu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju vēsturē, šī vēsture būs dzīva.
14.06.2019.