Latvijā savas vasaras vada duets ‘'Viņš un Viņa" jeb novadniece ILZE LEJIŅA un francūzis FREDS ORMĒNS.
Freds Ormēns muzikālo profesionalitāti krājis, piedaloties daudzos projektos džeza, salsas, elektro un funk stilā. Talantīgs un spontāns, improvizējot jebkuru dzīves mirkli pārvērš maģiskā piedzīvojumā.
Ilzi Lejiņu savukārt zinām kā vienu no pirmajām populārajām latviešu saksofonistēm Latvijā. Pabeigusi Madonas mūzikas skolu, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, Ilze sevi pilnveidoja studijās Dānijas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un Nacionālajā mūzikas konservatorijā Montroijā Francijā. Muzicēja Rīgas saksofonu kvartetā, ieguva Lielo mūzikas balvu, dibinājusi un vadījusi meiteņu saksofonu kvartetu n[ex]t. Ilze daudzus gadus bija saksofonu grupas koncertmeistare profesionālajā pūtēju orķestrī „Rīga", spēlēja solo partijas Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un Latvijas Operas orķestrī. Tagad strādā par saksofona pasniedzēju mūzikas skolās Francijā un Luksemburgā.
– Vasarās mūsu ģimenei ir lielās brīvdienas, tad vienmēr esam Latvijā. Te vasaras ir visskaistākās, un to nesaku tikai es. Latvijā ir plašums, daba, ūdens. No Francijas, kur valda milzīgs karstums, laimīgā kārtā esam prom. Tur viss ir izdedzis kā tuksnesī, savukārt Latvija ir kā oāze, – sarunā ar "Staru" uzsver Ilze Lejiņa. – Šobrīd man personīgi rit dzīves posms, kad gribas mūzikas instrumentus spēlēt vairāk. Bērni ir paaugušies, mazajai Kristai jau pieci gadi, un tas ir vecums, kad māsām pašām savā starpā ir interesanti.
– Ģimenes vecākās meitas – Maija un Ieva – nesen piedalījās mūziķu nometnē Jumurdā.
– Tā bija jauno mūziķu nometne "Daba pilna mūzikas", kas paralēli Latviešu mūzikas svētkiem Madonā ritēja Jumurdā. Ieva tur otro gadu spēlēja vijoli, piedalījās mēģinājumos orķestrī, kā arī dueta mēģinājumos. Maija spēlē klavieres. Paralēli instrumenta spēlei bija improvizācijas teātris, bērni daudz peldējās, sabildēja pilnu telefonu ar dabasskatiem, puķēm, skaisto apkārtni. Mēs ar Fredu šai laikā varējām organizēt savus mēģinājumus, koncertu un interviju dzīvi. Kopā ar bērniem bijām Kurzemē: Liepājā, Alsungā, Kolkā. Notika vairāki koncerti, un meitenes visam sekoja līdzi – kā koncertvietā jāierodas ātrāk, kā jāuzkrāmējas, kā notiek "sound-check" jeb skaņas pārbaude. Pēc koncerta ar visiem jāaprunājas, jānovāc aparatūra, jāpalīdz aiznest koferus uz mašīnu. Interesanti, ka divos mūsu koncertos Francijā meitas arī pašas uzstājās ar savu priekšnesumu.
– Jūsu jaunākā atvase – Krista – apgūst čellu.
– Jā, viņa sāka spēlēt agri – no četru gadu vecuma. Nu pagājis pirmais gads – lēnām, mierīgi, tik, cik vajadzīgs kopīgajam trio, ar basu un ritmu Krista tiek galā. Ieva paralēli mūzikai pievērsusies baletam, Maija jau piedalās sacensībās, spēlē tenisu.
– Uz Latviju šogad esat atveduši Freda Ormēna mūziku no jaunākā albuma "Spiritualité".
– Savus koncertus duetā sākām ar muzikālu uzvedumu "Viņš un Viņa", kur skanēja franču šansoni un vēsts, kā Viņš un Viņa iepazinās. Desmit gadu laikā ar šo uzvedumu esam uzstājušies vairāk nekā simt Latvijas pilsētās un arī citur Eiropā. Tagad spēlējam Freda oriģinālmūziku, kas tikko izdota diskā "Spiritualité" jeb "Garīgums", Freds
saka – Dvēseles ceļa meklējums.
Tā ir Freda oriģinālmūzika, ko viņš perināja diezgan ilgi. Kā dzīvesbiedre es redzēju, kā viņš dodas uz studiju, kā notiek process – ik pa brīdim kaut kas tiek ierakstīts, un pandēmijas laikā Freds visu pabeidza. Vienā brīdī tikai paziņo-
ja – disks ir gatavs, vienā skaņdarbā vajadzīgs vijoles solo, tad var miksēt un izdot.
– Koncertos tu tomēr spēlē vairākos skaņdarbos?
– Koncertos spēlēju visos skaņdarbos, un Francijā diska prezentāciju atklājām ar vairākiem koncertiem un pāris radio podkāstiem. Programma tika labi uzņemta, un tajā iederas arī mans pienesums ar vijoli, kokli, balsi, sievišķo stāju harmoniskam līdzsvaram. Albumā būtībā ir piecas dziesmas ar dažādiem nosaukumiem. Šīs dziesmas, kā arī dažas citas, plus latviešu tautasdziesmas mūsu netradicionālajā aranžējumā šobrīd skan koncertos visā Latvijā. Šī vasara mums ir ļoti ražīga, ir deviņi koncerti, liela tūre. Noslēgums tai būs Cesvainē pirms pašas prombraukšanas – 27. augusta vakarā. Ja laiks būs labs – uz pils Ziemeļu terases, ja ne – atjaunotajā Cesvaines pilī. Kā allaž spēlēsim tikai divi, bet skatuve būs noklāta ar mūzikas instrumentiem – dažādiem saksofoniem, elektrisko vijoli, kokli, elektroniku.
– Pastāsti, kādi profesionālajā ziņā ir tavi pienākumi Francijā?
– Esmu saksofona skolotāja, tas man patīk un atbilst pašreizējam dzīves ritmam. Man ir apmēram piecdesmit skolēnu, un, kad to Madonā stāstīju savam skolotājam Andrejam Cepītim, viņš iepleta acis. Kā tas iespējams? Bet tas ir iespējams tāpēc, ka nodarbības notiek vienreiz nedēļā pa pusstundiņai. Ar lielākajiem bērniem strādāju stundu, ar mazajiem – pusstundu. Paralēli spēlēju klasisko mūziku ar franču pianistu Thomas Rigutto. Pagaidām mums nav bijis daudz koncertu, projektu uzsākām tikai šogad. Tā kā mums pirmajā programmā bija krievu klasiskā mūzika (daudz pārlikumu, kas oriģināli nav rakstīti saksofonam) – Gļinka, Čaikovskis, Prokofjevs, bet februārī sākās karš, sapratām, ka esam paņēmuši ne to virzienu. Lai gan komponisti ir brīnišķīgi, īsti klasiskās mūzikas stūrakmeņi, redzam, ka sabiedrības attieksme mainās, tā mākslu ar politiku jauc kopā. Līdz ar to jāmeklē kas cits, un idejas jau ir.
– Šī programma vairāk, šķiet, domāta klausītājiem Francijā?
– Pianists sapņo to atvest arī uz Latviju. Jebkuram mūziķim no Francijas "gala" Latvija ir kā nezināma, neatklāta zeme. Pateicoties sociālajiem tīkliem, viņi redz, cik te ir skaisti, cik Latvija ir brīnišķīga, un vēlas, protams, te pabūt. Iespējams, pēc gada šo programmu atvedīsim arī klausītājiem Latvijā. Klasiskā mūzika man ļoti patīk. Ar Fredu spēlējam pilnīgi ko citu, jaunajā programmā, piemēram, ir elektroniskā mūzika. Tā man ir kas pilnīgi jauns, bet tā ir mūsdienu tendence, un nevar palikt, ierokoties kur dziļi pagātnē, neredzot, kas notiek apkārt.
– Viss attīstās, mainās, jāiet laikam līdzi…
– Interesanti, ka mainās arī koncertu vietas. Šovasar puse no vietām, kur uzstājamies, ir kafejnīcas, mākslas telpas, parki, kultūras telpas, dabas koncertzāles, ielu kvartāli, kur nav kā kādreiz – apsēdies rindiņā krēslā un klausies. Tagad viss ir brīvāk, svarīga ir noskaņa. Piemēram, Kolkā mums bija saulrieta koncerts jūras malā, tikai daži koki šķīra no jūras. Pirms koncerta bija milzīgs vējš, tad tas norima, vērojām saulrietu, koncerts bija maģisks. Liepājā spēlējām kultūras telpā "Wiktorija" uz jumta, un kaijas tā kliedza, bet arī iederējās un paplašināja mūzikas priekšnesumu.
Redzēs, kā būs Cesvainē. Kafejnīcas "Divi torņi" dārzā pirms desmit gadiem mums ar Fredu bija viens no pirmajiem programmas "Viņš un Viņa" koncertiem. Tas bija pats sākums. Tagad pēc desmit gadiem Cesvainē simboliski atgriezīsimies atkal.
– Madonā gan tevi var redzēt biežāk.
– Madonā ieskrienu, kad vien varu. Svarīgi satikt mammu, atrādīt, kā izauguši mazbērni. Aizbraucam arī uz kapiem, jo Vistiņlejas kapsētā guļ tētis, vecmāmiņa un vectētiņš. Vēl apciemoju radus Dzērbenē, kur joprojām dzīvo mammas māsa. Kādreiz mammas ģimene dzīvoja Praulienā, bet tad viņus visus izsūtīja uz Sibīriju. Kad atgriezās, vecmāmiņa meklēja darbu un sāka strādāt kolhozā Dzērbenē. Tā viņa tur palika. Visas manas bērnības vasaras pagāja tur. Biešu vagas, govis, siena pļavas – to visu tik spilgti atceros arī no savas pieredzes.
Šogad Dzērbenē trāpījos laikā, kad tur notika tikšanās ar aktrisi Zani Jančevsku. Viņa spēlēja kokli un skaisti dziedāja latviešu tautasdziesmas. Zane Jančevska man ir mīļa aktrise kopš bērnības. Vienmēr ir patikusi viņas loma filmā "Aija", arī mākslas filmā "Vilkaču mantiniece". Tāda liktenīgā sieviete, ļoti skaista. Aktrises dēls ir komponists Jēkabs Jančevskis. Un interesanti, ka viņa mūziku atskaņojām laikā, kad spēlēju Rīgas saksofonu kvartetā.
– Kā Francijā reaģēja uz karu Ukrainā?
– Tur karš liekas tālāk. Ir, protams, cilvēki, kas satraucas, mūsu ciemā, kur dzīvojam, ir arī ukraiņi. Viņi tiek izmitināti, viņiem palīdz, bet nejūt lielākas grupas vai kopienas klātbūtni, kā tas ir Latvijā.
Francija kā jau liela valsts saglabā salīdzinoši neitrālu pozīciju. Man pašai runāt par politiku pavisam nepatīk. Tas nevajadzīgi sašķeļ cilvēkus, jau tā kovids mūs ir sašķēlis. Labāk, ja varam, ir palīdzēt, nevis runāt. Ekonomiski, protams, notiekošais ietekmē, to jūt, un Latvijā īpaši izteikti. Cenu kāpums ir milzīgs, Francijā tā tomēr nav. Cilvēki izbaudīs vasaru, un pēc tam, iespējams, būs pagrūti. Bet jāiztur! Jādomā, kā mazāk mest ārā, kā pārstrādāt – kaut kas domāšanā jāmaina uz pozitīvo pusi.
– Ģimenei atgriežoties Francijā, kāds būs jūsu ikdienas ritms?
– Meitenēm sāksies skola. Pirmā skolas diena tāpat kā Latvijā tur ir 1. septembrī. Man skola sāksies nedaudz vēlāk, bet būs citi darbi. Domājot par Latviju, varu teikt, ka mūsu ģimene Latvijā ir iedzīvojusies. Ir pierasts te būt vasarās, protams, gribētos būt pavisam. Redzēs, ko laiks rādīs.
– Vai tiešām iespējams, ka pārcelsieties?
– Fredam vienmēr gribējies Latvijā būt pavisam. Viņš ir mākslinieks, kuram vajadzīga iedvesma, pārmaiņas, viņu nebiedē krīzes. Latvijā viņš ir ļoti pieprasīts mūziķis. Viņam ir dotums, ka var improvizēt, Fredam ir absolūtā dzirde, var piespēlēt ikvienam mūzikas žanra pārstāvim. Bez mēģinājumiem Freds momentā ielec jebkurā projektā un muzicē, ar to mūziķu aprindās jau ieguvis popularitāti. Pirmajās divās nedēļās, ko pavadījām Latvijā, Fredam bija tikai trīs brīvas dienas. Un dzīve Latvijā mums vienmēr ir bijis sapņu projekts, kas pagaidām gan karājas gaisā. Nereti gribas ko pamainīt, ūdeni nedaudz pakult, radošais cilvēks nekad nevar būt miegā un mierā.
12.08.2022.