Ģimenes ārstes ILGAS KREICUMAS ikdiena rit, rūpējoties par dzelzaviešu un daļas Cesvaines iedzīvotāju veselību. Pirms gada viņa ieguva titulu "Mans mīļais ģimenes ārsts", ko piešķir, pamatojoties uz pacientu rakstītām vēstulēm un labajām atsauksmēm, taču ar balvas saņemšanu nekas nav beidzies – dakterīte joprojām sirsnīgi uzklausa katra pacienta rūpes un, cik vien spēj, palīdz.
– Es nāku no Latgales puses – visas manas bērnības atmiņas ir saistībā ar Varakļāniem. Kad sāku mācīties pirmajā klasē, mamma pārcēlās uz Ogri, tāpēc beidzu Ogres vidusskolu. Beidzot vidusskolu, tieši par medicīnas studijām izšķīros ne gluži pēdējā mirklī, bet pēdējā vidusskolas gadā gan. Tolaik līdzīgi kā tagad notika atvērto durvju dienas, kuru ietvaros aizbraucām uz anatomikumu. Tur man ļoti iepatikās iebalzamētie orgāni – likās, ka tas ir kaut kas foršs. Skolas laikā man patika bioloģija, absolvējot skolu, saņēmu izcilības rakstu, kas daļēji palīdzēja iestāties augstskolā, jo toreiz bija diezgan liels konkurss.
Tāpat palīdzēja arī sagatavošanas kursi ķīmijā, jo līdz tam jutu, ka šajā priekšmetā zināšanas ir diezgan vājas. Iestājeksāmenos atzīmes nebija sliktas – sāku studēt, un tā tas viss aizgāja, – stāsta Ilga Kreicuma.
– Kādu apstākļu vadīta atgriezāties dzimtajā pusē?
– Šajā pusē atgriezos tādēļ, ka vīrs nāk no Dzelzavas. Un tieši tajā gadā, kad beidzu studijas, Dzelzavā atbrīvojās ārsta vieta. Pārcēlāmies uz šejieni, un tā visa dzīve kopš 1977. gada ir aizritējusi Madonas pusē. Tagad, ja padomāju, gan liekas, ka varbūt tik ilgi nevajadzētu palikt vienā vietā, jo ārstam ir svarīgi vienmēr pacientu redzēt kā pirmo reizi. Ja ieslīgsti rutīnā un zini visus pacienta darbus un nedarbus, dažreiz viss var aiziet ļoti greizi. Tas ir grūti. Agrāk mēs, visi ārsti, regulāri sanācām kopā, un redzēju, ka citiem arī neiet nemaz tik viegli, bet kopš deviņdesmitajiem gadiem sanāk būt vienai pašai, taču tik un tā svarīgi visu laiku uzturēt sapratni pret pacientu. Ir brīži, kad iegrimsti rutīnā, bet tad notiek kas tāds, kas it kā pamodina, liek atkal pamācīties un turpināt darīt. Lauku ārstiem ir tāda īpatnība, ka mēs īpaši nekontaktējamies cits ar citu. Zinu, ka, piemēram, kolēģi no Gulbenes turas kopā, bet mēs – ne. Varbūt arī ir grupiņas, kas saiet kopā un apmainās ar informāciju, bet es zināmā mērā jau no dabas esmu vienpate, tātad, ja man nav tādas iespējas, speciāli to nemaz nemeklēju.
– Darba pienākumus pildot, raujaties divās frontēs: Dzelzavā un Cesvainē.
– Deviņdesmitajos gados no Dzelzavas aizgāja ļoti daudz cilvēku, tādēļ, gan lai nopelnītu kādu naudiņu, gan tāpēc, ka tepat dzīvoju, sāku pierakstīt arī cesvainiešus. Lai sanāktu pilna prakse, vajadzēja vismaz 1500 pacientu. Tagad arī cesvainieši ir kopā ar mani, un es viņus nevaru pamest. Stundu skaits man nav liels, tāpēc, kad vien vajadzīgs, satiekamies un konsultēju pacientus arī ārpus pieņemšanas laika.
– No pacientiem dzirdēts, ka vienmēr visiem atzvanāt.
– Es cenšos. It sevišķi nemieru rada vairāki neatbildēti zvani no viena numura. Daudzreiz ir tā, ka cilvēks zvana, lai prasītu, kad es rīt pieņemu, vai citus sīkumus, bet, tā kā gadās runāt arī par svarīgām lietām, jācenšas vienmēr atzvanīt. Izsaukumus uz mājām ar savu pašreizējo pieredzi gan vērtēju citādāk nekā tad, kad sāku strādāt. Pirmajos gados mūsu atbildībā bija arī neatliekamās palīdzības sniegšana – bija jābūt līmenī ne vien kā internistam, bet arī kā neatliekamās palīdzības sniedzējam. Vienmēr, vienalga, diena vai nakts, bija jāiet palīgā. Piecpadsmit gadu šādi strādājot, sapratu, ka fiziski vairs nevaru izturēt to haosu, un gribēju visu mest pie malas. Ir jau skaisti, kad naktī ej pa sniedziņu četrus piecus kilometrus pie pacienta, bet regulāri un kvalitatīvi to nevar darīt. Sākoties pārmaiņu laikam, daudz kas, par laimi, mainījās. Tagad pacienti var zvanīt uz ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni; ja ir nepieciešama neatliekama palīdzība, ātrie obligāti atbrauks un uzreiz sniegs kvalitatīvu palīdzību. Ja man piezvana un jau telefonsarunā saprotu, ka velk uz infarktu vai ko citu nopietnu, tad nav vērts kavēt laiku, kamēr es aizbraukšu, uztaisīšu kardiogrammu un atsāpināšu. Vairāk darīt nav manos spēkos, tāpēc bieži vien saku – nekā nebija, tūlīt jāsauc ātrie. Tad, ja darbs ir sakārtots, ir patīkami strādāt. Man liekas, ka tagad tas viss ir sabalansējies – nav tik traki kā agrāk, ir laiks regulāri aizbraukt papildināt zināšanas, jo man ir gudra feldšere, reģistrators ar ārsta palīga izglītību, uz kuriem es varu paļauties. Tāpēc uzsveru, ka komanda – tas ir ļoti svarīgi. Viņas vienmēr drīkst man zvanīt, taču, ja var, vienmēr pašas ar visu tiek galā. Tas ļoti atvieglo darbu, jo dzīve vairs nav tik saspringta un stresaina. Grūtāk ir, ja saslimst ārsta palīgs un palieku viena – paredzēts braukt uz kursiem, bet visi plāni jāatliek.
– Cik zināms, ģimenes ārstam bieži vien tieši pacientu novērtējums ir tas, kas virza uz priekšu.
– Jā, novērtējums ir svarīgs. Man liekas, ka mēs jebkurā jomā cits citu par maz novērtējam, par ārstiem nemaz nerunājot. Ārsti bieži vien to labo nepasaka – uzreiz nāk virsū ar slikto. Īpaši, kad biju jaunāka, maksimālismā visu uztvēru pārāk vētraini. Bet tagad, ja cilvēks pasaka ko sliktu, sākot ar viņu aprunāties, lai noskaidrotu, kāpēc viņš tā domā, saprotu, ka viss ir atrisināms. Sapratne ar pacientu prasa lielus spēkus, jo katrs esam ar lielām ambīcijām, ārsti jo īpaši. Cilvēki kļūst arvien gudrāki, izglītotāki. Viņi palasa, tad nāk un prasa.
Beidzamajā laikā man vairāk gribas ar cilvēkiem runāt par veselību, nevis slimību. Esmu nonākusi arī pie secinājuma, ka cilvēkam jādomā par savu veselību, sākot no dzimšanas. Nesen pabeidzu ājurvēdas pamatkursu, jo gribēju zināt, ko tad viņi par to visu saka. Daudz ko apstiprināja, kaut kam arī nepiekrītu, bet tas pavēra citu skatījumu. Izrādās, ka, pamatojoties uz ājurvēdu, iespējams pateikt, kādas kaites cilvēkam var attīstīties. Tas, protams, neattiecas uz iedzimtām slimībām. Piemēram, nesen atnāca viena paciente, 40 gadu veca, sūdzējās par sirdsklauvēm. Uzreiz skaidrs, ka šādā gadījumā jāizmeklē sirds, bet, kad sākām aprunāties, noskaidrojās, ka viņa visu dienu dzer kafiju. Visu laiku diendienā lietojusi arī enerģijas dzērienus, bet nekādu problēmu nav bijis. Var gadīties, ka, pamainot dzīvesveidu vai ēšanas paradumus, būs jāsāk lietot medikamentus, bet tas ir atkarīgs no daudz kā.
– Vai piekrītat, ka mazpilsētā un laukos cilvēki pie ģimenes ārsta bieži vien nāk, vienkārši lai aprunātos, kaut gan viņiem nekas nopietns nekait?
– Tā ir. Dažreiz arī mani palīgi saka – cik tad var. Tomēr, kad redzi, ka cilvēks ir ļoti ieinteresēts, varbūt tomēr kādā no vizītēm atnāk jauna atziņa, ko viņam pateikt. Cilvēki nāk parunāties, bet, redz, tur jau ir tas sliktums, ko pieminēju sarunas sākumā, – ja pacients nāk 12 reižu gadā, teiksim, piecus gadus no vietas, nav vienkārši katru reizi uz viņu paraudzīties ar svaigu redzējumu. Kaut kur lasīju, ka Japānā ik pa desmit gadiem ārsti samainās praksēm. Vai tiešām tā ir, nezinu. Bet pareizi tas būtu. Sākot pieņemt arī cesvainiešus, man kļuva interesantāk – piepeši sāku darboties it kā no jauna: cilvēks atnāk, un varu atrast kādu kaiti. Regulāri redzot konkrēto pacientu, baidos kaut ko palaist garām, jo nevar jau saprast, kurā brīdī tiešām kāda kaite sākas, ja pacients ne par ko īpaši nesūdzas. Diagnostiku atvieglo analīzes, lai gan nupat pienāca paziņojums, ka nauda jau ir pārtērēta. Pavasaris bija ļoti smags, ar daudzām saslimšanām, sanāca ņemt daudz analīžu – kaut vai lai saprastu, kādēļ cilvēks trīs nedēļas klepo – vai vainīgs Epšteina-Barra vīruss vai kas cits. Tāpat onkoloģiskie pacienti visi prasa regulāru uzmanību, arī tiem, kam vēnu slimību vai mirdzaritmijas ārstēšanai nozīmēts orfarīns, jānāk regulāri atrādīties un nodot asins analīzi, jo reti kurš uzreiz paliek pietiekami stabils.
– Un kā aizpildāt no darba brīvo laiku?
– Man patīk kustība. Skolas laikā esmu dejojusi tautiskās dejas, bet tagad dejoju līnijdejas, kas man patīk, jo jākustina gan prāts, gan kājas. Tā kā dzīvojam pie parka, patīk slēpot un slidot, braukt ar riteni, arī strādāt dārzā. Ko tad laukos citu darīsi? Mani mazliet fascinē ājurvēda, jo tā saskan ar mūsu tautas gudrībām. Ājurvēdā ir rituāls celties divas stundas pirms saullēkta, lai sakārtotu sevi un domas, pavingrotu un tikai tad sāktu darba dienu. Tad es iedomājos, ka viena vecmamma reiz teica, ka rīta saulītei zelts mutē. Tā taču ir, ka rīts mums ir tas gaišākais.