MĀRTIŅAM ŠULMANIM 10. novembris ir dubultu svētku diena – reizē gan vārda, gan dzimšanas diena. Šogad tā bija īpaši nozīmīga, jo tika sagaidīta 80 gadu jubileja.
"Starā" par Mārtiņu Šulmani esam rakstījuši gan kā par skrējēju un soļotāju, kas fiksē pieveiktos kilometrus, gan kā par dambretes spēlētāju. Nesen, septembra sākumā, viņš saņēma bronzas medaļu LSVS 58. sporta spēlēs dambretē V80 grupā.
Savulaik populārajā TV raidījumā "Province" Mārtiņš Šulmanis īsumā guva raksturojumu – "Bijušais milicis, kas spēlē akordeonu, dzied un soļo kājām". Pats jubilārs atzīmē vēl kādu faktu – aprit 40 gadu, kopš viņš pēc Tautas universitātes – žurnālistikas kursu – beigšanas raksta arī laikrakstam "Stars" ārštata informācijas par sportu un pašdarbību – savas dzīves divām lielām interešu jomām. Joprojām regulāri raksta dienasgrāmatu, kur atzīmē svarīgāko katrā dienā.
Aicināju Mārtiņu Šulmani uz plašāku sarunu.
– Kā sadzīvo ar to, ka 10. novembrī ir jāapvieno tik daudz svētku?
– Jā, tā nav tikai Mārtiņdiena, taču kādreiz bija vēl vairāk svētku: Milicijas diena, Vispasaules jaunatnes diena. Man vārds Mārtiņš bija jau nolemts iepriekš. Varēju dzimt kaut nedēļu ātrāk, bet es ienācu šajā pasaulē 10. novembrī, stundu pirms Lāčplēša dienas. Esmu mātes dēls, ja būtu tēva – tad būtu Ozoliņš. Nebija lemts, bet Mārtiņu Ozoliņu jau ir tik daudz. Protams, citiem ir gan vārda, gan dzimšanas diena, man – divi svētki vienā dienā.
– Patīk garās distances, esi gargabalnieks?
– Jā. Savulaik biju aktīvākais skrējējs Latvijā, Daugavas stadionā maratonu statistiķis Gunārs Akerbergs pasniedza balvu – tolaik tik deficītās "Adidas" krosenes. Iespējams, esmu apgājis četras reizes apkārt zemeslodei. (Smaida.) Dzīvē noskrējis 42 maratonus, divas reizes – 100 km skrējienus, divas reizes – diennakts skrējienus, 107 km skrējiensoļojumā "Rīga-Valmiera" finišēju 17. vietā no 165 dalībniekiem (90 vispār nenonāca līdz finišam). Skrējienos "Apkārt Madonai" piedalos kopš 1975. gada, piedalījos arī skrējienu organizēšanā. Savulaik organizēju Līgo nakts maratonskrējienus – trīs notika Līdērē, divi – Pastendē. Beidzamais garais gabals bija vienīgais Madonas maratons (saīsināti Ma-Ma), un 42,2 km noskrēju visātrāk. Esmu bijis neskaitāmu skrējienu dalībnieks, piemēram, skrējis "Apkārt Rāceņu ezeram", piedalījies skrējienā "Viesienas apļi", skrējis arī Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Polijā.
– Kur meklējama interese darboties pašdarbības kolektīvos?
– Patīk spēlēt, dziedāt dejot. Esmu talantīgās tautisko deju skolotājas Dzidras Rubenes "bērns". 65 gadus(!) esmu dejojis tautiskās dejas 10(!) deju kolektīvos. Divos koros dziedu arī šobrīd – "Gaiziņā" un "Mantojumā". Neesmu gājis mūzikas skolā, bet spēlēt akordeonu iemācījos pašmācības ceļā, pēc notīm spēlēt neprotu. Dienestā biju Maskavā, veikalā "Bērnu pasaule" noskatījos savu akordeonu un nopirku. Manam akordeonam ir 57 gadi, mājās vēl ir trompete un ģitāra, un spēlēju visus šos instrumentus. Kādreiz gāju arī par kāzu muzikantu, gadā nospēlēju 5-6 kāzas. Gāju uz karnevāliem, ballēm, bez deju kursiem biju apguvis valsi un griezienus gan uz labo, gan kreiso pusi. Pārī ar Sarmīti Matisovu guvām uzvaras valša konkursos, ir uzvaras arī karnevālos Saikavā, Mētrienā, Madonā, Varakļānos, Viļānos, Galēnos. Lepojos, ka esmu bijis Dziesmu svētkos ne tikai kā dziedātājs, bet arī karognesējs. Trīs reizes nesis kora "Mantojums" karogu svētku gājienā Rīgā. Arī Rēzeknes rajona dziesmu svētku atklāšanā gājiena priekšā soļoju ar karogu no Viļānu kultūras nama uz Lakstīgalu salu. Skaistākie svētki un atmiņas vienmēr saistās ar pašdarbības kolektīviem. Ja esat bijuši vērīgi filmas "Likteņa līdumnieki" skatītāji, 35. sērijā Jāņus kopā ar aktrisi Sigitu Jevgļevsku svin Ināras Stepānes vadītais Madonas kultūras nama senioru koris "Mantojums" Kāla ezera krastā, un viņu vidū arī kāds dziedātājs ar bārdu. Divus gadus esmu dziedājis arī kāzu pasākumos Madonas dzimtsarakstu nodaļas kvartetā.
– Kā veidojās attiecības ar sportu?
– Iesāku ar iešanu kājām uz Ļaudonas vidusskolu no Saikavas – 20 km. Pirmais maratona skrējiens bija Rojā, kad skrējām 5 km republikas čempionātā kopā ar kundzi. Abu pirmajā maratonā kundze tika pie bronzas medaļas. Vienu brīdi bijām Latvijā aktīvākā skrējēju ģimene, ir saglabāts izgriezums no laikraksta "Sports", kur uz toreizējās Sporta pils kāpnēm abi sēžam kopā ar dēlu Māri.
Dzīves laikā sakrāts daudz medaļu un kausu, vimpeļu un diplomu, kas ir simtiem. "Sarkanā" stūrīša nav, bet ir plaukts, kur ir kādi 30 kausi. Starp relikvijām ir arī kora "Mantojums" dāvātais kauss Šulmaņiem kāzu jubilejā.
Esmu daudzprofilu sportotājs – spēlējis Madonas rajona izlasē gan volejbolu, gan basketbolu, arī vieglatlētikā startēju, jo soļoju, piedalījos vasaras GDA daudzcīņā, pats par sevi saprotams, arī čempionāti dambretē notika ar manu līdzdalību. Astoņas reizes kļuvu par rajona čempionu dambretē. Spēlēju arī šahu, kur lielākais panākums bija 5. vieta rajonā. Abi ar dēlu tikām arī novusa fināla ducī. Airēt neprotu, bet, ja vajag, airēju, kā tas bija maršrutā Strenči-Valmiera. Esmu bijis arī Rēzeknes rajona čempions trīssolī, 5 km soļošanā un volejbolā, jo beidzu viengadīgo kursu Viļānu profesionāli tehniskajā skolā, kur gatavoja elektriķus. Mani pierunāja palikt skolā par ražošanas apmācību meistaru. Kad Viļānu sadzīves pakalpojumu kombināta sporta metodists, tolaik PSRS čempions riteņbraukšanā Vladimirs Ribakovs devās uz treniņnometni, aizvietoju viņu, pasniedzot darba vingrošanu.
– Kādas ir spilgtākās bērnības un jaunības atmiņas?
– Tēvs bija plostnieks, laida plostus pa Aivieksti uz Daugavu līdz Pļaviņām. Pelnīja ļoti labi, bet es ne rubli nesaņēmu. Mani vienu reizi tikai klēpī paņēma. Mani uzaudzināja mamma viena. Viņa tajos grūtajos laikos strādāja nabadzīgajā kolhozā "Cīņa" par slaucēju, es uzaugu viņas audžumātes gādībā Vecsaikavas Stauģos. Māte govis slauca Jaunzeltiņu fermā, bija labākā slaucēja, bet saņēma kapeikas. Reizi nedēļā pie mātes aizgāju, tur viņai bija neliela istabiņa. Mātes aprūpē nebija viegli, dzīvojām trūcīgi, pašam bija jācīnās. Piecu gadu vecumā iemācījos lasīt un jau pirms skolas gaitām izlasīju "Robinsonu Krūzo". Līdz Kalna septiņgadīgajai skolai bija jāiet kājām tikai 1 kilometrs, bet 100 m pirms skolas ceļš veda garām kapiem, un tur krēslā lidinājās pūces, vēl tagad atceros, bija bailes arī no kapu zvana.
1.-4. klasē biju teicamnieks, pionieros iestājos, mātei nezinot. Kad beidzu Kalna skolas 7. klasi, nebija izteiktas intereses, tāpēc gāju Ļaudonas vidusskolā, kaut tur bija jādzīvo kopmītnēs, jāmaksā par kopgaldu un jāmēro ceļš no Vecsaikavas līdz skolai 20 kilometru – sestdienās uz mājām, svētdienās – uz skolu. Dzīvojot kopmītnēs, organizēju dambretes turnīrus. Kā pārstāvis no Ļaudonas vidusskolas toreiz 15 gadu vecumā uzvarēju rajona dambretes masu turnīrā. Gāju kājām lielus gabalus, jo nebija citu iespēju, tolaik uzticējos savām kājām. Ļaudonas vidusskolā patika, bija arī laba direktore, tomēr pārgāju uz Madonas vidusskolu, ko 1961. gadā pabeidzu. Trīs gadus dienēju Maskavā, un bija iespējas iepazīt arī kultūras vērtības. Vēl tagad atceros, kā vēroju Aleksandrova deju ansambļa koncertu Kremļa teātrī, kā uz Jāņiem skatījos Ledus baletu, Kremļa kongresu pilī Edītes Pjehas koncertā bija tā laime sēdēt 1. rindā, bet nofotografējies esmu pie cara, lielgabala. Tās manā jaunībā bija spilgtas emocijas.
– Kas pamudināja izvēlēties darbu tolaik sauktajā milicijā?
– Tas bija skolotājas Aleksandras Bulas nopelns. Viņa ieteica mani kā palīgu Dzidrai Raubiškai bērnu istabā. Tā tiku "ievilkts" darbā, mani aizsūtīja apsardzes darbā dežurēt Cesvaines noliktavās, un tā 17 gadu nokalpoju līdz izdienas pensijai. Šodien par to liecina saglabātā miliča svētku forma. Nedzeru, nepīpēju, nezogu, nelamājos, nekaujos – tas joprojām ir mans goda kodekss.
– Esi dzīvojis gan pilsētā, gan laukos?
– Tā pilsēta joprojām ir Madona, bet vasaras māja – Saikavā. Aktīvajos gados, dzīvojot laukos, ir gan turēts neliels kazu ganāmpulks, gan iekopta narcišu dobe, kā arī bijis dzīvžogu vaļasprieks. Raidījumā "Province" mani filmēja skrienot, bet bija redzama epizode, ka man ir bariņš kazu. Jā, skolas gados esmu slaucis govis, bietes ravējis, linus plūcis.
– Ko pieskaiti pie dzīves lielākajām balvām?
– To, ka man ir dēls, meita, četri mazbērni, jau trīs mazmazbērni. To, ka esmu balvā saņēmis garu mūžu, iegājis devītajā gadu desmitā. Atceroties laiku, kad startēju milicijas komandā, kā labākais iekšlietu ministrijas lauku rajonu fizkolektīva vadītājs saņēmu tik deficītās plastmasas slēpes. Jūtos gandarīts, ka vairākus gadu desmitus man atļāva "komandēt" novada dambretes dzīvi. Vienu gadu vadīju dambretes pulciņu Liezēres pamatskolā.
Daudz kā ir žēl, daudz ko esmu darījis nepareizi. Ķelli rokās neturējis uzcēlu māju Madonā, bet vienā dzīves samezglojumā aiz dusmām pārdevu māju, aizbraucu uz Talsiem, kur nodzīvoju pusotru gadu, sapazinos ar skrējēju kluba "Kurši" dalībniekiem, bet tomēr visus kokus nevar pārstādīt, un atkal atgriezos Madonā.
– Pandēmijas laikā visi esam piebremzēti. Kā sevi uzturi formā?
– Visu laiku esmu spartiski dzīvojis. Beidzamajos gados necenšos dzīties pēc kilometrāžas, jo, kad jāiztur lielāka slodze, jūt ceļgalu. Jau 10 gadu, kopš traumas. Dambreti datorā uzspēlēt nevaru, jo nav iespēju, nav datora. Dators arī nav mana stihija. Pagājušajā gadā izdomāju dambretes uzdevumu risināšanas konkursu. Lasu. Abonēju "Staru", pasūtīju arī "Latvijas Avīzi". Minu krustvārdu mīklas, kādreiz pat sastādīju žurnālam "Zvaigzne". "Lokdauna" laikā nenotiek arī kora mēģinājumi. Ja no 15. novembra tie atsāksies, tad Mārtiņam būs jābrauc ar lielu cienasta grozu…
12.11.2021.