"Stars" jau rakstīja, ka interesentiem kopš šā gada tūrisma sezonas ir pieejama eksperimentālā dendroloģiskā dārza "Igaijas" apskate Kalsnavas pagastā.
– Zinātkārajiem, ne ziņkārīgajiem, – tā norāda zemnieku saimniecības "Igaijas" saimniece, brīvdārzniece AIJA KAŠKURE, vadot mums ekskursiju un iepazīstinot ar savu augu kolekciju – ap 1500 koku, krūmu un ziemciešu dažādībām.
Par katru košumkrūmu un retāku koku Aijas aizrautīgais stāstījums ir ļoti interesants, jo saimniece ir strādājusi arī par pasniedzēju Aizupes meža tehnikumā un lieliski prot pārvaldīt auditoriju. Uzzinām, kā kāds no mīluļiem atradis mājvietu "Igaijās", pat no kura ceļojuma atvests, kā pārziemo, kādas ir lapu nokrāsas, ziedi, aromāts, viņa arī dod mums pasmaržot un pat nogaršot. Ja apēdot trīs sēdziedu akantopanaksa ogas, tas esot gluži kā žeņšeņs – biostimulators, un enerģijas pietiek visai dienai. Arī pie vilkābeles varam mieloties ar koši sarkanajiem augļiem, ko iesaka turēt godā un cieņā sirds veselībai. Patlaban dārzā ienācis rudens ar krāsu bagātību, te ir tik daudz toņu, ka acis nevar vien visu "nofotografēt", bet sirds – apjūsmot. – Dārzam ir jābūt tādam, lai ir skaists visos gadalaikos, – norāda dārzniece Aija Kaškure, atgādinot, ka rudens ir viens no daudzkrāsainākajiem gadalaikiem.
Kopš viņas kolekcijas dārza apskate tagad ir pieejama ekskursantu grupām, tiem, kas pieteikušies un apmeklējuši "Igaijas", gūtie iespaidi un dārznieces sniegtās zināšanas būs kā pamudinājums vērīgāk paraudzīties uz savu dārzu.
Aija Kaškure ekskursantus sagaida jau pie iebraucamā ceļa, kas ved uz mājām. Mūsu saruna rit, apskatot lauku ainavu, kas izveidota, mērķtiecīgi izmantojot kokus, kuri ir dabiski ieauguši, kā arī pieliekot klāt savu vides redzējumu, lai tā būtu acīm tīkama. Netālu, bet jau kaimiņa robežās aug arī dižkoks – Rumpu priede.
– Kas ir "Igaijas", kā tās ir izveidotas?
– Vietā, kur tagad ir mājas, nebija nekā. Kādreiz te bija aroniju plantācija, kuru novācot viss ir tapis. Ap aroniju krūma vietu, tikušas pie saules, izaugušas egles, priedes, ozoli, bērzi. Nekas nav stādīts – Dievs iesējis. Te augsne nav auglīga – ir dzeltenā un pelēkā smilts, tomēr viss aug, laikam jau laba enerģija.
Saimniecība sākta veidot kopš 1996. gada. Māju nosaukumu veido vīra Ignatija vārda pirmo burtu un mana vārda salikums "Igaijas" (tas nav nekāds japāņu augs). Tagad šeit ir priežu meža un Aiviekstes upes ieskauta lauku sēta. Saimniecība izmanto 7,62 ha zemes, bet 2,5 hektārus aizņem dekoratīvo koku, krūmu, sedzējaugu un ziemciešu kolekcija. Man patīk ceļot, un, ja citām sievietēm ir prieks par ārzemēs nopirktajām kleitām, man tādas emocijas rada svešzemju augi, to sēklas, ko izdodas atvest mājās. Priecājos, kā šie augi iedzīvojas "Igaijās". Senlolota ideja ir iestādīt mazbērniem riekstukoku birzi, pīlādžu plantāciju, purva dārzu. Ņemot vērā to, ka platība ir diezgan liela un algotu darbinieku nav, pašiem ir, ko rauties. Tagad mājās dzīvo dēla Ivara un Ineses ģimene, kur aug Diāna, Ričards Tomass un Tīna. Dēla ģimene iesaistās zāles pļaušanā, dēlam aug mūžīgais mežs, malkas mežs, ir arī savs redzējums par racionālu ainavas veidošanu. Daudz palīdz ainavu dārznieka asistents Edmunds, kas lieliski zina, ko prasa dārzs, prot novērtēt koku saknes, kaut mani vairāk interesē vainagi un galotnes. Tā kā te nav daiļdārzs, bet gan eksperimentālais dendroloģiskais dārzs, visam nav jābūt izlaizītam. Lapas neviens negrābj, sakritušos mazos koku zarus nelasa, arī nezāles, kad izrauj, atstāj turpat.
– Kā tapa izvēle atvērt savas saimniecības durvis interesentiem?
– Atvērtas ir dendroloģiskā dārza durvis. Uzskatu, ka ir jādalās ar cilvēkiem tajā, ko pa garajiem gadiem esi "uzknābājis". Tagad esmu dokumentēta pensionāre, kas saņēmusi pirmo pilno pensiju, kura ir starp minimālo un vidējo algu valstī. Visu mūžu darot to, kas ir vaļasprieks un darbs, gadiem ejot, saproti, kā to visu varētu turpināt. Bija tāda luga "Un visi nāks pie manis", tāpēc ir tāda pati nostādne – ja vairs negribas pa tumšām naktīm skriet pa pasauli, bet ir iestādīta kolekcija, zināšanas, kuras var interesēt arī citus, var pelnīt maizi ar mēli.
– Kas brauc ekskursijā uz "Igaijām", par ko vairāk interesējas?
– Lielākoties šurp brauc dārza un dabas draugi, kam interesē konkrēti stādi, arī ainavas veidošana, dārza projekti, lai viņi apskatītos, vai patiešām Latvijas austrumos tas viss aug, vai tas ir saulē vai ēnā. Atbrauc šurp grupa ar lielo autobusu. Man gan vieglāk ir strādāt ar grupu, kurā ir nevis 30, bet 15 cilvēku. Izrādu dārzu, vadu vai nu vispārēju, vai tematisku ekskursiju, skatoties pēc tā, kas kuru grupu interesē, kādu tēmu pasūta. Piemēram, ir tēma "Augsnes sedzēji", ir "Ziemcietes", ir "Vietējo koku ekspozīcija", lai vietējie cilvēki prastu atšķirt baltalksni no melnalkšņa, krūkli no pabērza, uzzināt, cik dažādi koki var iederēties lauku ainavā, u. c. Ierādīta ir arī atpūtas vieta, kur atvilkt elpu.
Iepazīstināšanu sāku jau ar ceļa galu, kur augošajās eglēs un priedēs ir uzpotētas pundurformas, bet tās neviens neapgriež kā "bumbas", tās jau tādas ir. Krīt uz nerviem, ka visos žurnālos, kur raksta par dārza tēmām, viena no galvenajām ir apgriešana. Dievs mums jau ir devis, vai tiešām vēl tā jāpūlas pašiem. Apzinoties, ka esam pēc dabas slinki, daudz sevi apgrūtināt nevajadzētu.
Prieks, ka dārza draugu Latvijā ir diezgan daudz. Galvenais, lai dendroloģiskā dārza apskatei piesakās iepriekš, lai es tad varētu būt mājās.
– Kāpēc vienmēr Aija sevi dēvē par brīvdārznieci?
– Lielākā kļūda, kā mani var nosaukt, ir ainavu arhitekte. Visiem saku, ka neesmu studējusi visaugstajās skolās. Ja patīk manis veidota peizāža, var mani saukt par ainavu dārznieci. Kad sāku mācīties neklātienē Bulduru dārzkopības tehnikumā, vēl strādāju Kalsnavas arborētumā, biju sataisījusi visu Kalsnavas ainavu. Kalsnavas arborētumā nostrādāju gandrīz 30 gadu, biju pat arborētuma vadītāja. Uz Bulduriem aizgāju papīra dēļ, un, protams, arī tur iemācījos ko noderīgu, bet tā nav ainavu arhitekta specialitāte. Varbūt nezināt, ka esmu mācījusies Aizupes meža tehnikumā, tur arī strādājusi par skolotāju, un vairāk zinu par kokiem un krūmiem, to augšanu. Joprojām mani aicina arī vadīt nodarbības, konsultēt, un savas zināšanas neturu zem pūra. Pirms pāris gadiem par lauku ainavas veidošanu stāstīju arī Madonas novada lauku saimniekiem.
– Ko domājat par kokiem un dekoratīvajiem krūmiem Madonā un citviet?
– Piemēram, Bērzaunē, Sauleskalnā pie autobusa pieturas ir maza dekoratīvo stādījumu saliņa, un tas ir pietiekami koši, šoferiem netraucē. Kalnu priedes gan vajadzētu paveidot. Ar patikšanu sekoju līdzi Agneses Silupas darbam. Madonā sabiedrība seko līdzi katram kokam, ko nocērt. Taču es saku, ka apstādījumos ir jābauda nevis rumpju masa, bet koka vainags. Mums vajag skaistus vainagus – ar skābekli, ar ziediem. Katram kokam ir vajadzīga individuālā telpa, gluži kā cilvēkam. Ja atstāj visas no sēklām ieaugušās kļavas, bērzus un to pasludina par zaļo vērtību, tas ir galīgi garām. Jāsaprot, ka kokam, tāpat kā cilvēkam, ir savs mūžs, un, kad tā dienas ir galā, pilsētas apstādījumos ir ļoti prātīgi savu laiku nokalpojušo laicīgi novākt. Ar bažām raugos uz bērzu pretī autoostai, kur atrodas taksometra pietura. Kad notika Blaumaņa ielas rekonstrukcija, visi žēloja vecās liepas. Tagad iestādītas jaunas liepas, bet Madonā, manuprāt, varētu būt lielāka koku dažādība. Kritiski ir arī jāpaskatās uz veco sudrabegli pie valdības ēkas. Biežāk ir jāceļ acis uz augšu, un viss ir jāierauga.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto