Latvijas simtās dzimšanas dienas gads SIGITAI LAPSIŅAI ir notikumiem bagāts – pabeigusi bakalaura studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) būvniecības specialitātē, uzsākusi ēku konstrukciju inženiera darbu SIA "B&L projekti" Madonā, kā arī jūlijā pabijusi vasaras nometnē Ķīnā.
Sigita ir dzimusi Madonā, uzaugusi Kusā, mācījusies Kusas pamatskolā un Madonas Valsts ģimnāzijā, pabeigusi Madonas mākslas skolu, LLU ieguvusi bakalaura diplomu būvniecībā. Līdz šim Sigitu vairāk pazinām saistībā ar orientēšanās sportu, kur viņa ir guvusi labus rezultātus skolas laikā. Pēc augstskolas beigšanas Sigitai svarīgi bija atgriezties dzimtajā pusē, lai uzsāktu te darba gaitas.
– Pastāsti, kāds ir tavs atgriešanās ceļš pēc studijām uz Madonu!
– Pozitīvs, jo pēc studijām izdevās atgriezties Madonā un uzsākt strādāt, lai arī Rīgā iespējas ir lielākas. Man viss ir labi sakārtojies. Vēlējos atgriezties Madonā, jo nepatīk Rīgas steidzīgā dzīve, burzma. Jelgavā gan patika – jauka studentu pilsēta, kur pavadīju piecus studiju gadus. Visas prakses ir bijušas tikai savā specialitātē, kur esmu jau guvusi pieredzi. Mācoties to, kas patīk, arī eju pretī tam, kas patīk. Jau Madonas Valsts ģimnāzija dod labas zināšanas, bet ir tik svarīgi arī uztrāpīt savam īstajam aicinājumam. Ir jāsaprot, kura ir īstā specialitāte, nevis izmācīties kaut ko studēšanas pēc. Katram ir svarīgi atrast savu vietu, manā gadījumā izdevās uztaustīt īstās intereses.
– Kas savulaik pavirzīja izvēlēties būvinženiera specialitāti?
– Mamma ir māksliniece – floriste Vita Lapsiņa, un arī man jau kopš bērnības patīk māksla. Savulaik skolā piedalījos dažādos pulciņos. Iestājos Madonas mākslas skolā, domāju, ka savu profesiju vēlēšos saistīt ar mākslu – vienu brīdi gribēju kļūt par arhitekti, bet, palasot vairāk par šo profesiju, sapratu, ka tas nebūs tas, ko vēlos. Tāpēc arī esmu būvinženiere. Arhitekti dara savu darbu, es ieceri izpildu tehniski, veicu aprēķinus.
– Kas ir vajadzīgs, lai jaunieši pēc studijām atgrieztos Madonā? Vai Madona ir pilsēta, kur esi gaidīts?
– Tās ir darba iespējas, jo salīdzinoši grūti ir atrast darbu savā specialitātē. Man veicās, jo ir darbs Madonā specialitātē, paldies SIA "B&L projekti". Mazpilsētā arī ir grūtāk uzsākt savu biznesu nekā Rīgā. Ir vajadzīga veiksme. Pilsēta ir skaista un attīstījusies, te viss ir tuvs, pazīstams. Dzīvoju Praulienā. Uz darbu ceļu mēroju ar velosipēdu vai motorolleru. Nesen biju priecīga – braucu mājās, un sāka līt ilgi gaidītais lietus. Laukos ir jāpadara daudz dažādu darbu, vēl dažādi remonti – lielāki, mazāki. Man lauku vide patīk, un darbi nebaida, kaut vecākiem Kusā bija tikai mazdārziņš. Pēc sēdošā darba ir patīkami izkustēties.
– Nesen esi atgriezusies no Ķīnas brauciena. Pastāsti par to!
– Katru gadu ar draugiem mēģinām kurp aizbraukt, parasti maršruts ved uz kalniem, kur trīs dienas kāpjam kalnos. Divreiz bijām Tatros un vienreiz – Alpos, bet šogad iekrita Ķīna. Kas to būtu domājis, ka turp aizbraukšu! Taču studenti nelaiž garām nevienu iespēju, ko dzīve piespēlē, nevēlas sevi ierāmēt ciklā mājas-darbs-mājas.
Viss sākās ar to, ka pirms diviem gadiem LLU izsludināja pieteikšanos ķīniešu valodas apguvei. Varēja pieteikties gan studenti, gan pasniedzēji. Domāju, ja reiz par velti, tad ir jāpaskatās, kā valoda darbojas. Pieteicos intereses pēc. Sākumā bijām daudz studentu, bet vairāki atbira, palikām kādi desmit. Mani interesēja apgūt ko jaunu, aizrāva stāsti par Ķīnas kultūru. Pasniedzēja bija latviešu meitene, kas Ķīnā bija nodzīvojusi piecus gadus, otrajā gadā pasniedzēja bija skolotāja no Ķīnas, kas ar mums sazinājās angļu valodā. Tā arī nonācām līdz nometnei, ko rīkoja un apmaksāja Ķīnas valdība. Pieteicos, un man no savas kabatas bija jāmaksā tikai par lidmašīnas biļetēm un jānokārto vīza. Nometnē Ķīnā biju laikā no 9. līdz 22. jūlijam. Tā kā vēl biju mācījusies ķīniešu valodu, braucu uz zemi, kas, izrādās, ir kā maza paradīze –
viss, ko redzēju un dzirdēju, bija pilnīgi kas jauns – gan kultūra, gan tradīcijas, gan izskats un tas, kā tur pasniedz ēdienu. Cilvēki ir ļoti vienkārši un nezina nevienu citu valodu, kā tikai savējo. Bija liels gandarījums, ka varēju arī parunāt ar ķīniešiem un mani saprata. Parasti, lai saprastos, traucē valodas barjera, jo viņi runā tikai ķīniski.
– Vari teikt, ka kursos iemācījies ķīniešu sarunvalodu?
– Principā – nē, jo ķīniešu valoda ir ļoti sarežģīta. Sākumā šķita, ka ir vienkārša, bet katrs vārds ir jāiemācās – ir cita izruna, vārds sastāv no zilbēm, katram vārdam ir cita rakstība – ķīnzīmes. Cik vārdu iemācies, tik reāli arī zini valodu. Tas nav tā, ka pēc kāda laika jau visu zināsi, bet man ļoti patīk šī valoda, patīk ķīnzīmes. Es tās uztveru kā izaicinājumu, ļoti ieinteresē tieši ķīniešu valodas rakstība.
– Ko izdevās redzēt un saprast no eksotiskās Ķīnas?
– Vispirms pabijām pilsētā Guangzhou, pēc tam nedēļa pagāja galvaspilsētā Pekinā. Guangzhou mums bija kultūras bagātību apmaiņa. Redzējām un mācījāmies, kā no papīra izgriezt ko skaistu. Viņiem viss ir pilnīgi citādāk – ne tā, kā pie mums. Operā ir ļoti slavenas maskas – uzliek maskas ar dažādām sejas izteiksmēm. Arī mums bija jāuzglezno maska, jāzīmē ķīnzīmes, bija ievads kaligrāfijā. Pekinā gida pavadībā apskatījām populārākos tūrisma objektus, par tiem pastāstīja angļu valodā, ko pārvaldu diezgan brīvi. Ekskursijas bija no rīta līdz vakaram, vienu dienu – Ķīnas mūrī, otru – jau Aizliegtajā pilsētā. Redzēju arī, kā uzreiz būvē veselu kvartālu – kādas septiņas mājas līdz 40 stāvu augstumam. Kad atcēla mūsu reisu, no lidostas mūs veda uz viesnīcu pa piepilsētu, un tur vēroju pilnīgi citus skatus – kā uz ielas gatavo ēdienu, kā spēlējas bērni, kā rit ikdienas dzīve. Vairākās provincēs ģimenēs atļauts būt diviem bērniem. Ķīnā nav pensiju, ir mazi pabalsti, un, kad vecāki paliek veci, viņiem atbalstu sniedz bērni, kā arī ir lieli izdevumi par mājokli, ikdienas uzturu, par izglītību un veselību. Viņi skrien kā mazas skudriņas.
Pati diez vai saņemtos aizbraukt uz Ķīnu, ja nebūtu šīs nometnes. Man šķiet, ka Ķīna nav tā valsts, kur vari pats aizbraukt – nezinot valodu, lai brīvi sazinātos, lai vai kas notiktu. Mums šī bija fantastiska iespēja, grupai līdzi bija sava ķīniešu valodas skolotāja no Latvijas, kas mūs zina. Ķīnā tika piesaistīts gids, kas iepazīstināja ar kultūru, atbildēja uz visiem jautājumiem, kādi radās, nevajadzēja meklēt internetā.
– Kāda ir ķīniešu viesmīlības izpausme?
– Mums nebija daudz laika uzkavēties kādā vienā vietā. Taču cilvēki ir ļoti viesmīlīgi – varbūt nevar sarunāties ar ārzemniekiem, bet ir smaidīgi, izlīdzas ar žestiem. Vairums vienkāršo ļaužu uz mums lūkojās kā uz kādām Eiropas zvaigznēm, jo tā ir liela tauta, reti kurš var kaut kur aizbraukt, ir ierobežota piekļuve internetam. Vēlējās nofotografēties kopā ar mums, bija priecīgi. Zinu, ka ķīniešiem ir tējas rituāli, bet viņiem tēja ir ļoti dārga – 100 g maksā 20 eiro. Arī draugs bija Ķīnā tajā pašā laikā, tikai citā programmā, un viņa grupai, kas aizgāja uz tējas namiņu, atnesa lielu tējas trauku, kur tējas lapiņas ir līdz pusei, bet, ik pa laikam pielejot klāt ūdeni, tēja savairojas. Glāzītes, no kā dzēra tēju, bija mazas, tēja – ļoti stipra. Restorānos arī pasniedz tēju, bet lielā traukā iebērtas tikai 2-4 tējas lapiņas. Ēdiens bija ar ļoti savdabīgām garšām, vajadzēja pierunāt kuņģi, lai tas nepretojas. Taču viss bija ēdams, garšīgs; ir lietas, kas viņiem garšo, bet mums nav pierastas.
– Ko vēl sola šis gads? Ķīniešu valodu turpināsi mācīties?
– Iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē maģistrantūrā, padziļināti studēšu būvniecību. Turpināšu ķīniešu valodas apguvi, būs atkal piesaistīts pasniedzējs no Ķīnas, šoreiz puisis. Ja būs brīvs laiks, var jau arī to darīt pašmācības ceļā. Nākotni nevar paredzēt, tāpēc dzīvosim šodien.
03.08.2018.