Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 25. gadadienā, 4. maijā, svinīgā ceremonijā par Viestura ordeņa virsnieku tika iecelts Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Valsts policijas (VP) Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) Madonas iecirkņa priekšnieks, pulkvežleitnants VASILIJS HIMUĻA. Kā lēmis Ordeņu kapituls, Viestura ordenis Madonas iecirkņa priekšniekam piešķirts par sevišķiem nopelniem un nozīmīgu ieguldījumu Valsts policijas attīstībā, augsti profesionālu un godprātīgu dienestu un personīgo ieguldījumu noziedzīgu nodarījumu novēršanā un atklāšanā.
Ne velti – rit jau 36. gads, kopš Vasilijs Himuļa pašaizliedzīgi strādā Madonas iecirknī, tomēr par izteikto atzinību un viņa darba novērtējumu iecirkņa priekšnieks uzsver: – Tas nav mans personīgais apbalvojums, bet gan apbalvojums visam mūsu kolektīvam.
– Tomēr kādam šis kolektīvs ir jāvada un jāievirza pareizā gultnē, lai gūtu veiksmīgus rezultātus.
– Cilvēks nekad neko nesasniedz viens pats, jo sevišķi mūsu darbā. Lai kāds darbinieks būtu labs detektīvs, speciālists – kā filmās rāda, ka viens cilvēks visu atrisina -, mūsu darbs filmām nekādā gadījumā neatbilst. Lai atklātu noziegumu, ir nepieciešams cilvēks, kurš gan vada, organizē, gan apskata notikuma vietu, gan veic procesuālās darbības, gan veic ekspertīzi, gan fiksē nozieguma pēdas, gan vāc informāciju, gan to visu pēc tam izanalizē, izveido plānu, kā strādāt. Un tā ir tikai neliela šī darba daļa. Varbūt atsevišķos gadījumos uzsvaru var likt uz kādu konkrētu cilvēku, bet, lai iegūtu un uzturētu rezultātus pietiekami ilgā periodā, – tas ir tikai darbs kolektīvā.
Vidzemes reģiona pārvaldei gan pagājušajā, gan aizpagājušajā gadā bija vislabākie rādītāji valstī, savukārt Madonas struktūrvienībai – vieni no labākajiem VRP. Tādēļ vēlreiz gribu pateikties mūsu reģiona, iecirkņa kolektīvam, jo tāpat savstarpēji sadarbojamies ar apkārtējām struktūrvienībām. Tā izdodas atklāt bīstamus noziegumus vai noziegumus, ko veic sērijveidā, piemēram, organizēto grupējumu izdarītās dzīvokļu, automašīnu zādzības, – tikai tāpēc, ka strādājam kopā.
– Kā uzsākāt darbu VP? Vai tā bija apzināta karjeras izvēle jau kopš bērnības?
– Mani vienmēr interesējis policijas darbs, tādēļ pēc skolas beigšanas Madonā vēlējos doties uz juridisko fakultāti, bet mazliet baidījos – tikšu vai netikšu, kā arī tolaik puišeļiem bija tendence iet uz kara skolu. Tāpēc sākumā aizgāju citur, līdz sapratu, ka tas nav domāts man. Gadu nostrādāju „Darba sparā", pēc tam, mācījos Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, 1977. gadā stažējos Madonas policijas iecirknī. Pabeidzis augstskolu, atgriezos strādāt tepat. Tā bez pārtraukumiem ir nostrādāts ilgi un dikti, sākumā biju izmeklētājs, pēc tam – vecākais izmeklētājs, izmeklēšanas nodaļas priekšnieks. Kopumā izmeklēšanā nostrādāju 24 gadus, pēc tam biju kriminālpolicijas priekšnieks. Pēdējos piecus gadus – struktūrvienības priekšnieks. Nu, teiksim tā, mana karjera iet uz beigām, jo termiņš ir noteikts līdz 50 gadiem, man ir jau krietni vairāk. Visu mūžu, līdz kapam tomēr nenostrādāsi, līdz ar to jādomā, kas šo darbu turpinās.
– Būs jāspēj noturēt Madonas iecirkņa labos rādītājus.
– Tieši tāpēc uzsveru, ka saņemtā atzinība ir kolektīva kopējais nopelns, jo kolektīvs ir tiešām labs un apzinīgi strādā. Arī šobrīd, kaut sācies atvaļinājuma laiks, tāpat ik dienu redzu darbiniekus, kas uz stundu, divām atnāk uz darbu. Ja, piemēram, krimināllietā atnākusi ekspertīze, ir jauna informācija, lai krimināllieta nestāvētu uz galda, bet gan to varētu pabeigt, kaut kas ir jālemj un jādara. Arī likumā policijas darbinieks ir 24 stundas diennaktī.
Pēdējo 2-3 gadu laikā ir krietni palielinājies policijas darba apjoms, jo pieaudzis reģistrēto notikumu skaits. Savu reizi šie notikumi, diemžēl, ir nekādi. Piemēram, zvana par to, ka cilvēks streipuļo pa lauku ceļu. Policijai jābrauc un jāskatās. Pusē no šiem gadījumiem personu vairs nevar atrast, bet darba apjoms tāpēc ir palielinājies. No otras puses, šādi zvani nozīmē to, ka cilvēki vairāk uzticas policijai un vēlas informēt par iespējamiem pārkāpumiem. Tātad šāda rīcība ir pareiza, jo sabiedrība vēlas gan palīdzēt tiem cilvēkiem, kas ir uz nelaimes robežas, gan policijai, lai varam rīkoties, kā to paredz likums. Tāpēc paldies par uzticību un sadarbību sabiedrībai, paldies arī pašvaldībai par atbalstu.
– Kas palīdzējis ilgos gadus psiholoģiski nepagurt šai darbā, kad diendienā jāsaskaras ar citu cilvēku nelaimēm?
– Visādi šo gadu laikā ir gājis. Pats izmeklēju 2000. gada krimināllietu Rāceņa trasē, kur bija 8 bojāgājušie un vairāk nekā 30 cietušo. Tāpat savulaik ir bijušas jāizmeklē vairākas slepkavības, jāteic, diezgan organizētas. Manā pieredzē ir bijis jāizmeklē divas pasūtījuma slepkavības.
Kamēr personām noziedzīgs nodarījums ir traģēdija, man tas ir darbs. Protams, daudzas reizes ir bijis grūti. Esmu veicis apskates notikumu vietās, avārijās, slepkavībās, nelaimes gadījumos, piedalījies arī tiesu medicīnas ekspertīzēs morgā. Viss kas ir bijis. Visnepatīkamāk, ja tas ir pazīstams cilvēks, ar kuru nesen runāji, tikies un nu jāskata, jāizmeklē. Bet ko darīt? Tie ir tavi tiešie darba pienākumi.
– Salīdzinot brīdi, kad uzsākāt darbu policijā, ar šodienu – vai laika gaitā ir mainījusies arī noziedznieku rafinētība, noziegumu smalkumi?
– Mainoties gan situācijai sabiedrībā, gan ekonomikā, protams, mainās arī noziedzīgie nodarījumi. Piemēram, padomju laikos, lai kādi tie bija, Madonas statistika bija viens slepkavības gadījums divos gados. 90. gados, nerunāsim par to, ka vai katru nedēļu bija 1-2 veikalu zādzības, bet attiecībā uz slepkavībām – 90. gadu vidū „rekords" bija 8 slepkavības gadā. Ja paskatāmies mūsdienās, pirms trim gadiem tās bija 3 slepkavības, aizpagājušajā gadā – 1, pērn – neviena. Toties pirms diviem gadiem nebija neviena gadījuma ar kredītu izkrāpšanu, kas pašreiz ir ārkārtīgi izplatīti. Attiecīgajām personām tas ir izdevīgāk, nekā, piemēram, zagt no veikala, jo tur jādomā – kur, kā zagsi, kā vēl nozagto realizēsi? Tāpat pirms kādiem 10 gadiem nelikumīga mežu ciršana sastādīja ceturto, piekto daļu no visiem reģistrētajiem noziegumiem, kas bija mērāmi pat simtos gadījumu ik gadu. Pērn tādi notikumi bija tikai 3-4. Tas vairs nav tik ienesīgi un ir laikietilpīgi. Bet kredītu izkrāpšanas gadījumos tās ir 10 minūtes darba – un 1000, 1500 eiro tev kabatā.
Fakts paliek, ka personas, kas bija mūsu redzeslokā pirms gadiem 10, kuras nodarbojās ar kādiem noziedzīgiem nodarījumiem, joprojām ir mūsu uzmanības lokā, bet nu veic ko citu, tā teikt, ir pārkvalificējušās.
– Cilvēka daba jau noteikti nemainās – vienmēr atradīsies kāds, kurš vēlas gūt vieglu peļņu, izdevīgumu sev uz citu cilvēku rēķina.
– Ir jādomā, kas notiks nākotnē, jo kā mainīsies sabiedrība, tā mainīsies noziedzība. Šobrīd ļoti satrauc nepilngadīgo attieksme pret sabiedrību; kā satraucoša tendence iezīmējas pietiekami augstais incidentu skaits vairākās izglītības iestādēs. Skolēni atļaujas stundās lamāties, bija pat gadījums, kad skolēns ar izsmēķi iemeta skolotājai, nerunājot nemaz par savstarpējo attieksmi vienaudžu starpā. Ir arī vardarbība, mantiskie noziegumi. Uzskatu, ka mūsdienās pārāk daudz tiek uzsvērtas bērnu tiesības, varbūt pat presē par daudz to parāda negatīvā gaismā: „Kā tad tā skolotājs drīkstēja?" Nepilngadīgie to visu lasa un iegaumē: „Man ir tiesības, es drīkstu!" Līdz ar to mums ir nepilngadīgie 8 līdz 11 gadu vecumā, kas jau ir mūsu „klienti" – piekāva, aplaupīja savus vienaudžus. Savukārt policija līdz 14 gadu vecumam, kad var saukt pie atbildības, neko īsti viņiem nevar izdarīt. Pašreiz redzam, ka no atsevišķiem bērniem neko citu nākotnē arī nevarēsim gaidīt. Protams, to nevar teikt par visiem bērniem, par tiem, kuriem ir mērķi un kuri dzīvē grib ko sasniegt, bet mans uzskats ir, ka, mainoties sabiedrībai, nepilngadīgie paļaujas uz tās sapratni, toleranci, tāpēc ir izlaisti. „Tas taču tikai bērns." Ar to tiek aizmirsts viens svarīgs moments – bērnam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Tā ir mūsu kopēja problēma, jo kas gan cits sabiedrību tālāk veidos, ja ne bērni, jaunieši? Viņi ir mūsu nākotne.
– Tomēr – kā ir ar atpūtu, atslēgšanos no darba?
– Maz jau to brīvo brīžu sanāk, jo darbs bieži tiek „paņemts līdzi" uz mājām. Tomēr par darbaholiķi es sevi nesauktu; šodien pat (saruna notika maija sākumā. – Aut.) atvaļinājuma laikā vajadzēja atnākt uz darbu, bet datoru es neieslēdzu un nepārskatīju operatīvo informāciju, jo esmu taču atvaļinājumā. Ja tikai ir laiks, pietiek ko darīt, arī mājās jārosās, pa dārzu jāparušinās.