Lai gan nokļūt slimnīcā nevēlas neviens no mums, anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļa ir tā, kur pacienti vēlas nonākt vismazāk. Nereti tieši tajā viņiem un nodaļas ārstiem ir jācīnās par dzīvību. Madonas slimnīcas vadītāja, anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas ilggadējā vadītāja BIRUTA CECERĀNE, kas šajās dienās svin nozīmīgu dzīves jubileju, slimnīcā kā anestezioloģe-reanimatoloģe strādā jau 35 gadus un savā darba mūžā kopā ar nodaļas kolektīvu ir palīdzējusi atkopties ne vienam vien smagi slimam vai traumas guvušam pacientam. Piedāvājam lasītājiem interviju ar viņu.
– Medicīnā mani neviens neievilināja. Aizgāju labprātīgi un kopš bērnības atceros, ka alternatīvas nekad īsti nav bijis. Skolas laikā izlasīju trīsdaļīgu grāmatu par mediķiem un vēlāk arī citu medicīnai veltītu literatūru. Tas man galvu pavisam sagrieza uz medicīnas pusi, jo vienlaikus ļoti patika arī bioloģija. Mamma strādāja medicīnas nozarē, taču tieši viņa bija tā, kas mani centās atrunāt no medicīnas, sakot, ka visu mūžu būs jāatrodas starp slimniekiem. Braucot uz Rīgu, teicu viņai, ka iesniegšu dokumentus pedagogos, ar domu kļūt par bioloģijas skolotāju, taču iestājos Rīgas Medicīnas institūtā, Ārstniecības fakultātē. Tajā nostudēju 6 gadus, un bija jāizvēlas joma, kurā specializēties. Tolaik vēlējos, lai man darbavieta būt pēc iespējas tuvāk mājām Pļaviņās. Tuvākā vieta, kas parādījās, bija Madonas slimnīcā, pie tam tieši anesteziologa. Institūta laikā biju strādājusi reanimācijas nodaļā, kā arī strādāju „ātrās palīdzības" brigādē. Ļoti labi zināju, kāda ir anesteziologa-reanimatologa maize, un pati sev noteicu, ka šo darbu nemūžam neizvēlēšos. Taču, pienākot sadalei, bija pieejama tikai šī vieta, un tā es nonācu Madonas slimnīcā, kur strādāju jau kopš 1978. gada.
– Kas ir svarīgākais jūsu darbā?
– Pats svarīgākais ir nekrist histērijā un spēt izturēt visu, ar ko jāsaskaras. Medicīnu, manā skatījumā, izvēlas cilvēki, kuri ar to ir nedaudz „tērēti". Medicīnai tiek ziedota un pakārtota visa dzīve. Studējot institūtā, man personiskās dzīves būtībā nebija, pastāvēja tikai mācības. Kamēr citi apkārt precas, tu dzīvo medicīnā. Arī uzsākot darbu slimnīcā, tava dzīve turpina būt pakārtota medicīnai. Pirmajos darba gados anesteziologs dežurēja mājās, vien pēdējos 10 gados dežūras ir uz vietas stacionārā. Bija reizes, kad pat līdz mājām netiku, jo pusceļā – izsaukums, ka jābrauc atpakaļ uz slimnīcu, kur, iespējams, atkal diennaktīm ilgi jāsēž pie pacienta, kura stāvoklis ir smags. Tagad medicīna ir gājusi uz priekšu, arī mūsu iespējas cilvēkiem palīdzēt ir kļuvušas plašākas. Agrāk varējām teikt – „nu jā, tā jau Rīga", bet šobrīd par Rīgu noteikti neesam sliktāki.
Ļoti būtiski uzsvērt, ka medicīnā tomēr ir komandas, nevis viena cilvēka darbs. No tā, kā ārsti spēs sastrādāties ar vidējo medicīnisko personālu, arī būs atkarīgs rezultāts.
– Jūsu vadītajai nodaļai tomēr ir sava specifika.
– Intensīvās terapijas nodaļā nonāk smagākā stāvoklī esošie pacienti, ar kuriem komunicēt parasti ir grūtāk. Atsevišķa darba sadaļa ir piederīgie, kas pēdējos gados ir kļuvuši neiecietīgāki. Mūsu nodaļā nonāk slimnieki no visām medicīnas specialitātēm – traumas, kardioloģija, ķirurģija utt. Reanimatologam-anesteziologam ir jāspēj ātri pārorientēties no vienas specifikas uz nākamo.
– Daudzās profesijās, jo īpaši mediķa, tiek runāts par izdegšanas sindromu.
– Par laimi, šobrīd mums ir iespēja strādāt maiņu darbu. Tas ļauj brīvajās dienās sevi atkal „salasīt kopā", jo, nostrādājot nodaļā bez pārtraukuma diennakti vai bieži vien pat ilgāk, pēc tam ir ļoti smagi. Smagumu rada gan fiziskais darbs, gan psiholoģiskais aspekts. Pa vidu tam visam – tikšanās ar piederīgajiem, kas ne vienmēr ir patīkamas. Nodaļā nonākušais pacients nereti mājās smagi slims ir nogulējis ilgu laiku, bet, tiklīdz viņš ir ievests slimnīcā, mums uzreiz jāspēj pateikt, kas viņam kaiš. Tuvinieki nesaprot, ka, lai noteiktu precīzu diagnozi, cilvēku nodaļā kādu laiku ir nepieciešams novērot.
Man pašai atslēgties no darba un atjaunoties palīdz došanās mājup un literatūras lasīšana vai fiziska darba strādāšana. Aizbraucu uz mājām Pļaviņās, ja ir vasara, iebāžu rokas zemē, un visas sliktās emocijas aiziet. Dzīvot tikai medicīnā un vilkt darbu uz mājām nevar. Neraugoties uz to, vienkārši aizvērt slimnīcas durvis, aizmirst par darbu un atslēgt domas nav iespējams. Piemēram, rīt braukšu mājās, un darbs man vilksies līdzi, visu vakaru un nākamo dienu ar to cīnīšos – lasīšu grāmatu, skatīšos TV, tīrīšu sniegu, un pēc tam, kad būšu pa lauku kārtīgi novingrojusies, beidzot būs labi.
– Kaut arī medicīnā kopumā nāves jēdziens nav svešs, intensīvās terapijas nodaļā diemžēl tā ir ikdiena.
– Šeit tā tiešām ir ikdiena. Pie cilvēka nāves nevar pierast. Tā ir smaga gan gadījumos, kad to paredz, gan brīžos, kad cilvēks aiziet negaidīti. Pret nāves faktu jāizturas filozofiski. Katrs to uztver citādāk. Nāve ir arī jārespektē, un tam jāizpaužas kā respektam pret cilvēku. Cilvēkam, kuram jāmirst, ir jāaiziet cienīgi, un mums ir jāprot cienīt viņa vēlmes. To nav vienkārši izdarīt.
– Vai jūsu teiktais sasaucas ar cilvēka tiesībām pašam izvēlēties savu aiziešanu?
– Nē. Es nedomāju, ka cilvēkam ir tiesības uz eitanāziju. Mans uzskats ir, ka ne viss cilvēkam ir ļauts. Ļoti iespējams, ka tas, kas mums jāizcieš, ir nepieciešams, lai mēs pārveidotos. Ne velti dzīvē tiek uzliktas dažādas grūtības un pārbaudījumi, lai mēs no tiem mācītos. Daudzkārt nepacietība un sava grūtuma nerespektēšana nozīmē arī tās skolas necienīšanu, kuru mums ir paredzēts iziet.
Modernā medicīna nodrošina to, ka cilvēks var aiziet bez mokām un sāpēm, un mūsu kā mediķu uzdevums ir šīs mokas atvieglot, taču eitanāzija, manuprāt, nav pareizs risinājums.
– Vai bieži nodaļā nonāk cilvēki, kuru stāvoklis ir pasliktinājies pašu vainas dēļ?
– Tādu nav mazums. Liela daļa ir veci cilvēki ar ielaistām hroniskām vainām, jo trūkst līdzekļu zāļu iegādei, arī ģimenes ārsts netiek apmeklēts, un tad, kad viņi ir nonākuši līdz brīdim, kad teju vai jāmirst, šos cilvēkus atved pie mums. Ļoti bieži mums ir tā sauktais „piektdienas sindroms". Piektdienā uz laukiem pie vecākiem atbrauc bērni un atrod vecākus novārgušus, sēdina mašīnā un ved uz slimnīcu. Līdztekus šai grupai ir arī pacienti, kuru problēmas radījusi alkohola lietošana. Tās ir gan traumas, gan aknu problēmas, gan asiņošana.
Strādājot nodaļā, esmu pamanījusi arī dīvainu sakarību, ka noteiktā laika periodā nodaļā tiek ievietoti pacienti ar līdzīgām diagnozēm. Piemēram, kādā noteiktā laikā ir vairāki infarkti, bet pēc tam – klusais periods. Tuvojoties pavasarim, varam gaidīt, ka būs pacienti ar asiņošanu. Teiciens, ka „nelaime nenāk viena", mūsu specialitātē darbojas visai precīzi.
– Ja reiz runājam par zinātniski neizskaidrojamiem fenomeniem, vai ir bijuši pacienti, kas pēc klīniskās nāves ir stāstījuši par „otrā pusē" pieredzēto?
– Visādi brīnumi ir stāstīti, un cilvēks par tiem runā visā nopietnībā. Tie nav tikai stāsti par gaismu un tuneļiem. Dažiem ir rādījušies arī elles katli. Cilvēku pieredzes ir bijušas atšķirīgas.
– Pacienti arī ne vienmēr izvēlas uzticēties tradicionālajai medicīnai.
– Es neatzīstu pūšļotājus, jo ļoti bieži pēc viņu „ārstēšanas" pacienti nonāk pie mums jau krietni smagākā stāvoklī. Visbīstamākie ir dziednieki, kuri pilnībā noliedz tradicionālo medicīnu un atzīst tikai savas dziedināšanas spējas. Pacients spēj tikai maksāt naudu, bet, kad jūt, ka labāk nekļūst, vien sliktāk, tāpat palīdzību spiests meklēt pie mums.
– Nesen pieminējām barikāžu laika notikumus, un šogad tiks atzīmēta arī Latvijas Tautas frontes 25 gadu jubileja. Zinu, ka arī jūs savulaik kā mediķe devāties uz Rīgu.
– Tolaik biju LTF biedre un aktīvi piedalījos tās pasākumos. Tas likās pašsaprotami, jo iekšēji jutu, ka kaut kas ir jāmaina. Uz Rīgu devāmies kā mediķu brigāde. Madonas slimnīcas vadība mums piešķīra transportu – tā mēs, četru cilvēku brigāde, bijām pirmie no slimnīcas, kuri brauca uz barikādēm. Līdzi gāzmaskas, medikamenti, šļirces – viss, kas neatliekamās palīdzības sniegšanai var noderēt. Todien bija paredzēts Interfrontes mītiņš stadionā un bija gaidāms uzbrukums Ministru Padomei. Rīgā ieradāmies, kad bija jau satumsis. Uzreiz sajutām barikāžu gaisotni – tas bija kaut kas interesants un reizē ekstrēms. Sazvanījāmies ar vadības centru, kas mūs norīkoja dežurēt uz Zemitāna tilta. Apkārt mediķiem tika sastumta smagā tehnika. Visu nakti tikām apčubināti un baroti, saņēmām arī aktuālo informāciju par notikumu gaitu. No Rīgā pavadītās nakts atmiņā spilgti palikusi biedriskuma un kopības, kā arī adrenalīna izjūta, jo bija jādzīvo ar domu, ka nupat, nupat kaut kas var notikt.
Pēc atgriešanās Madonā uz galvaspilsētu devās jau nākamā brigāde, un tā tas turpinājās vēl vairākas reizes. Ja man vaicā, vai es brauktu, ja līdzīga situācija atkārtotos mūsdienās, atbildu, ka nezinu. Ļoti iespējams, ka brauktu. Kaut arī ikdienā žēlojamies un ar daudzām lietām esam nemierā, nav noliedzams, ka kopumā esam bijuši ieguvēji, tikai dažbrīd nespējam novērtēt to, kas mums ir dots.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto