Maza un kompakta, bet ļoti mājīga un ģimenisku vidi raisoša — tā pavisam noteikti var raksturot Dzelzavas pagasta pirmsskolas izglītības iestādi “Rūķis”, kas atrodas Aizpurvē. Ienākot šeit uzmanību piesaista katrs stūrītis — telpas ir gaišas, krāsainas un skaisti iekārtotas. Mazie ķipari uz dārziņu nāk ar prieku — ar viņiem te strādā atbildīgi un zinoši pedagogi, gardas maltītes sarūpē pavāre, un arī bērnudārza vadītāja INITA KARLSONE ik dienas ir blakus. Viņa pilda ne tikai vadības pienākums, bet arī darbojas ar bērniem logopēdiskajās nodarbībās un iesaistās audzināšanas darbā, palīdzot kolēģēm.
– Kā jūsu dzīves gaitas sasaistījās ar darbu bērnudārzā?
– Ja cilvēks mīl puķes, viņš mīlēs arī bērnus. Kad pabeidzu 8. klasi, gribēju doties uz Bulduriem par daiļdārznieci, bet mamma mani nelaida uz turieni – viņa teica, ka tas nav darbs tikai siltumnīcā. Paliku mācīties Cesvaines vidusskolā, pabeidzu 11. klasi, un tad man bija skaidrs, kur gribu doties. Mēdzu auklēt radinieku bērnus, sakrita tā, ka Biksērē sāka celt bērnudārzu, un es izdomāju, ka iestāšos Rēzeknes pedagoģiskajā skolā. Papētīju, kādi tur ir iestājeksāmeni un sapratu, ka tas man būs pa spēkam. Izmācījos Rēzeknē par bērnudārza audzinātāju un pēc mācībām uzsāku darba gaitas Madonas bērnudārzā "Priedīte". Nostrādāju tur trīs gadus, tad man piedzima meita, un vēlāk – 1995. gadā dzīve mani atveda uz šo bērnudārzu. Tas bija laiks, kad bērnudārzus visur slēdza, bet šeit pastāvēja pieskatīšanas grupas. Šajā bērnudārzā meklēja skolotāju, un vīramāte pierunāja mani atnākt šurp. Tam piekritu, bet nebiju gatava strādāt jaukta vecuma grupās, jo līdz tam man nebija tādas pieredzes. Pirmais pusgads aizritēja iešūpojoties, lai saprastu, kā vispār strādāt, bet viss beigu beigās labi sakārtojās. Par iestādes vadītāju strādāju kopš 2004. gada jūlija – nākamgad apritēs mans divdesmitais gads šajā amatā. Dod tikai Dievs, lai vienmēr būtu bērni un lai vadība augšā saprastu, ka bērniem mazākās grupiņās ir vieglāk skoloties, kā arī pedagogs var veltīt daudz vairāk uzmanības visiem un katram atsevišķi. Strādāt bērnudārzā nevar primāri tikai naudas dēļ – ir jābūt mīlestībai pret bērniem.
– Kvalitatīvu un veiksmīgu darbu iespējams veikt tikai komandā…
– Mūsu bērnudārzā ir divas jaukta vecuma grupas – vienā no tām mācās bērni vecumā no pusotra līdz četriem gadiem, savukārt otru apmeklē bērniņi vecumā no četriem līdz sešiem gadiem. Šogad "Rūķi" apmeklē trīsdesmit deviņi bērni, bet iestādē kopā ir tikai četrdesmit vietas. Mūsu saimei no šī gada pievienojas seši vai septiņi bērniņi. Katram vecumam ir jāatrod sava pieeja, bet darbinieki veiksmīgi turas. Kadru maiņa notiek tikai tad, ja kāds dodas pelnītā atpūtā. Kolektīvs ir uzticams, mana komanda ir vienkārši lieliska! Audzinātājas ir ļoti iejūtīgas, saprotošas pret bērniem, viņiem ir kļuvušas mīļas. Principā bērnu skaits gadu no gada ir palicis nemainīgs un plus mīnus turas stabili. Tāpat izskatās arī nākotnē. Strādājam līdz 19 vakarā, no pulksten 18 līdz 19 darbojas dežūrgrupa, vecāki var nesteigties ar bērnu izņemšanu. Darbojas arī autobuss ar pavadoni, kas bērnus aizved vai atved uz mājām, ja vecākiem nav iespējams to izdarīt pašiem. Par šo liels paldies pienākas novada pašvaldībai!
– Jaunais mācību gads jau ir klāt. Kā tas tiks uzsākts un kā gatavojāties 1. septembrim?
– Pedagoģiskā sēde ir jau aizvadīta. Zinību dienā notiks kopīgs pasākums ar tēliem, tas norisināsies pagalmā. Bērnus jau no rīta sagaidīs gan lācis, gan Karlsons un citi tēli, lai sveiktu ar jaunu darba cēlienu. Vēl ir palicis sagādāt pēdējos nepieciešamos materiālus. Bet kosmētiskais remonts notika augustā, kad divas nedēļas dārziņš bija slēgts. Tika uzfrišinātas sienas, garderobēs nokrāsotas grīdas, arī radiatori, palodzes, salaboti apgaismes ķermeņi. Pērn remonts bija apjomīgāks – āra spēļu lakumos tika pārkrāsotas visas spēļu mājiņas. Noteikti, ka nākamgad atkal vajadzēs tās atjaunot.
– Kā raksturojat "Rūķa "sadarbību ar pašvaldību un pārējām pagasta iestādēm?
– Jebkurš saimnieciskajā jomā sasāpējis jautājums tiek veiksmīgi atrisināts, sadarbojoties ar īpašumu uzturēšanas dienestu. Kopīgu pasākumu organizēšanā sadarbojamies ar kultūras namu, pavasara pusē bērniņi dodas iepazīt pamatskolu. Uzturam sadarbību arī ar pagasta bibliotēku – sešgadnieki cītīgi lasa Bērnu žūrijas grāmatas un pavasarī dodas uz bibliotēku, kur tās vadītāja sarīko viņiem jauku pasākumu. Sadarbojamies ar biedrību "Dzelzava" un pagasta pārvaldi. Tās vadītājs Sandis Kalniņš vienmēr ir atsaucīgs, izpalīdzīgs. Esam nomainījuši bērnudārza žogu un šobrīd gaidām akceptu piebraucamā stāvlaukuma izbūvei. Novads šo lēmumu jau ir atbalstījis, bet viss vēl jāsaskaņo ar valsts institūcijām. Mazie vienmēr brauc arī uz pansionātu un iepriecina tā iemītniekus ar koncertiņiem, nekad neatsakām to. Esam braukuši arī uz Cesvaines pansionātu. Pieredzes apmaiņā dodamies gan uz Cesvaines "Brīnumzemi", gan citiem bērnudārziem. Ar visu vietējo kopienu mums ir laba sadarbība. "Rūķim" ir sava Facebook lapa, IT mentors kūrē tās darbību un šajā profilā reizi mēnesī tiek atspoguļota mūsu ikdiena attiecīgā mēneša griezumā.
– Ar kādiem izaicinājumiem nākas saskarties?
– Audzinātājiem izaicinājums ir strādāt ar mūsdienu bērniem – viņi nav vairs tādi kā agrāk. Bērni ir kļuvuši dinamiskāki, enerģiskāki, un skolotājiem ir jāspēj pielāgoties viņu vēlmēm. Jaunais kompetenču pieejā balstītais saturs ir par bērnu pašvadītu mācīšanos. Vecāki ne vienmēr aizdomājas, ka arī mājās jāpiestrādā pie zināšanu nostiprināšanas. Ir vieglāk iedot bērnam planšeti vai telefonu, lai viņš netraucētu vecākiem. Bet ir jāaizdomājas par to, ka pat piecpadsmit minūtes, ko vecāki veltīs savam bērnam, spēlējoties ar viņu, ir ieguldījums šī bērniņa nākotnē. Mums ar vecākiem ir laba sadarbība, viņi iesaistās arī iestādes dzīvē – atbalsta ar materiāliem, vada meistarklases (to praktizējam galvenokārt lielākajiem bērniem). Man kā vadītājai izaicinājums ir situācija, kad slimības dēļ darbinieki nevar ierasties darbā, un situācija pieprasa, lai es pati atrastos grupās. Slogs ir dokumentācija – atskaites, protokoli un cita birokrātija. Kompetenču izglītība pati par sevi nav slikta, ja grupā ir maz bērnu un audzinātājs var pievērsties katram individuāli. Skolotājam ir daudz jāgatavojas, jāpiedāvā bērniem aktivitātes. Varbūt, ka tas ir mazliet par sarežģītu, bet nekas neizdarāms tas nav. Man šķiet, ka bērnudārzs visu laiku ir strādājis kompetencēs.
– Daudzviet bērnudārzus apvieno ar skolām. Kas "Rūķim" ļauj palikt neatkarīgam un pastāvēt par sevi?
– Liela loma ir bērnu skaitam. Novada pašvaldība raugās uz skolu glābšanu, paliekot bērnudārzus zem tām. Es to atbalstu, jo skolas pagastos ir vajadzīgas. Bērnudārzs pats par sevi nekur nepazudīs, iestāde paliks, mainīsies tikai administrācija. Kādreiz māc bažas: "Kur es ņemšu vietā desmit bērnus, jo tieši tik šogad uzsāks skolas gaitas!?" Tomēr atnāk vietā desmit! Ir bijuši pat gadi, kad man ir jāatsaka bērniņa uzņemšana, jo mums ir ierobežots vietu skaits.
– Pie kā jūsu skatījumā būtu jāpiestrādā, lai bērnudārza darbību vēl vairāk uzlabotu?
– Man gribas, lai bērnudārza vide vienmēr ir mājīga, sakārtota un iet laikam līdzi. Gaidu, kad varēsim izremontēt gaiteni un kabinetus, kam pagaidām trūkst finansējuma. Gan man, gan kolēģēm ļoti patiktu, ja mēs varētu izveidot kvalitatīvāku āra klasi. Ārā bērni jūtas vislabāk. Mums bija sapnis par siltumnīcu – to mēs piepildījām. Paldies novada pašvaldībai par estētisko un skaisto rotaļu laukumiņu, ko pirms vairākiem gadiem ieguvām! Šobdrīd mācos par Montesori pedagogu, lai palīdzētu bērniem ar speciālām vajadzībām iekļauties vidē. Ikvienā bērnudārzā ļoti vajadzīgs ir metodiķis, kas ievērojami atvieglotu ikdienas darbu!
01.09.2023.