„Dzīvot – tas ir sevi ziedot, otra sāpei līdzi sāpēt…" Šie vārdi pavisam noteikti raksturo Liezēres pagasta ģimenes ārsta palīgu BENITU NAUDIŅU, kura jau ilgus gadus strādā Ozolu medpunktā. Viņa savu laiku nesavtīgi velta cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība, vienmēr ir gatava uzklausīt un dot padomu. Benitai darbs reizē ir arī hobijs, kas sniedz pozitīvas emocijas un gandarījumu par paveikto.
– Kad nolēmi savu nākotni saistīt ar medicīnu? Varbūt par to domāji jau bērnībā, ārstējot lelles?
– Maza būdama ne tuvu par medicīnu nedomāju, mani tā pat nesaistīja. Pirmais solis medicīnā bija mēģinājums glābt manu mazo brālīti Andi. Es pat nezinu, cik man toreiz bija gadu – kādi pieci vai seši. Andim varēja būt trīs. Mēs spēlējām Salatēti un Sniegbaltīti. Tolaik bija tādas garas otiņas ar spiciem galiem. Mans brālis, protams, bija Salatētis, es tēloju Sniegbaltīti. Andis ietērpās mammas lielajā, garajā halātā, mutē tā garā otiņa – pīpe – kā jau Salatētim pieklājas. Viņš sapinās halātā, paklupa, un otiņa iedūrās viņam mutē. Es, mēģinādama viņu glābt, piestūķēju brālim pilnu muti ar vati. Tā laikam manā izpratnē bija pirmās palīdzības sniegšana.
Patiesībā, kā jau teicu, medicīnu nemaz negribēju apgūt, mans sapnis bija kļūt par frizieri, bet, kad gribēju iestāties apgūt friziermākslu, kā par spīti nebija latviešu plūsmas. Krieviski tolaik nepratu ne bū, ne bē. Mana tante teica, lai eju skoloties uz bērnu slimnīcu, kur piedāvāja mācīties bērnu māsu skolā. Tā nu es aizgāju uz Rīgas 3. medicīnas skolu (šobrīd tādas vairs nav). Lielā uztraukuma dēļ eksāmenos principā izgāzos – diktātu uzrakstīju uz 3 ar mīnusu, pēc tam pati smējos par savām kļūdām. Matemātikas eksāmenā paskatījos uz uzdevumiem un tā arī neko neizrēķināju. Mani izraidīja no telpas, un skolotāja teica, lai vēlāk es atnāku atpakaļ uz skolu. Aizgāju pie savas tantes uz māju un tur gauži raudāju. Pēc kādām divām stundām atnācu uz skolu pie skolotājas, viņa mani ierāva klasē, iegrūda solā, uz lapas uzrakstīja dažus piemērus un lika tos izrēķināt. Tad man jau šīberis bija atkritis un es to pratu izdarīt. Tā nu mani pieņēma skolā, bet pirmo pusgadu es netiku pie stipendijas. Pēc kāda laika sāku pa naktīm strādāt par sanitāri, man kopumā patika tas, ko darīju.
Līdz pašām studiju beigām nezināju, kur tikšu nosūtīta strādāt. Ļoti gribēju darbu toreizējā Madonas rajonā, vēlējos strādāt ķirurģijas jomā. Izlaiduma dienā mēs visi saņēmām dokumentus un uzzinājām katram piešķirto darbavietu. Mani norīkoja strādāt Liezēres bērnudārzā. Atceros, cik dusmīga biju, cik nikna – nespēju iedomāties sevi kaut kādos laukos! Bet pa šiem gadiem esmu ļoti iemīlējusi dzīvi šeit.
– Pēc daudziem savā profesijā nostrādātiem gadiem atkal nolēmi mācīties – iegūt ārsta palīga kvalifikāciju.
– Viss sākās ar to, ka mana meita Līva gribēja studēt par uztura speciālisti. Es aizbraucu kopā ar viņu uz Rīgu, kad Līva iestājās skolā. Nezinu, vai tā sieviete, kas ar Līvu runāja, jau bija meitai pazīstama vai ne, bet viņa pajautāja: „Vai tad mammīte arī stāsies iekšā un mācīsies?" Meita arī neiebilda pret šādu piedāvājumu, bet es klusībā nodomāju: „Meitiņ mīļā, vai tev viss kārtībā? Kāda mācīšanās?" Jāmācās ir jaunībā, to es varu pateikt. Ja sadomā mācīties tajos gados, kādi ir tagad, galvā nekas iekšā nelien. Kamēr smadzenes pierod pie jaunas slodzes, vedas visai grūti. Ja mani nepierunātu, pati diez vai izdomātu studēt.
Man ļoti liels atbalsts mācību laikā bija Ozolu medpunkta agrākā ģimenes ārste Biruta Miezere, kas palīdzēja gan ar padomiem, gan grāmatām. Es varēju viņai prasīt jebko un allaž tiku atbalstīta; protams, arī citi palīdzēja, kā nu katrs spēja. Mācījos trīs gadus, skaitījāmies pilna laika studenti. Tajā gadā, kad es iestājos pirmajā kursā, mana meita skolu absolvēja. Mums mācīja tieši to pašu, ko viņas kursam. Šis bija Eiropas projekts un mācībās uzņēma tos, kuriem jau ir kāda medicīniskā izglītība. To, ko Līvas kursam mācīja mēnesi, mums lika apgūt nedēļas laikā. Viss bija pilnīgi identisks – ieskaites, eksāmeni. Atšķīrās tikai laika periods, vai nav forši?! Es pat iemācījos špikot un izmēģināju, kā tas ir – rakstīt špikerus. (Smejas.) Pats trakākais, ka mācību procesā bija nepieciešamība pēc datora. Rakstīt es tajā protu diezgan veikli, bet problēmas sagādāja viss pārējais, kas saistās ar datoru, – kā ieslēgt, kā izslēgt, kur ko spiest, kā ko atvērt un saglabāt.
– Kā aizrit tava darba ikdiena, kādi ir pienākumi?
– Kā no rīta sāc strādāt, tā vakarā beidz. Pat nevar visu uzskaitīt, darāmā ir ļoti daudz. Medicīnā viens pats strādāt nevar, tas ir komandas darbs, kurā iesaistās arī dakteris. Lai būtu redzams, ka un kā mēs strādājam, liela daļa laika jāvelta dažādiem dokumentiem, jāaizpilda kartītes, taloni. Jāpasūta medikamenti, jāizraksta receptes un norīkojumi, protams, jāatbild uz telefona zvaniem un jārunā ar cilvēkiem. Kad ir tāda nepieciešamība, arī jāsabaras uz pacientu, kurš nepilda sniegtos norādījumus.
– Tava darbdiena vienmēr iesākas ļoti agri no rīta un beidzas vēlu vakarā. Kas tev dod spēku un izturību?
– Redzi, kā ir – es esmu nepieciešama dakterei kā atbalsts un viņa savukārt atbalsta mani. Rita Pomere uz Ozoliem brauc katru dienu un mēro ļoti tālu ceļu, turklāt viņai ir mazi bērni, kuriem ikdienā ļoti vajadzīga mamma. Mani bērni sen vairs nav mazi; kad dakteres bērniem viņas klātbūtni vairs tā nevajadzēs, viņa mierīgi varēs strādāt ar savām lietām. Ja darbs, ko cilvēks dara, reizē ir arī hobijs, tad par to nav komentāru. Protams, ir reizes, kad esmu piekususi un burkšķēdama velkos uz māju, bet tas jau pieder pie lietas. Es daru to, kas man patīk, ja nepatiktu, es nestrādātu. Ikviens cilvēks, kurš strādā, piekūst pēc darbdienas, taču padarītais sniedz gandarījumu. Ir laba izjūta, ja esi kādam izdarījis labu. Ir arī tādi brīži, kad tiek piespļauta dvēsele, bet prieks tiek no tā, ka otram iespējams palīdzēt vai pateikt kādu labu vārdu.
– Kas tavā darbā ir pats sarežģītākais, grūtākais?
– Bailes no tā, ka kādreiz nezināšu, kā rīkoties, ka man pietrūks zināšanu, ka izdarīšu kaut ko nepareizi. Ja es visu nepierakstu 15 blociņos un 17 rindās, esmu visu aizmirsusi, neatceros, ko kādam solīju. Tāpēc man parasti pirmais teikums katram pacientam ir: „Tā, kas tu man tāds esi un ko es tev solīju?"
– Tu rūpējies ne tikai par pieaugušajiem, bet arī par skolēniem un BJĀAC „Ozoli" iemītniekiem.
– Ar namiņa bērniem ir citādāk – man ne tik bieži nākas viņiem fiziski palīdzēt kā vienkārši parunāties. Runājot par skolas bērniem – kā gan viņiem nebūs izdevīgi atnākt uz medpunktu, ja tādā veidā iespējams kavēt stundas? Tagad, kamēr uzdarbojas kovids, ir grūtāk tikt šurp – bez skolotājas atļaujas, kas pirms tam piezvana uz medpunktu, šeit nedrīkst nākt. Tāds skolnieciņš pasaka, ka viņam sāp galva, un ej nu pierādi pretējo. Viņš atnāk, pirms viņa rindā jau gaida kādi pieci cilvēki. Tā nu arī sēž un gaida savu kārtu, iedomājies, cik stundu sanāk nokavēt! Ļoti izdevīgi.
– Darbdienas beigās tu vēl vadi ārstnieciskās vingrošanas nodarbības, palīdzot cilvēkiem, kuriem tā vajadzīga.
– Nav jau liela māksla to darīt – pavingrot sev par labu. Mums apkārt ir arī tādi cilvēki, kuri savam labumam nedara itin neko. Vienīgais orgāns, ko daudzi nodarbina, ir mēle, bet būtu ļoti jauki, ja lietā tiktu liktas arī kājiņas un rociņas. Lai cilvēks būtu vesels, ar zālēm vien cauri netikt. Ir jāgrib palīdzēt pašam sev. Daudzi esam pieraduši tikai ņerkstēt – valdība slikta, ārsti slikti, veikalos produkti slikti, vārdu sakot, viss ir slikti. Pašiem arī līdz ar to slikti, bet ko tad mēs darām, lai mums būtu labi? Daudzi iet pastaigāties svaigā gaisā, citi fiziski darbojas savos laukos vai dārzos. Ir taču jānovērtē tas, ko Dieviņš ir devis, – mums ir rokas, kājas, acis… Ja tas viss klausa un mums nav jāguļ uz gultas pamperos un jālūdz kādam noslaucīt dupsi, par to jāsaka paldies. Mana vīra mamma sēdēja ratiņkrēslā, bet – ja būtu bijis kaut mirklis, kad viņa kādam kaut ko lūgtu! Viņai bija siltumnīca, savi kartupelīši un zemeņu dobe, savi ķiploki. Viņa pati uz ceļiem izrāpoja puķu dobi, visus lauciņus izravēja, ne par ko nežēlojās.
Ja man nebūtu dāmu, kuras nāk pie manis uz vingrošanu, es taču pati to nedarītu. Kad pārnāku mājās no darba, zinu, ka viņas mani jau gaida un man ir jānāk atpakaļ uz nodarbību telpu, kur mēs vingrojam. Kad aizeju un izvingrojos, sajūta kļūst pavisam laba. Pirms sākās vīruss, ar draudzeni kopā reizi nedēļā braucām uz baseinu – ļoti feini, ka var izkustēties, izpeldēties. Tas ir patiešām svētīgi.
– Gadu no gada tu tiec nominēta pasākumā „Mirdzi, zvaigzne!".
– Tas noteikti nav tas, kas man sniedz gandarījumu, man nepatīk publicitāte. Prieku par padarīto sniedz cilvēku pateicība – kāds pacients satiek uz ielas un pasaka: „Paldies, meitiņ, ka palīdzēji ar padomu, ka ieteici šādas zāles." Cits atnāk un iedod man un dakterei šokolādes tāfelīti, vēl kāds vienkārši uzsmaida, pasaka paldies par to, ka esmu ar viņu parunājusi un uzklausījusi. Tas ir pats lielākais gandarījums – ka pacienti seko līdzi norādījumiem un izpilda to, ko viņiem lūdzu darīt.
– Vai pēc garajām darba stundām pietiek spēka un vēlmes veltīt laiku sev, saviem hobijiem?
– Vispār es gribu pateikt lielu paldies Ozolu un Liezēres cilvēkiem, kuri ir saprotoši. Neviens nav nācis pie manis ar kādām negācijām, visi ir sekojuši līdzi norādījumiem. Ļaudis mani cenšas netraucēt un sestdienās, svētdienās ar savām vajadzībām pie manis nevēršas. Es varu mierīgi dzīvot savās lauku mājās, baudīt dabu, mieru un klusumu. Bieži pat nezinu, vai tobrīd ir rīts vai vakars. Laukos varu pētīt dabu, redzēt meža zvērus un putnus – vienkārši atpūsties. Man ir savas puķu dobes, patīk cept našķus, mani ļoti nomierina adīšana. Te mazbērniem uzadu pa kādai zeķei, te garāku šalli noadu. Šogad es vēl varēju izpausties, rosoties siltumnīcā.
16.10.2020.