MONTA VECOZOLA, biedrības “Tavi draugi” projektu vadītāja ir mūsu novadniece.
Stāstot par biedrību "Tavi draugi", viņa sniedz īsu aprakstu: – Mūsu mērķis ir atbalstīt un iepriecināt bērnus, trūcīgās ģimenes, pensionārus, kā arī palīdzēt ar sponsoru piesaisti, labdarības pasākumiem.
Biedrības galvenais fokuss šobrīd ir Ukrainas iedzīvotāju atbalstīšana un dažāda veida palīdzības sniegšana tiem, kam tā ir vajadzīga tagad un tūlīt.
Projektu vadītāja Monta Vecozola biedrībā "Tavi draugi" ir viens no cilvēkiem, kas skaidri zināja, ka grib darīt jebko, lai palīdzētu cilvēkiem Ukrainā. Bez iepriekšējas pieredzes vai skaidra plāna, atceļot ceļošanas ieceres un turpmākos mēnešus dzīvojot no uzkrājumiem, vispirms viņa aktīvi strādāja kā brīvprātīgā un meklēja veidus, kā palīdzēt. Tagad pati gan raksta, gan vada projektus, lai sniegtu palīdzību tiem, kuriem tā nepieciešama.
Mūsu turpmākā saruna ar Montu Vecozolu.
– Ko nozīmē būt līdz ausīm iekšā biedrībā "Tavi draugi"?
– Tas, kā es nonācu biedrībā "Tavi draugi", bija pilnīga nejaušība, jo nevienu tur nepazinu. Tajā brīdī jau bija izveidota biedrība, kas bija ļoti maziņa, ar ļoti plānu sociālo tīklu saturu, bet tur pamanīju, ka viņi kaut kur brauc, kaut ko dara. Ļoti spilgti atceros, kā sēdēju Malagas lidostā un divas stundas pirms braukšanas uz Latviju domāju, ko es protu? Kāds varētu būt mans potenciālais pienesums? Tā sēžot, izdomāju, ka es zinu ēdienu, iztēlojos, ko tie cilvēki ēd, ko ēd brīvprātīgie, kas notiek uz robežām. Varbūt tur pietrūkst tējas, kafijas? Domāju, ka varētu uzrunāt uzņēmumus, ēdinātājus… Sanāca tā, ka 1. martā nolaidos Rīgas lidostā un jau vakarā biju biedrības "Tavi draugi" angārā. No tā brīža tur braucu katru dienu. Sākumā darīju jebko – šķiroju drēbes, pakoju kastes, mēģināju saprast, ko vispār viņi dara. Pavadīju tur garas dienas un ļoti ātri sāku iesaistīties organizatoriskos jautājumos.
Daudziem palīdzības vākšana un nogādāšana Ukrainā ir misija. Nereti smagākais pārdzīvojums ir, braucot prom no kara skartās zemes. Man vajadzēja saprast pašai savus procesus, un tā ir bijis arī citiem mūsu biedriem. Piemēram, mūsu biedrībā no sākta gala nevienam nekādas algas netika ņemtas no ziedojumu kastītes. Sākotnēji tas bija pilnīgi 100 % brīvprātīgais darbs, nezinot, cik ilgi mēs to darīsim. Kāds bija izņēmis savu atvaļinājumu, kāds bija sarunājis ar dzīvesbiedru uz kādu posmu vienkārši ziedot viena ģimenes pelnītāja darbu bez atalgojuma. Manā gadījumā tā bija pāris mēnešu dzīve uz iekrājumu rēķina. Vasaras sezonā sāku strādāt ēdināšanas nozares darbiņus, cik tos varēju paņemt klāt. Laika gaitā sapratu, ka tas tik drīz nebeigsies, ka mums veidojas spēcīga komanda, cilvēki, projektu vadītāji, struktūra, bet visiem ir jādzīvo. Sākām meklēt projektu konkursus, konkrētus uzņēmumus vai bankas, vai kādu, kas ir gatavs apmaksāt darbavietas. Ar to gāja ļoti grūti. Kādi pirmie panākumi bija pāris simtu kompensācijas, par ko varēja nosegt degvielu. Tad veiksmīgāk ietrenējām smadzenes gan uz projektu rakstīšanu, gan arī kā biedrība kļuvām lielāka, zinošāka, pārliecinošāka.
– Kādi ir biedrības redzamākie projekti?
– Bija projekts, kas deva iespēju dot otru dzīvi tām lietām, kas ir saziedotas, bet netiek izmantotas. Rīgā šobrīd ir atvērts labdarības veikals, kas darbojas kā sociālais uzņēmums. Tas ir projekts par inventāra nomu, kur atjaunojam dažādas lietas, pārvēršam par interjera objektiem, mēbelēm, piedāvājam iznomāt. Biedrība piedalījās arī sociālās uzņēmējdarbības konkursā "Tam labam būs augt!". Žūrijas balvu – 4000 eiro – saņēma "Tavi draugi" un ieguldīja nomas inventāra atjaunošanai un uzlabošanai. Tikko iesākās liels projekts – mobilais smilšu terapijas kabinets braukās pa Latvijas reģioniem un piedāvās bezmaksas pakalpojumu bērniem, kam tas ir nepieciešams. Paralēli vairāki atjaunošanas projekti ir Čerņigovā, Ukrainā (slimnīcas, skolas internāti, bumbu patvertne). Tad ir projekts par bērnu nometnēm Madonas novadā, kur viena beidzās, bet augustā paredzēta otra nometne. Biedrības mājaslapā var gūt ieskatu mūsu projektos.
– Kādus darbus nākas veikt?
– Esmu beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju. Apmēram 8 gadus esmu nostrādājusi sabiedriskajā ēdināšanā. Tagad mana misija ir darbs kopā ar biedrību "Tavi draugi". Mēs esam vairāki projektu koordinatori, katrs strādā ar savu nozari vai jautājumiem. Projektu koordinēšana ir mans pamatdarbs, bet, ja ir laiks un enerģija, iesaistos arī brīvprātīgajā darbā. Šajā laikā ir nācies apgūt labdarību, kas man bija pilnīgi jauna nozare. Klāt jāveic arī administratīvais darbs. Ko nozīmē strādāt biedrībā, kam ir sabiedriskā labuma statuss? Tie ir pienākumi, tagad arī sociālie uzņēmumi. Arī tas ir jauns lauciņš, kur ir diezgan daudz jāmācās, jāpēta, lai saprastu, kā to visu darbināt ilgtermiņā. Viens ir noorganizēt īstermiņa akciju, bet pavisam cits – darboties ilgtermiņā.
Taču man patīk darbs, ko daru, lai arī tas ir smags un grūts, īpaši strādājot ar Ukrainu, jo reti kad ir labas ziņas. Šajā darbā rodu piepildījumu, kaut arī ir mīnusi, jo nekad nevar izslēgt visas domas, darba dienu beigt pulksten 17. Taču paveiktajam seko gandarījums, liela pievienotā vērtība, kas ir svarīgi, jo nekad negribētu strādāt tikai darba pēc.
– Kā izdodas atrast palīgus?
– Nevienu īpaši neesmu uzrunājusi. Tie ir ļoti dažādi cilvēki, kam tā ir misija. No Madonas novada mani uzmeklēja Antra Gotlaufa, kas sadarbojās ar Madonas uzņēmējiem, kad bija pierobežas projekti. Daudz darījusi biedrība "Caritas", Madonas katoļu draudze, mums bija bērnu nometne Mācītājmuižā, ko atbalstīja Lazdonas luterāņu draudze. Ir Ukrainas civiliedzīvotāji, kas dzīvo Latvijā, strādā un no savas algas atvēl naudu, ko aizsūtīt uz Ukrainu. Ar brīvprātīgajiem ir tā – ja ir projekti, viņi aktivizējas kādos īpašos posmos, bet tad atkal paliek mazāk. Pēc mūsu reģistra ir ap 5000 brīvprātīgo palīgu Latvijā, ieskaitot šoferus. Ir, kas strādā ik dienas ziedojumu noliktavā, darbojas pie projektiem.
– Vai, laikam ritot, palīdzība nav mazinājusies?
– Ir mazinājusies, jo cilvēki ir noguruši, un vasarā visas aktivitātes samazinās, jo ir atvaļinājumi, dārzi, lauki. Tā ir katru gadu, bet joprojām ir ļoti daudz cilvēku, kuri neatslābstoši palīdz. Ir daudz sirdscilvēku, brīvprātīgo, kurus vieno liela sāpe un vēlme palīdzēt.
Mūsu biedrība ir rīkojusi vairākas akcijas, kurās aktīvi iesaistījās Latvijas cilvēki. Bijusi aizsargtīklu pīšanas akcija, kur darbu ieguldīja arī skolēni no dažādām skolām, tostarp arī Madonas novada skolām, manas dzimtās Praulienas pamatskolas. Tāpat bija arī adīšanas, silto zeķu, cimdu akciju ziemā. Vēl jau ir padomā citas akcijas.
– Kāda palīdzība joprojām ir nepieciešama?
– Tie ir mantiskie ziedojumi, kas visu laiku ceļo Ukrainas iedzīvotāju atbalstam. Pārtika ir pamats, tējas, dzeramais ūdens, kas nepieciešama ikvienam un katru dienu. Tās ir higiēnas, medicīnas preces, apģērbs, preces bērniem un arī mājdzīvnieku barība, un cits. Tagad aktuāli ir pretodu, pretsēnīšu līdzekļi u. c.
– Vai arī pašai jādodas uz Ukrainu?
– Pašā sākumā turp braucu intensīvi. Pēdējā laikā vairs nē, jo mainījām loģistiku – atradām iespēju visu palīdzību nosūtīt ar lielajām fūrēm, kas ir lētāk, ērtāk un efektīvāk. Mazie braucieni vairs nav aktuāli. Ir nācies būt arī izpostītajās vietās. Tikai tad saproti, ka tur nekā nav, ka ir vajadzīga jebkāda palīdzība. Ar katru mazo šūniņu esmu izjutusi, kā tas ir. Pirms uzsāku darbu biedrībā, nekad nebiju Ukrainā bijusi, man tur nebija ne draugu, ne radu, ne paziņu. Man Ukraina bija attālāka kaimiņvalsts uz kartes, par kuru ir dzirdētas labas atsauksmes. Biju daudz dzirdējusi, ka tā ir valsts, kur ir jābrauc ceļot, kura ir apskates vērta, kur ir ļoti viesmīlīga tauta, kur ir ļoti daudz ko darīt, bet nekad nebija tā sanācis. Tagad, tinot laiku atpakaļ, atceros, ka pirms gadiem 10 vai vairāk mums ar draudzeni bija tāds joks, ka mēs vienos Ziemassvētkos uzdāvinājām viena otrai autobusa biļetes uz Ukrainu, bet mēs šajā ceļojumā neaizbraucām. Neatceros precīzi, kāpēc neaizbraucām.
– Kā vari visu pārdzīvot emocionāli?
– Nevaru ietekmēt lietas, ko nevar ietekmēt. Mums nav jāmēģina ciest tikpat daudz vai vēl vairāk, kā cieš tauta, kurai cenšamies palīdzēt. Bet tam ir jātiek pāri.
Kopš pagājušā gada rudens esmu pārcēlusies uz dzīvi Latgalē, kur ir lielāks miers, nav tā stresa, kas Rīgā, arī emocijas sakārtojas. Jaunajā dzīvesvietā strādāju attālināti. Man vairāk ir administratīvais darbs, projektu rakstīšana un koordinēšana. Vecāki biežāk var mani apciemot, arī man sanāk biežāk aizbraukt līdz Madonai.
04.07.2025.