Šis gads Madonas novadā bagāts ar jauniešiem un jaunatnes darbam veltītiem pasākumiem, jo novads nes godpilno Jauniešu galvaspilsētas titulu. Viens no celmlaužiem jaunatnes darbā reģionā ir biedrība „Bērnu un jauniešu apvienība (BJA) „Rīts"", kas pirms 10 gadiem Bērzaunes pagasta „Dambīšos" izveidoja pulcēšanās vietu bērniem un jauniešiem, un ne tikai. Kopš pirmās dienas brīvprātīgo darbu biedrībā veic ILUTA KĀRKLIŅA, kas tolaik aktivitātēs pati iesaistījās kā skolniece, bet nu jau veic jaunatnes lietu speciālistes pienākumus.
– Tolaik gaisā virmoja doma, ka jāiekustina jauniešu dzīve, tā 2008. gada februārī tapa biedrība, kurā iesaistījos arī es. Mācījos tepat Bērzaunes pamatskolas 8. klasē, dzīves ceļi saveda kopā ar Anitu un Raimondu Aizstrautiem. Nu jau 10 gadu esmu biedrības biedre, nepilnus divus gadus – jaunatnes darbiniece, – pastāsta Iluta Kārkliņa.
– Kā tas nākas, ka jau skolnieces vecumā tik apzinīgi iesaistījies brīvprātīgajā darbā?
– Mēs bijām atraktīvi skolēni, liela klases daļa iesaistījās. Bija tāda noskaņa: „Ja iet viens, tad ies visi." Laika gaitā, protams, daudzi atbira, kuriem interese mazinājās, bet aktīvais kodoliņš palika.
Sākumā tikām tikai tajā ēkas daļā, kur šobrīd ir lielā zāle. Ēka bija ļoti sliktā stāvoklī, palīdzējām to tīrīt, zēni lika laminātu, izkopām arī apkārtni – viss sākās ar labiekārtošanas darbiem. Tad jau sekoja pirmās diskotēkas, pasākumi, kas mūs pašus kā jauniešus interesēja. Tā laika gaitā šīs idejas apauga un attīstījās.
– Šobrīd tas viss pavērsies pavisam citā līmenī un tiek apgūts arī profesionāli.
– Studēju Daugavpils Universitātē, palikusi pati finiša taisne, pirms kļūšu par karjeras konsultanti un jaunatnes lietu speciālisti. Jau skolas laikā sapratu, ka es nevarēšu strādāt statisku darbu ar papīriem. Mani ļoti interesēja psiholoģija, arī pedagoģija, tāpēc sāku skatīt iespējas, kur to varētu realizēt. Ceļi aizveda uz RPIVA, kur izmācījos par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Mācoties bija tā īstā sajūta. Tad nāca iespēja strādāt biedrības „Rīts" bērnu un jauniešu centrā, ko izmantoju un arī nenožēloju, jo savā starpā jau tas viss arī sasaistās. Tāpat gana daudz ikdienā sanāk pielietot zināšanas par psiholoģiju, audzināšanu un tamlīdzīgi.
– Kā pašai, esot jaunietei, ir sastrādāties un panākt paklausību?
– Protams, pirmajos darba mēnešos bija tāds kā tests no jauniešu puses, centieni pārbaudīt robežas. Izrunājot, ko šeit var, ko nevar darīt, paturot prātā, ka šis centrs jau nav radīts vienai dienai, bet gan pašiem ir jāsaudzē un jāuzvedas kārtīgi, mums ātri izdevās rast kopīgu valodu. Manas darbības laikā lielu disciplīnas pārkāpumu katrā ziņā nav bijis.
– Nereti skolās runā par to, ka bērniem, kuriem novēro uzvedības problēmas, audzināšanas ir trūcis mājās. Vai arī jauniešu centrā ir gadījies, ka jāpielāpa kāds uzvedības caurums?
– Ne gluži tā, reizēm jauniešiem vienkārši gribas parunāties par to sāpīti, kas viņus tobrīd nomāc. Viņi par to nevar pajautāt mājās vai skolā, jo tā ir nedaudz cita vide. Šeit izjūta ir daudz brīvāka, centra apmeklējums nav nekas obligāts, līdz ar to ir prieks, kad jaunieši uzdod sev interesējošus jautājumus, ir gana nepiespiesti, lai savu reizi lūgtu arī padomu.
– Tagad noteikti ir interesanti aizdomāties par jauniešu centru un jaunatnes lietu darbinieku darbu, jo laikā, kad pati mācījies, nekā tāda nebija.
– Protams, pirms gadiem desmit situācija bija krietni citādāka, un tikai mūsdienās sāk nākt klajā ar dažādiem paziņojumiem, ka bērna attīstībai ir nepieciešams šis un vēl tas. Tolaik tas bija jaunums, kas aizrāva, un mēs par to iedegāmies. Ļoti liels iedvesmas avots bija bērnu un jauniešu centrs Kalsnavā, kur arī viss sāka attīstīties. Jaunatnes darbā kopumā tā arī ir – esam kā liela, draudzīga ģimene, kur cits citam neliedz padomu, pieredzes apmaiņu un idejas.
– Kā laika gaitā ir mainījies darbs ar jauniešiem?
– Sākām ar diskotēkām, tagad pasākumiem jābūt krietni daudzveidīgākiem. Mūsdienās ļoti liels uzsvars, nenoliedzami, ir uz tehnoloģijām. Jauniešiem visa dzīve ir saistīta ar sociālajiem tīkliem. Tādēļ mums ir jāmēģina piesaistīt, lai atnāk uz mūsu organizētajiem pasākumiem, tiktos ar vienaudžiem reālajā dzīvē, nevis sēžot pie telefona vai datora.
Esmu uztaustījusi, ka Bērzaunes jauniešiem šobrīd aktuālāki šķiet divu dienu pasākumi, kad pa nakti var palikt jauniešu centrā, tādējādi izraujoties no ikdienas. To apviju ar neformālās izglītības metodēm, kur bērni un jaunieši netiešā veidā papildina savu redzesloku. Tāpat ļoti iecienītas ir sportiskās aktivitātes – hokeja turnīri, futbols, novuss, galda teniss.
Rīkojam nometnes, mācāmies arī gatavot ēst – pasākumus rīkojam pēc iespējas dažādākus, lai gan uzrunātu plašāku interesentu loku, gan dažādotu gūto pieredzi. Idejas pārsvarā gūstu no pašiem jauniešiem, jo nebūtu jau jēgas organizēt pasākumu, kas būtu saistošs man, bet ne viņiem.
– Kāds ir BJA „Rīts" centra apmeklējums?
– Skolas laiks ir ļoti darbīgs, kad vidēji dienā atnāk aptuveni 25 bērni. Bērzaunes skolā ļoti pozitīvi ir tas, ka bērnus izvadā skolēnu autobuss, bet līdz tam ir jāgaida. Tas ir ļoti vērtīgi, ka skolēniem ir, kur palikt un saturīgi pavadīt brīvo laiku, nevis aiz bezdarbības darīt nedarbus.
Brīvlaiki, kā šobrīd, mums ir nedaudz mierīgāki, kad varam sakārtot domas un plānot tālāk, ko apmeklētājiem piedāvāt. Biedrībā strādāju es, vadītāji Anita un Raimonds Aizstrauti, ļoti aktīvi darbojas biedrības biedres Simona un Agrita.
BJA „Rīts" šobrīd notiek arī ārstnieciskās vingrošanas nodarbības, veselību veicinošā vingrošana, var apgūt šūšanas prasmes, kā arī ģitārspēli, tāpat ir Raimonda vadītais kokamatniecības kabinets. Bēbīšu skoliņa „Pasaciņa" šobrīd nedaudz ir pieklususi, jo diemžēl trūkst māmiņu iniciatīvas. Tomēr darbošanās turpinās, mēģinot iesaistīt arī plašāku sabiedrības loku, ne tikai bērnus un jauniešus.
– Par kuru no aktivitātēm, tagad atskatoties, ir vislielākais gandarījums?
– Piemēram, trešo gadu organizēju jauniešu pavasara domnīcu, kas šogad norisināsies marta beigās. Sākumā pašai bija jāmeklē un jāuzrunā jaunieši, lai piedalās, šobrīd neviens speciāli nav aicināts, bet jau ir pieteikušies 28 dalībnieki.
Sirdij tuvākās man laikam tomēr ir nometnes. Nepilnu divu gadu laikā esmu vadījusi trīs nometnes – divas bērniem un vienu jauniešiem no visa Madonas novada. Viņiem tā ir neformālā atpūta, iespēja sapazīties ar citiem vienaudžiem, savukārt vecākiem ir pārliecība, ka viņu bērns interesanti un aktīvi aizvada brīvo laiku. Tas bija liels izaicinājums, ko bez atbalsta komandas noteikti nebūtu izdevies realizēt. Esmu izgājusi nometņu vadītāja apmācības un ieguvusi apliecību, jo tā tomēr ir liela atbildība. Arī šovasar ceru saorganizēt nometni.
– Runājot saistībā ar „Madona – Jauniešu galvaspilsēta 2018" titulu, šķiet, ka Madonas reģionā darbs ar jauniešiem ir gana izplatīts un pieejams.
– Tā tas ir; arī BJA „Rīts" savā darbā tiek atbalstīta, jo mums ar pašvaldību ir deleģējuma līgums, uz kā pamata biedrība arī veic šo darbu. Tas ir atbalsts ar budžetu, ir iespējas piedalīties projektu konkursos, lai piedāvātu vēl plašāku aktivitāšu un iespēju klāstu.
Vietas izveidē lielu un nesavtīgu darbu ieguldījuši Anita un Raimonds. Ja nebūtu viņu, grūti iedomāties, vai šāda vieta vispār būtu, vai tā būtu tik apdzīvota, kāda tā ir šobrīd. Viņi ir tas virzītājspēks un arī piemērs jauniešiem, uz ko tiekties.
Novada kontekstā ir mērķis, lai katrā pagastā būtu bērnu un jauniešu pulcēšanās vieta. Īpaši lauku reģionos ir aktuāli, lai saglabātos izglītības iestāde un vieta, kur viņiem būt. Ja tā nav, saprotams, tiks meklēta cita vieta, kur sevi realizēt un pilnveidot, līdz ar to, visticamāk, tur arī dzīvot. Toties, ja arī laukos ir iespējas, tad ir cerība, ka daļa jauniešu tomēr te paliks.
– Bet daļa jauniešu tomēr nenoliedzami kādreiz pametīs šo ligzdu, vai nu dodoties studiju gaitās, vai savu dzīvi saistot ar citu pilsētu, novadu. Vai nesanāk viņiem pieķerties?
– Šobrīd ir ļoti aktīvas 9. klases meitenes, no kurām noteikti būs bēdīgi atvadīties, kad viņas dosies tālāk studēt vai savās dzīves gaitās, iespējams, ārpus Bērzaunes. Šobrīd kā brīvprātīgās palīdzes viņas ļoti daudz palīdz, prieks par tādiem jauniešiem, un nenoliedzami atvadas būs emocionāls brīdis.
Bet nāk jau arī vietā citi aktīvi bērni un jaunieši. Madonas novadā notiek konkurss „Sudraba gailis", tad nu katru gadu mēģinu uz to paņemt līdzi jaunus bērnus, lai viņi redz, uz ko var tiekties. Šāds pozitīvais piemērs ļoti bieži iedarbojas, jo tad parādās tā doma: „Bet es taču arī tā varētu…" Jāteic, mūsdienu bērni un jaunieši aug gana mērķtiecīgi, protams, ir, kam tas piemīt vairāk, kam mazāk. Tomēr līdz šim visnotaļ ir izdevies viņu enerģiju ievirzīt pozitīvā plaknē.
– Ko pašai patīk darīt brīvā brīdī, jo pēc darba ar jauniešiem noteikti prasās arī atslēgties?
– Vasarā tā ir riteņbraukšana, pārgājieni – atpūta dabā. Sirdij ļoti tuvas ir tautiskās dejas, dejoju Sarkaņu pagasta jauniešu deju kolektīvā. Protams, šogad ceram nokļūt arī Dziesmu un deju svētkos. Ziemā cenšos apgūt snovbordu. Jo esi tuvāk dabai, jo vairāk tās dotās iespējas tomēr jāizmanto.
16.03.2018.