To, ka maija otrajā svētdienā svinam Mātes dienu, šķiet, zina ikviens valsts iedzīvotājs. Tikmēr Tēva dienas, kuras pirmsākumi meklējami 20. gadsimta sākumā ASV, svinēšanas tradīcija Latvijā ir samērā jauna; mūsu valstī tā ieviesta vien 2008. gadā, lai pievērstu uzmanību tēva lomai bērnu audzināšanā. Tēti tiek godināti septembra otrajā svētdienā, šogad tas iekrīt 10. septembrī. Atzīmējot skaistos svētkus, laikraksts „Stars" tikās ar MĀRTIŅU JAKOVĻEVU, kas ir tētis ne vien savām trim meitiņām un sievas dēlam, bet arī par saviem bērniņiem sauc Madonas novada bērnu un jauniešu ārpusģimenes aprūpes un atbalsta centra „Ozoli" mazos iemītniekus.
– Paša trim meitām ir manis doti karalieņu vārdi – Elizabete, Viktorija un Beatrise. Bērni man ir gan mājās, gan darbā. Esmu viens no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuram patīk tas, ko viņš dara. Dienas gaitā tas, protams, izžmiedz un paņem tevi visu, jo bērniem ir gan praktiskās vajadzības, gan vēlme parunāties, tikt uzklausītiem. Tomēr ir iekšējs gandarījums, ka dari labu lietu, – teic Mārtiņš Jakovļevs.
– Kā veidojies jūsu dzīves gājums? Kādu atceraties pats savu bērnību?
– Esmu nācis no samērā smagas ģimenes. Kad biju puika, ģimenē notika nelaime, par ko sīkāk negribētos runāt. Bet tas ļoti ietekmēja manu dzīvi, uz ilgāku laiku palikām bez tēva gādības. Kā puisim man tas bija ļoti liels trieciens, jo tēvs, protams, bija ļoti mīļš. Abi vecāki bija lopkopēji, no mazām dienām ar māsu jau bijām pieraduši pie lauku grūtajiem darbiem – lielajiem dārziem, vagu dzīšanas.
Līdz ar šo nelaimi pamatskolā biju vienpatis, draugu nebija, sekmes, protams, bija katastrofālas.
Padsmit gados no pamatskolas praktiski tiku izraidīts. Sāku arī draudzēties ne ar to labāko kompāniju – ar huligāniem. Skolotāji uz mani skatījās un jautāja: „Kas no šitā iznāks?" Nu ir kā anekdotē – sanāca pedagogs (smejas).
Pēc pamatskolas tālāk devos uz Barkavas Profesionālo vidusskolu mācīties celtniecību, bet arī tur nonāca līdz tam, ka mamma brauca uz skolu, lai man dotu vēl vienu iespēju un neizmestu. Bet pats jau arī jutu, ka ar šādu dzīves uztveri un draugiem man ir iekšēji, emocionāli slikti. Tajā brīdī vienkārši sāku domāt par dzīvi un apņēmos vairs nekādas blēņas nedarīt. Ap to laiku manā dzīvē atkal arī uzradās tēvs. Viņš pateica vienu ļoti svarīgu lietu: „Ja tu draudzējies, tad draudzējies ar labākajiem." Tā arī sāku tiekties uz tādu vienaudžu pusi, kuriem ir dzīves mērķi, kuri kaut ko gaida un grib sasniegt.
Sapratu – ko man dusmoties uz visu pasauli, ka ir tā, kā ir, ka neesmu dzimis karaliskā ģimenē? Pieņēmu sevi, bet arī sapratu, ka man ir ļoti nopietni jāmainās. Var teikt, ka ar vienu dienu atmetu pīpēšanu, iedzeršanu, savukārt nākamajā dienā jau sāku nodarboties ar sportu – skrēju krosu, pumpējos. Vienkārši uzņēmu savā dzīvē citu vektoru.
Lai pabeigtu iegūt pamatskolas izglītību, iestājos vakarskolā. Uztraucos, vai vispār mani pieņems, jo esmu tāds un šitāds. Skolas direktore Varvara Maksimčika man atbildēja, ka viņas priekšā esmu kā balta lapa, ko es pats uz tās sarakstīšu, tas arī būšu. Tas man ļoti iesēdās prātā un palīdzēja sevi motivēt. Izgāju cauri visām rokasgrāmatām, robi zināšanās man bija katastrofāli. Paralēli dzīvoju tēva jaunajā ģimenē, turpināju strādāt lauku darbus, kā arī kokzāģētavā, uzsāku trenēties Austrumu cīņās pie Andreja Vītoliņa. Visu paspēju un vakarskolu pabeidzu ar labām sekmēm.
– Spēcīgs gribasspēks. Kur tas jūs aizveda tālāk?
– Gan patriotisku jūtu vadīts, gan vīrišķās izaugsmes dēļ brīvprātīgi iestājos armijā. Dienēju speciāluzdevumu vienībā, tā ir maza grupiņa īpaši apmācītu puišu no visas Latvijas, no Madonas mēs pāris arī tik esam tur bijuši. Apmācības bija ļoti intensīvas, kas deva labu pieredzi. Mācēju gulēt, arī ejot. Kā fantastikā, bet tiešām – ej kā robots, acis vaļā, perimetru vēro, uz kustībām reaģē, bet viss ķermenis būtībā atpūšas. Vienkārši iet uz minimālās baterijas.
Agri dabūju pakāpi, grupas komandiera amatu un vienīgais – bereti. Var teikt, baigais lielībnieks tagad esi, bet ar ko citu man, vecam vīram, palielīties, ja ne ar jaunības trakumu (smejas). Tomēr tas, ka uz cilvēku sāku skatīties kā uz ienaidnieku, caur mērķa actiņu, man deva iekšēju rezonansi. Sapratu, ka profesionāli militārajā dienestā tomēr nevēlos iet tālāk.
Turpināju nodarboties ar cīņām, sāku trenēties karatē. Līdz melnajai jostai tā arī netiku, līdz otrai zilajai. Vienu brīdi pat pasniedzu treniņus savā dzimtajā pusē – Dzelzavā un Cesvainē. Tas viss pajuka, jo izjutu dažu apkārtējo skaudību un ap mani savērptas intrigas, uzsverot, kāds es slikts. Jā, nenoliedzu, pusaudža gados biju apšaubāmais tipiņš, bet es cītīgi strādāju pie tā, lai sevi mainītu.
Neilgi pirms 21. dzimšanas dienas redzēju zīmīgu sapni par Jēzu Kristu. Es, kurš iepriekš ar ticību nekādā veidā nebiju saistīts, vien tik, cik modes pēc, nokristīts. Burtiski nākamajā dienā mani uzrunāja kaimiņiene, ar kuru ikdienā tā nekontaktējamies, viņa kā garāmejot ieminējās, vai negribu atnākt uz Bučauskas baznīcu. Nospriedu – kāpēc gan ne?
– Vai atradāt sevi ticībā?
– Pirmo reizi iegāju baznīcā un izjutu iekšējo aicinājumu tam. Man piedāvāja iziet ministrantu nometni Cesvainē, iemācījos piekalpot pie altāra, vairāk par Dievu. Vārds pa vārdam, lai es nenogrimtu atpakaļ savā pagātnē, mani uzaicināja uz klosteri. Piekritu. Šie divi gadi klosterī gāja paralēli ar Aglonas katoļu ģimnāziju, kur ieguvu vidējo izglītību, lūgšanos, un Austrumu cīņām. Braucu arī uz sacensībām, ieguvu pat zelta medaļu Latgales novada mērogā. Par to man bija iekšēja diskusija, vai cīņas sports Dievam ir tīkams. Svētceļojumā uz Aglonu sanāca zīmīgi satikties ar priesteri Jāzepu Sitnieku. Viņš to salīdzināja ar spieķi – uz tā var gan atbalstīties, gan arī to pret kādu pacelt sišanai. Cīņa pati par sevi nav nekas slikts – atkarīgs, kā to izmanto.
Nevienam citam gan savu ticību neuzspiežu, ar Bībeli pa galvu nesitīšu. To es esmu atklājis pats priekš sevis, sapratis, ka Dievam ticu un viņš mani vada. Mūsu maņas arī var būt mānīgas, tās nav pilnīgi jutīgas. Vai tiešām ar to, ko redzam, dzirdam, sataustām, mēs uztveram pilnīgi visu? Piemēram, delfīns dzird skaņas, ko mēs nespējam, papagailis redz plašāku krāsu spektru. Cilvēka jutekļi zināmā mērā ir ierobežoti. Līdz ar to neuzskatu par muļķību atvērties arī tam, kas ir neredzams, kas arī ir ticības fenomens.
– Vai ticība bija pamudinājums pievērsties darbam ar bērniem?
– Jā, iekšēja aicinājuma pēc devos strādāt par audzinātāju uz Grašu bērnu ciematu, bet prasījās arī attiecīgu izglītību. Tādēļ Rēzeknes Augstskolā izmācījos sociālo pedagoģiju. Bija grūti, jo paralēli bija jāuzspēj arī darbs, ģimenes dzīve. Tolaik biju precējies ar pirmo sievu, laulība juka. Bijām iepazinušies Aglonas katoļu ģimnāzijas laikā, saprecējāmies jauni – laikam to sasteidzām, bet arī darba dēļ atsvešinājāmies. Bija piedzimusi pirmā meita, es Grašos strādāju maiņas – pat diennaktīm prom – saprotams, kā ir jaunai sievietei ar bērnu vienai pašai. Tas, protams, nebija viegli, jo tomēr bijām kristīga ģimene, bet atlaidu viņu vaļā. Izšķīrāmies bez naida, kā cilvēki, saglabājot draudzīgas attiecības, par ko ļoti priecājos. Vecākā meita dzīvo Rīgā, bet vienmēr viņai esmu teicis – ja nu galvaspilsēta tomēr apnīk, pie mums, laukos, viņai vienmēr būs savs stūrītis.
Katoļu baznīca gan šajos jautājumos ir strikta. Esmu precējies otrreiz, bet tikai valsts, ne baznīcas priekšā. Katoļu baznīcā laulības šķiršanu izskata baznīcas tiesa. Gribētu otrreiz salaulāties baznīcā, lai Tēva priekšā neesmu pavisam kritis. Varu cerēt vienīgi uz Viņa žēlsirdību, ka mana sirds bija atvērta otrām attiecībām – neskraidīju jau pa pasauli. Otrajā laulībā piedzima divas meitas.
– Ar jauno ģimeni nokļuvāt Liezērē. Kā vērtējat darbu ar bērniem, kuri arī nonākuši grūtā dzīves posmā?
– Visu savu profesionālo dzīvi esmu atvēlējis bērniem. Brīdi pastrādāju Madonas novada sociālajā dienestā – tad tas bija darbs ar ģimenēm ar bērniem. Uzskatu, tā ir laba kalpošana. Dzīvoju ar pārliecību, ka mantu nevajag krāt uz zemes. Ja vajadzība ir, protams, uz to jātiecas un jāsasniedz elementārais dzīves komforts. Bet mans pašmērķis nav saraust kapitālu vai visprestižāko luksusu. Tiecos un krāju mantu debesīm.
No katras darbavietas ir audzēkņi, ar kuriem izveidojušās ciešas saiknes un esam kļuvuši draugi. Arī centrā „Ozoli" esmu ar atvērtu sirdi pret viņiem. Protams, jāsaglabā pedagoģiskā un profesionālā saskarsme, bet arī cilvēciskā. Kā vienāds pret vienādu – cilvēks pret cilvēku. Bērniem ļoti patīk humors, tas ir vajadzīgs, lai dzīvi uztvertu mazliet vieglāk, arī sevi.
Redzu diezgan lielu krīzi ar ģimenēm. Daudziem no jaunās paaudzes trūkst prasmju, kā rūpēties par bērniem, valda liels egoisms. Sabiedrībai vēl daudz kur jāaug un šīs lietas jākārto kopīgiem spēkiem. Ir vajadzīga palīdzība jaunajām ģimenēm, lai būtu prevencija, lai vispār nenonāktu līdz tam, ka nepieciešama ārpusģimenes aprūpe. Ir jāpopularizē labās lietas, jo tas cilvēkos sakņojas un rezonējas.
– Kā aizvadāt brīvos brīžus?
– Skatos filmas, lasu grāmatas – par to saku paldies audžutēvam, kurš pusaudža spurainajos gados mani uz to tomēr piespieda. Tā bija vēl viena lieta, kas man palīdzēja tālāk dzīvē. Tāpēc uzskatu, ka reizēm bērni ir arī jāpamudina, nevar ļaut brīvu gribu. Tā arī Raimonds Pauls diez vai būtu kļuvis par Maestro (smejas).
Man ļoti patīk sēņot, būt dabā. Nupat ar sieviņu aprunājāmies un meitām mājās uztaisījām revolūciju, ka pie datora var sēdēt tikai vakarā. Tā vietā pēcpusdienās kopīgi dodamies pastaigās, sēņot, pat ja līst lietus. Tepat blakus centriņam sporta laukumā paskrienu, pasportoju, gribas to atsākt vēl vairāk. Šovasar piedalījos arī Liezēres sporta spēlēs. Vispār esmu Liezērē iemīlējies. Te ir daba, lauki, bet arī dzīve un kultūra kūsā. Notiek pasākumi, aktivitātes – tas ir super! Lauki mani iedvesmo paši par sevi. Uzskatu, ka tā ir vislabākā vieta bērniem, jo daba mūs iekšēji harmonizē.
08.09.2017.