24. oktobrī, SIA „Ļaudonas aptieka" valdes locekles VIZMAS JONĀNES beidzamajā darbdienā, Ļaudonas aptiekā viss smaržoja pēc ziediem. Nezinātājam ieejot pat varētu šķist, ka ir kļūdījies un aptieku sajaucis ar ziedu veikalu. Bet ziedi todien te ļoti iederējās – tā bija daudzu Ļaudonas pagasta iedzīvotāju pateicība Vizmai par gandrīz 47 nostrādātiem darba gadiem Ļaudonā, nodrošinot aptiekas pakalpojumus, kas daudzviet laukos mūsdienās diemžēl jau ir kļuvusi par ekskluzīvu iespēju.
Vizma mūs sagaidīja smaidīga: – Šodien noskaņojums ir jau optimistiskāks. Pēc tikšanās ar Ļaudonas pagasta pārvaldes vadītāju Ilzi Dreimani un potenciālajiem nākamās aptiekas pārstāvjiem pagājušajā nedēļā esmu nedaudz nomierinājusies, jo tagad cerības, ka Ļaudona bez aptiekas nepaliks, ir ļoti reālas. Un arī ģimenes ārste būs.
Visvairāk jau es pārdzīvoju, ka nebūtu, kas manu darbu Ļaudonā turpina. Lēmums par darba pārtraukšanu man neradās vienā dienā. To ļoti nopietni apsvēru jau pirms pieciem gadiem, kad bija jāatjauno aptiekas darbības licence. Bet tad mēs visas trīs – ilggadējā ģimenes ārste Valda Dimbele, zobārste Maruta Zagorska un es – nospriedām, ka aiziesim reizē.
– Bet jūs vēl kādu laiku nolēmāt pastrādāt.
– Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka kādu laiku Ļaudonā nebūs ģimenes ārsta un arī zobārstniecības pakalpojumi vairs nebūs pieejami, nolēmu, ka vēl šo gadu, kamēr licence būs spēkā, pastrādāšu. Domāju, kā es cilvēkiem acīs skatīšos, kad pēkšņi Ļaudonā nekā vairs nebūs un pat zāles nevarēs nopirkt. Vēl tagad, kad aptieka ir jau slēgta, dažbrīd jutos kā nodevēja. Cilvēki gan to, ka nekas nav mūžīgs, izprot. Viņi arī zināja, ka licenci 2016. gadā neatjaunošu. Par to runāju jau gadus divus un visu šo laiku cerēju, ka kāda aptieku ķēde tomēr izrādīs interesi un atvērs te savu filiāli. Skumji, ka lauki nevienu neinteresē.
Turklāt Ļaudonas aptieka jau bija pietiekami liela. Telpas plašas, arī darba man ir pieticis visu laiku. Ļaudonas pagasts taču nav mazs. Tagad droši vien vairs nav 1400 iedzīvotāju, bet kādreiz te dzīvoja ap 2000 cilvēku. Un bija arī slimnīca. Taču joprojām ir pansionāts, tā ka apmeklētāju aptiekā pietiek. Nereti veidojās arī rindas, jo pie dakteres bija pierakstījušies daudz cilvēku.
Protams, tam, vai pagastā ir ģimenes ārsts, ir liela nozīme. Ja nav dakteres, aptiekai ir ļoti grūti pastāvēt un noturēties „virs ūdens". Pēc vizītes pie ģimenes ārsta lielākā daļa izrakstītās zāles iegādājās tepat. Man bija arī ļoti uzticīgi klienti. Pateicoties mūsu ilggadējai sadarbībai, viņi brauca un iegādājās zāles pie manis aptiekā.
Daži tagad pat atvainojas, ka zāles vairs nepērk pie manis, kaut gan visus iepriekšējos gadus ir to darījuši. Bet es jau viņus saprotu un nevainoju, ka pēc izrakstītajām zālēm viņi vairs nebrauc pie manis. Tad tas jau būtu speciāls brauciens. Viņu vietā arī es pati tā darītu. Liels paldies visiem, kuri mani ir atbalstījuši visus šos gadus.
Jāatzīst, ka diezgan grūti būs atjaunot to, kas Ļaudonā bija vēl pirms gada. Cilvēki ir izklīduši, pierakstījušies pie ģimenes ārstiem citur. Iespējams, atgriezīsies ne visi. Lielā mērā tas būs atkarīgs no tā, vai Ļaudonā būs aptieka. Satiekoties cilvēki tā arī saka – ko dos daktere, ja nebūs iespējas šeit nopirkt zāles un pēc tām būs jābrauc uz Madonu. Tad jau izdevīgāk to apvienot ar vizīti pie ģimenes ārsta.
Cerams, ka viss tomēr atrisināsies un, tāpat kā agrāk, Ļaudonā būs gan ģimenes ārsts, gan aptieka. Tad, kā saka paši iedzīvotāji, būs pavisam cita lieta un viņi atkal varēs pierakstīties pie ģimenes ārstes Ļaudonā.
– Prasības ar katru gadu palielinās gan ģimenes ārstu prakses izveidei, gan aptiekas darbības uzsākšanai. Kādas ir jūsu domas par e-receptes ieviešanu?
– Tas bija viens no iemesliem, kas man palīdzēja izšķirties par aptiekas slēgšanu. Ieviešot kādu jaunu sistēmu, vienmēr rodas arī sarežģījumi. Bet, tā kā es strādāju viena, man gadījumos, kad sistēma nedarbotos, pat nebūtu, kam padomu paprasīt. Datoros es tik stipra nejūtos. Labi, ka man ir dēls Rīgā, kam varu piezvanīt, lai konsultētos, un arī grāmatvede izpalīdz, ja kāda programma nedarbojas.
Bet, protams, e-recepšu ieviešana ir laba lieta. Ir jau tā, ka zāles, ko izraksta dakteris, daži nemaz neizņem. Ar laiku tas viss būs redzams datorā, un dakteris varēs pārliecināties, kā tiek ievērots noteiktais ārstēšanās kurss, vai tiek lietotas izrakstītās zāles. Šī sistēma jau daudzus gadus veiksmīgi darbojas Igaunijā, un arī mums pie tā ir jānonāk.
– Pastāstiet, kā kļuvāt par farmaceiti!
– Esmu dzimusi un uzaugusi Ļaudonā. Te 1966. gadā pabeidzu Ļaudonas vidusskolu. Togad Ļaudonas vidusskolu absolvēja divas klases, jo tas bija eksperimenta gads, un mēs vidējo izglītību ieguvām jau pēc 10. klases beigšanas. Šāda iespēja gan bija tikai vienu gadu, jo eksperiments neattaisnojās un no tā atteicās. Bet tas, iespējams, arī noteica manu profesijas izvēli, jo vienā gadā mums bija jāapgūst divu klašu viela. Tas tika darīts sasteigti, saīsinātā variantā, un daļu no tā, kas bija jāzina, lai varētu veiksmīgi iestāties augstskolā, mums nemaz nemācīja.
Skolas gados man ļoti patika ģeogrāfija. Mums bija ļoti labs ģeogrāfijas skolotājs Pēteris Mihailovs. Viņa vadītās stundas bija tik interesantas, ka viņa teiktajā, kā saka, varēja klausīties atplestu muti.
– Tad jau būtu kļuvusi par ģeogrāfijas skolotāju.
– Tiktāl es nemaz nebiju izdomājusi. Atceros tikai to, ka ģeogrāfija man patiešām patika. Mēģināju stāties arī Latvijas Universitātē, bet pēc pirmā eksāmena sapratu, ka eksāmenu biļetēs ir iekļauti jautājumi, ko mēs nemaz neesam mācījušies, tāpēc uz pārējiem eksāmeniem nemaz negāju.
Bet pēc gada iestājos Rīgas 1. medicīnas skolā farmācijas nodaļā. Biju izdomājusi, ka varētu strādāt aptiekā.
Savu izvēli nenožēloju, bet pamatot, kāpēc kļuvu par farmaceiti, īsti nevaru arī pēc 48 nostrādātiem gadiem šajā nozarē. Vienu gadu atbilstoši valsts sadalei nostrādāju Madonas aptiekā, bet uz Ļaudonas aptieku atnācu strādāt 1970. gada februārī, kad to vadīja Vanda Iesalniece.
Grūtu izšķiršanos piedzīvoju 1995. gadā, kad sākās aptieku privatizācija un es pieņēmu izaicinājumu – vispirms izveidoju individuālo uzņēmumu, bet 2004. gadā tika reģistrēta SIA „Ļaudonas aptieka", un līdz šā gada sākumam tās filiāle darbojās arī Mētrienā.
Arī visu pārdomājot, esmu secinājusi, ka diez vai es kļūtu par labu skolotāju.
– Te jūs gan, iespējams, kļūdāties. Par jums esmu dzirdējusi atzinīgus vārdus, ka ļoti labi protat uzklausīt cilvēkus.
– Jā, laukos jau cits citu ļoti labi pazīstam. Un arī man daudzi zvana vai ienāk aptiekā ne tikai tad, kad nepieciešamas kādas zāles, bet arī lai izstāstītu, kas nospiež sirdi, vai pastāstītu kādu priecīgu jaunumu.
Daudziem tik tiešām gribas parunāties, bet ciešāka saikne man izveidojusies ar vecākiem cilvēkiem. Daži, uzzinot par aptiekas slēgšanu, nāca un, sirsnīgi uzrunājot, jautāja: ko, meitiņ, lai mēs tagad darām, vai mums vairs būs, kur atnākt un izrunāties.
Regulāri pie manis nāca arī mani skolotāji – Ārija Mūrmane, Ausma Dārziņa un citi. Kopā atcerējāmies arī skolas laiku.
– Kas bija jūsu klases audzinātāja? Kādas ir spilgtākās skolas gadu atmiņas?
– Mūsu klases audzinātāja bija Irēna Vilciņa. Viņai mēs bijām pirmā audzināmā klase. Kā viņa ar mums ņēmās! Pateicoties mūsu klases audzinātājai, aizbraucām pat ekskursijā uz Maskavu. Toreiz, sešdesmitajos gados, tas patiešām bija liels notikums.
Mums bija ļoti aktīva un dzīvespriecīga klases audzinātāja. Gājām pie viņas arī uz mājām. Sveicām dzimšanas dienā, bet citreiz mēs, meitenes, šuvām sedziņas, puiši gatavoja izstrādājumus no koka. Visiem kopā bija ļoti jautri.
Varbūt tāpēc, ka bijām lauku bērni un daudz palīdzējām vecākiem darbos, ļoti patika arī rudens talkas. Gandrīz viss septembris pagāja saimniecības kartupeļu laukos. Tas nebija grūti. Tas bija mūsu laiks, kad tikām radināti arī pie darba.
Mana mamma strādāja Austrumu fermā, un arī es visus darbus fermā darīju. Vasaras pagāja, strādājot saimniecībā. Ar grābekli vācām sienu, taisījām gabanas, sējām rudzus un darījām citus darbus. Brīvpusdienas jau bija jānopelna. Un tas deva rūdījumu visai dzīvei. Man bija jāstrādā visu laiku. Kā atnācu no skolas, tā vecmamma skubināja: ej nu uz fermu un palīdzi mammai pie govīm! Arī no rīta pirms skolas bija jāceļas agrāk, lai sakoptu lopiņus arī savā saimniecībā. Katrā ziņā man pat ir grūti iedomāties, kā ir tad, kad neko nemāk darīt.
– Vēl kāds mēnesis paies, kamēr tiks sakārtota dokumentācija un SIA „Ļaudonas aptieka" darbību izbeigs arī juridiski. Kas mainīsies jūsu dzīvē?
– Droši vien vairāk laika varēšu veltīt sev un arī mazdēlam Ernestam, kas mācās Ļaudonas vidusskolas 3. klasē un arī Madonas mūzikas skolā, kur apgūst eifonija spēli. Biežāk apciemošu arī dēla ģimeni un mazdēlus Rīgā.
Vadot aptieku, nekad neesmu izmantojusi slimības lapas. Arī atvaļinājumā devos tikai tad, ja kur braucu. Brīvajā laikā patīk rušināties pa savu dārzu, audzēt puķes un ceļot. Esmu bijusi Prāgā, Krētā, Portugālē, Igaunijā, Lietuvā, Maskavā, Ļeņingradā, Krimā. Kopā ar dēlu Uģi esmu apciemojusi arī meitu Inetu ASV. Tad pirmoreiz lidoju ar lidmašīnu, un tas bija īsts piedzīvojums. Bija migla, un virs Prāgas, kur bija jānosēžas, lidmašīna riņķoja ilgāk, nekā bija pats lidojums līdz Čehijas galvaspilsētai. Otrreiz uz ASV kopā ar dēla ģimeni bez pārsēšanās lidojām no Maskavas. Bet vismaz vēl viens lidojums pie meitas uz ASV, kur viņa dzīvo jau trīspadsmito gadu, noteikti ir jāieplāno.