Ļaudonietis VALDIS BEĻAUNIEKS vietējiem ir pazīstams gan kā mednieks, gan kā cilvēks ar asāku mēli, kurš nebaidās tieši paust savus uzskatus. Viņš bija arī viens no tiem aptuveni 40 ļaudoniešiem, kas pirms 25 gadiem devās uz Rīgu, lai kopā ar daudziem citiem Latvijas iedzīvotājiem ar savu klātbūtni barikādēs parādītu, ka latvieši par savu valsti ir gatavi cīnīties un, ja nepieciešams, atdot dzīvību.
– Esmu dzimis un lielāko 55 gadus ilgā mūža daļu aizvadījis Ļaudonā. Dzimšanas diena man ir 4. maijā, un kopš 30 gadu vecuma manai dzimšanas dienai par godu tiek izkārti valsts karogi un piešķirta brīvdiena. Pabeidzis Ļaudonas vidusskolu, devos mācīties uz Rīgas 3. tehnisko skolu par kinomehāniķi. Vēlāk iestājos dažās augstskolās, nevienu tā arī nepabeidzot.
Esmu noskaidrojis, ka manas saknes Ļaudonā stiepjas visai tālā pagātnē. Veidojot dzimtas koku, atklājās, ka pirmā informācija par senčiem atrodama jau 1734. gadā, kad latviešiem pat lāgā uzvārdu vēl nebija. Jāatzīst, ka dzimtā tāds nemiernieka gars ir bijis jau labi sen. Viens vectēvs no mātes puses – Kārlis – bija strēlniekos un cīnījās par valsts neatkarību. Otrs – no tēva puses – Jānis 1905. gadā piedalījās Odzienas muižas dedzināšanā, par ko viņu kā bruņotas pretvalstiskas darbības veicēju notiesāja un 1906. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Pienāca 1949. gads, un vectēvam, šoreiz jau kā „kulakam", bija atkal jādodas uz Sibīriju.
– Arī jūs kā barikāžu dalībnieks turpināt šo dzimtas tradīciju.
– Mūsu tautas vēsturē ir vairāki posmi, kad latviešiem (un ne tikai mūsu tautības pārstāvjiem) ir bijis jācīnās par sevi, savu valsti, tās neatkarību. Līdz ar jau minētajiem vēsturiskajiem notikumiem par šādu brīdi ir uzskatāms Otrais pasaules karš un arī barikādes, kad liela, taču ne pietiekami liela, daļa latviešu devās uz Rīgu, lai cīnītos par dzīvi normālā valstī, kurai vairs nav ārēja vai iekšēja apdraudējuma.
Redzot pašreizējos notikumus pasaulē un arī Latvijā, es vairs neesmu drošs, ka šāds „barikāžu" brīdis vairs neatkārtosies, taču, ja tāds būs, tad – visticamāk – saistībā ar pašreizējo bēgļu problēmu. Televīzijas raidījumos redzams, ka Eiropas Savienības valstīs ienāk spēcīgi, veselīgi vīri. Kādēļ viņi mūk un neaizstāv savu valsti, kā to darīja mūsu senči? Kad šie bēgļi tiek salīdzināti ar Otrā pasaules kara bēgļiem, tad es vēlos teikt, ka tā ir „diena pret nakti", jo, ja Latvija nebūtu okupēta, viņi noteikti būtu atgriezušies. Vai šie cilvēki, karam beidzoties, atgriezīsies? Visnepatīkamākais ir tas, ka bēgļu jautājumā mēs saskaramies ar valdības un vadošo politiķu liekulību. Viņi labi apzinās, kāds process šobrīd notiek, taču izvairās to nopietni komentēt, kā arī vēršas pret tiem, kuri to vēlas darīt.
No daudzu bēgļu sejām ir skaidri nolasāms, ka viņi pie mums ierodas ar naidu. Viņu valstis Rietumi nepārtraukti ir bumbojuši, un viņiem ir pilnīgi vienalga, kura valsts par to ir atbildīga, – viņu dzinulis ir atriebība. Kā jau teicu, šis ir viens no tiem jautājumiem, kas atkal varētu tautu mobilizēt „barikādēm", jo cilvēkos iekšā sēž neapmierinātība, kas pagaidām vēl klaji netiek izpausta.
– Kāds ir jūsu 1991. gada janvāra barikāžu stāsts, pārdzīvojumi?
– Pats uz barikādēm devos 14. janvārī. 13. janvārī piedalījāmies Latvijas Tautas frontes sarīkotajā manifestācijā Daugavmalā, bet, pārbraucot mājās, savācāmies kopā grupiņa Teiču rezervāta cilvēku un nolēmām, ka rīt jādodas atkal. Zinājām, ka pirmajā dienā cilvēku barikāžu celšanai droši vien būs mazāk, tādēļ mums jābūt aktīviem. Aizbraucām ar diviem maziem Teiču rezervāta busiņiem, kurus mums vēlāk pie sporta manēžas izdemolēja, tādēļ mājupceļā bija jādodas, kā nu kuram sanāk. Bijām norīkoti pie Telefona un telegrāfa centrāles, taču mēs ar draugu nakts gaitā pārvietojāmies no viena barikāžu punkta uz otru. Pastāvam pie centrāles – viss mierīgi, dodamies tālāk līdz Ministru Padomes ēkai – tur arī viss mierīgi, tad aizejam uz Doma laukumu utt. Atminos, ka pie Ministru Padomes (tagadējā Ministru kabineta. – Aut.) stāvēja busiņš ar televizoru, kur raidīja CNN. Dega ugunskurs, un pie barikāžu dalībniekiem bija atnākuši aktieri, tostarp Imants Skrastiņš. Noskaņa bija ļoti sirsnīga, un ļoti labi varēja just cilvēku vienotību.
Atgriežoties mājās pēc Rīgā pavadītās nakts, samainījāmies ar otru ļaudoniešu LTF grupu. Viņiem barikādēs tika smagi, jo no laukiem braukušos parasti sūtīja uz „karstajiem" punktiem. Ļaudonieši tika norīkoti uz Vecmīlgrāvi, pie kura tilta OMON vēlāk uzsāka apšaudi. Mūsējie jau diennakti bija tur nosēdējuši, bet viņus nebija, kas nomaina, vien teica – pagaidiet vēl diennakti. Atminos, ka naktī, kad nošāva Robertu Mūrnieku, no Rīgas pienāca ziņa, ka nošauts varētu būt viens no ļaudoniešiem, jo mūsu cilvēki apšaudes brīdī tur atradās. Māte ļoti pārdzīvoja, jo arī tēvs bija kopā ar viņiem. Kā man vēlāk atstāstīja, sākoties apšaudei, cilvēki mukuši kur nu kurais. Viens no dalībniekiem pārlēcis pāri kādas rūpnīcas sētai. Tur saticis kādu strādnieku un viņam vaicājis, kas šī ir par vietu. Viņam atbildēts, ka riktīgs interfrontes perēklis, tādēļ labāk, lai laikus notinas. Viņš atrāvis vaļā durvis kādai no saimniecības telpām un ieraudzījis, ka tur stāv sētnieka ķitelis un slota. Uzvilcis ķiteli un sācis tēlot sētnieku, iespējams, tā izvairoties no lielākām nepatikšanām.
Šobrīd piesakās daudz to „baļķa nesēju", kas riskējuši ar savu dzīvību, taču es skaidri zinu, ka, atskaitot ļaudoniešus un liepājniekus, neviens cits Vecmīlgrāvī barikādēs nav stāvējis. Līdzīgs stāsts ir par to, ka daudzi apgalvo, ka uz barikādēm devušies ar ieročiem. Rodas jautājums – kā gan cilvēki, pie attiecīgām struktūrām nepiederoši, varēja tikt pie ieročiem?
– Sarunās ar barikāžu dalībniekiem parasti neiztiek bez jautājuma par barikāžu nozīmi, vai tā valsts, par ko uz barikādēm cīnījās, ir tā, kurā šobrīd dzīvojam?
– Barikādes pagāja, savu valstiskumu atjaunojām, taču diemžēl daudzi procesi ir aizgājuši pavisam citā virzienā, nekā cerējām. Pastalās esam, ES esam, un arī brīvi nosacīti esam, taču lielākā problēma ir tā, ka pēc neatkarības atgūšanas amatos tika tie paši, kuri pie varas bija PSRS laikā. Šie cilvēki savus uzskatus un darbības principus nemaina.
Neraugoties uz to, ka ne viss noticis, kā cerēts, uzskatu, ka uz barikādēm bija vērts braukt, un man ir žēl to cilvēku, kuri uz tām varēja doties, bet nedevās. Patiesībā to skaits, kas turp devās, bija visai mazs. Zinu, ka no Ļaudonas tie bija 40 cilvēki. Piemiņas zīmes saņēmuši ir tikai 10 cilvēki (tostarp es, mana sieva, bet ne tēvs). Atminos, ka gan tolaik, gan pirms došanās uz „Baltijas ceļu" mūs brīdināja, tai skaitā pagasta padomes vadītāja, ka nevajag braukt, tas nav prāta darbs, jo mūs visus sabāzīs cietumā. Beigu beigās no aptuveni 2000 Ļaudonas iedzīvotāju uz barikādēm aizbrauca vien 40.
– Pirms kāda laika bija diskusija, vai nevajadzētu barikāžu dalībniekiem noteikt piemaksu pie pensijas 70 eiro apmērā.
– Kā gan var runāt par piemaksu tādēļ, ka esi bijis uz barikādēm? Tev tur bija jābūt pienākuma pēc – tādēļ, ka esi latvietis. Šādu rīcību taču naudā nav iespējams izsvērt. Apspriešanas vērts būtu jautājums par pensionēšanās vecuma samazināšanu šiem cilvēkiem, taču ne par naudu. Arī barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, kā teica mans brālis, nav jāuztver kā valsts apbalvojums, bet tieši kā piemiņas zīme, kas nav nepieciešama tam, lai ar to ikdienā staigātu apkārt. Zinu, ka esmu tur bijis, mani kaimiņi to zina. Pagaidām piemiņas zīmi tā arī nav sanācis piespraust. Šodien (20. janvārī. – Aut.), dodoties uz koncertu, droši vien piespraudīšu. Piemiņas zīmi kā valsts apbalvojumu var atzīmēt arī savā CV, taču, godīgi sakot, to labāk pat nedarīt, jo ne visi darba devēji uz šo faktu raugās pozitīvi.
– Kādēļ?
– Kuram gan vajadzīgi kolektīvā tādi „revolucionāri"? Jā, tā ir skumja atziņa. Pats atminos, ka, plīstot 2008. gada krīzes „burbulim", tika veidoti saraksti ar paturamajiem un atlaižamajiem, un es kā muļķis ierakstīju, ka man ir piemiņas zīme. Tika pateikts, ka tā neskaitās.
– Vai uz barikādēm vēl dotos?
– Ja valsts pastāvēšana tiktu apdraudēta – dotos, daudz nedomājot, bet, ja mani aicinātu Solvita Āboltiņa, jo „Vienotība" un Zaļo un Zemnieku savienība nespēj sadalīt ministru krēslus, – protams, neietu.
– Kāds būtu jūsu novēlējums, atzīmējot ceturtdaļgadsimtu kopš barikādēm?
– Novēlu, lai mums nekad nevajadzētu braukt uz tādām barikādēm. Lai varam dzīvot mierīgi. Savās mājās. Atminos gadījumu, kad, studējot Rīgā, nokavēju lekcijas sākumu. Pasniedzēja sacīja, ka par kavējumu seku nebūs, ja pateikšu, par ko šorīt biju priecīgs. Atbildēju: „Priecājos par to, ka pamodos savā gultā." Pasniedzēja: „Nu ko jūs par šīm lietām." Es atsaku: „Nē, jūs mani pārpratāt. Es runāju par to, ka kara nav, neatrodos ieslodzījumā, neesmu slims, ar mani viss ir kārtībā, un esmu pamodies savā gultā." Tādēļ arī gribu novēlēt, lai mums nekad nevajadzētu braukt uz barikādēm un mēs varētu dzīvot mierā. Protams, nekaitētu arī, ja mums būtu par savu valsti un tautu domājoši valstsvīri.