Savā ikdienas skrējienā daudzi no mums vairs neprot apstāties un pamanīt to, kas ir patiesi vērtīgs. Nereti tik daudz laika izšķiežam, domājot un satraucoties par sīkumiem, kas jau pēc īsa mirkļa būs aizmirsušies. Darbs, ikdienas problēmas, ierastā rutīna bieži stāv pāri visam, liedzot mums saskatīt skaisto un svarīgo. Tā ir liela māksla un reizē arī dvēseles bagātība – prast pateikt „Stop!" visam tik ierastajam, lai pievērstu uzmanību un veltītu sevi tam, kas ir būtisks pašiem. Liezērietei KAROLĪNAI TARVIDAI piemīt spēks un vēlme nolikt malā nebūtisko un iedziļināties svarīgajā.
Ļoti aktuāla problēma pēdējos gados ir klimata pārmaiņas un vides problēmas, kas dara postu pasaulei un Latvijai. Kamēr vairumam cilvēku tas nešķiet īpaši nozīmīgi, Karolīna piekopj zaļu dzīvesveidu, rūpējas par vidi un aicina to darīt arī citus.
– Pastāstiet par sevi (skolas gaitas, ko darāt ikdienā, nodarbošanās brīvajā laikā)!
– Skolas gaitas pēc ierastās pamatskolas vadīju Rīgā, kur apguvu gan programmēšanas tehniķa, gan biroja administratora profesiju, paralēli šīm studijām apguvu masāžas un alternatīvās veselības zinības pie dažādiem speciālistiem un semināru vadītājiem un praktizētājiem. Šobrīd vienkārši esmu dzīvā dzīvē ik dienu. Un darbojos ar to, kas patiešām ir nozīmīgs, atbalstot ikvienu cilvēku viņa ceļā.
– Cik ilgi dzīvojat Liezēres pusē, kā ceļš jūs šurp atveda?
– Liezēres pusē dzīvoju kopš 2016. gada, kad pēc astoņu gadu dzīves Rīgā, pilsētas burzmā, kņadā un steigā sapratu, ka vairāk sevi tur nejūtu un tāda dzīve vairs neatbilst manām vērtībām.
Rīgas pieredze palīdzēja man saprast, kā darbojas sistēma, kā tajā jūtas un mijiedarbojas savā starpā cilvēki un arī es. Kādā brīdī arvien vairāk secināju, ka, it kā saņemot konkrētu algu, par ko spēju nomaksāt savu dzīvesvietu un vēl nedaudz paēst un varbūt vēl mazliet atlicinot kaut ko pašizaugsmei, es tomēr nerodu solīto laimi, drošību, mieru, gandarījumu, piepildījumu, arī mijiedarbība ar tābrīža draugiem sniedza tikai īsu veldzi – arvien biežāk sāku slīgt dziļdomīgos dzīves jautājumos, jutu savu ķermeni kā smagu, novēroju, ka sevī jūtu enerģijas, kādās atrodas citi cilvēki, arvien vairāk jutu iekšējo konfliktu starp savu dvēseles pasauli, to, kas man likās vērtīgs, un to, ko darīju, dzīvojot „kā visi normāli cilvēki". Tas vedināja arvien vairāk meklēt atbildes citos virzienos un iespējas dzīvot laukos, kur varētu sevi realizēt. Bija pieteicies arī dēls, kas manas izjūtas saasināja vēl smalkāk, arī enerģētiskā līmenī, un, viņam piedzimstot, sastopoties ar viņa dvēselīti, redzēju, ka arī viņam piemērotāka būs dzīve dabā. Tāpat sirdī nesu vīziju par dzīvi kopienā, kas iespējama tikai laukos. Tad nu šim visam arvien vairāk sakoncentrējoties, radās iespēja pārcelties uz Liezēres pagastu. Protams, tas nebija pēdējais mājvietas punkts, un pa šiem 4,5 gadiem esam pārcēlušies vēl divas reizes, sākumā uz Vējavu un vēlāk atkal uz Liezēres pagastu, šoreiz tuvāk Gaiziņkalnam. Taču katra šī pārcelšanās un dzīve laukos ar katru reizi mani padarīja citādāku, lika ieskatīties dziļāk sevī un atklāt, atcerēties to, kas patiesībā esmu un kā vēlos dzīvot un darīt to šeit un tagad konkrētās dienas ritmā.
– Jūs rīkojat nometnes bērniem – pastāstiet par tām sīkāk!
– Arī nometnes sāku rīkot, pārceļoties uz Liezēri. Pie mums bija atbraucis kāds dvēseles draugs, kas pavēra manu skatījumu vēl plašāk un parādīja to, ka manī ir ļoti daudz vērtīga, ar ko varu dalīties. Un tas var ienākt šajā pasaulē tad, kad to sāk darīt un piedzīvot praksē, to padarot arvien smalkāku un tīrāku. Tā kā toreiz mums bija kopīgs skatījums un vēlme citiem cilvēkiem palīdzēt attīstīt savu dabisko potenciālu, nolēmām organizēt nometnes – sākumā bērniem, vēlāk pieaugušajiem. Pielietojām dažādus apzinātības un klātesamības uzdevumus, kas vērsa skatīties un izprast dziļāk, arī vienkāršas aktivitātes, kas varbūt citkārt šiem bērniem tika liegtas. Nometnēs daudz likām uzsvaru uz vērtīgu, bioloģisku uzturu, maņu attīstīšanu, praktiskiem uzdevumiem, kas vērsa uzmanību uz to, ko un kā savā dzīvē radām, dažādiem saliedēšanas uzdevumiem, sevis iepazīšanu caur citiem un sevi, to visu veidojot kā vienotu veselumu, kopumu, kas ļauj sajust plašāk un dzīvāk vienam otru. Vērsām uzmanību uz to, kā tad tas ir – dzīvot patiesāk, atvērtāk, mīlošāk, labsirdīgāk.
Darbojoties ar bērniem, sapratām, ka, lai kādas izmaiņas mēs veiktu bērnos, lai cik dzīvi caur nometnēm viņi piedzīvotu sevi, tomēr, atgriežoties iepriekšējā vidē, šīs izmaiņas integrējas minimāli, tādēļ ka vecākiem ir sava pieredze, ko tie apzināti vai neapzināti turpina nodot bērniem, pat īsti neievērojot, kādas izmaiņas vai ko nesusi bērnam nometne. Tā turpinās skrējiens nezin uz kurieni, bērniem iemācot pilnīgi to pašu, aizmirstot par dzīvē būtiskām lietām un elementāru, cilvēcisku tuvību, sapratni un līdzāspastāvēšanu. Un savā veidā bērni līdz zināmam brīdim ir spiesti pakļauties šādai vecāku gribai, jo jūtas bezspēcīgi pateikt „stop!". Visi šie vērojumi nometnēs lika apstāties arī man, kādu brīdi vēl turpinājām savu darbību ar pieaugušajiem, līdz šobrīd nometņu organizēšanu no savas puses esmu pārtraukusi.
Šovasar vēl pievienojos kādās sirdsdraugu nometnēs vai kopienās, kas sāk veidoties, darbojos tur kā atbalsts, dalos ar pieredzi un sevī apzināto, turpinot vērst cilvēkus uz veselumu sevī, un jūtu, ka ar augustu to arī savā veidā noslēgšu.
– Esat zaļa dzīvesveida piekritēja. Kādas aktivitātes īstenojat, lai saudzētu dabu?
– Visupirms, esmu kopā ar dabu – sajūtu to, vēroju to, esmu ar to, pieņemu un baudu to, tādu, kāda tā ik dienu ir. Manuprāt, tās ir visbūtiskākās aktivitātes, ko ikviens var brīvi īstenot. Viss pārējais ir pastarpināti un notiek vienkāršās ikdienas lietās –
neradu to, kas ilgi pārstrādājas vai nepārstrādājas vispār. Pēdējos gados maksimāli esmu samazinājusi atkritumu daudzumu. Papīra un kartona iepakojumi lieliski noder iekuriem krāsnī vai veidojot dārza dobes. Ejot uz veikalu, pārsvarā ņemu līdzi savu iepakojumu, kur tas ir iespējams, pērku uzreiz no ražotāja. Priecājos par katru būtiskas vērtības nesošu mājražotāju, par katru, kas patiesi un caurspīdīgi dalās ar to, kāds ir pats un viņa saražotā produkcija, turklāt rada to apzinīgi – pietiekamā daudzumā sev un citiem, saražoto produktu necenšas ielikt nepārstrādājamos materiālos. Tas iedvesmo mani tos atbalstīt arī turpmāk.
Arī savus pirkumus veidoju apzinātā klātesamībā, kārtīgi izvērtējot, kas man sadzīvē ir nepieciešams un vai tiešām tas ir vajadzīgs, kā arī kādā daudzumā. Pārdomāju, vai kāroto lietu varu aizstāt ar citu, kas ir brīvi pieejama vai varbūt uzbūvējot vai pārbūvējot no jau esošajiem materiāliem. Pēdējā laikā ievēroju, ka pirkumi pat nenotiek, jo pamanu, ka viss nepieciešamais jau ir vai arī pēc mirkļa kāds līdzcilvēks to atdod bez maksas. Daudz kas slēpjas tieši vērīgumā. Vērīgumā pamanīt pārpilnību.
Sākot dzīvot dabā, viegli var pamanīt dabas bagātību, kaut vai dažādo pļavas zālīšu veidā, ko lasām tējām – viens augs var palīdzēt atjaunot plašu spektru organisma sistēmu vienlaicīgi. Un tas ir viens augs! Pa šiem gadiem laukos uzzināju arī to, ka ļoti daudzus šos augus var arī lietot plaši uzturā – gan pagatavojot salātus, gan liekot pamatēdienos vai pat dekorējot kādu svaigo kūku. Tāpat arī ogu pārbagātība! Dabā viss ir, atliek tikai to pamanīt un sākt lietot uzturā, lai atjaunotu savu dabisko ķermeni un dzīvību sevī.
Dzīvojot laukos, priekšrocība ir arī tajā, ka visu, kas ir organisks, lieliski var pārstrādāt kompostā un atdot dabai atpakaļ. Arī dārziņu šogad izveidoju pēc permakultūras principiem, lai praktiski pārliecinātos, ko var izaudzēt, kāds ieguldījums tam nepieciešams un kāda ir ražība. Tas, kas iesakņojās zemītē, lieliski sevi attaisnojis, un novēroju, ka ražība ir krietni lielāka par cerēto. Piemēram, kabači saauga krietni vairāk, kā pati spēju svaigā veidā apēst, un tas nozīmē, ka ar ražu varu dalīties arī ar līdzcilvēkiem.
– Kas, jūsuprāt, ir nopietnākās vides problēmas šobrīd?
– Viena no nopietnākajām vides problēmām šobrīd ir cilvēku attieksme pret vidi, kurā paši dzīvo. Nenovīdīga, necienīga attieksme pret paša ķermeni, resursiem, pret līdzcilvēku un vidi, kurā atrodas. Un, konkrētāk, tas ir piesārņojums, kas rodas fiziskā vidē no šīs attieksmes. Kas iekšā, tas ārā.
Un tas neattiecas tikai uz rūpnīcu vadītājiem vai tiem, kas regulē likumus un to atbilstošu izpildi, tas attiecas uz pilnīgi jebkuru cilvēku, kurš ir piedzimis uz šīs zemes un diendienā veic savas darbības un izvēles. Ar savu izvēli un rīcību darbībā mēs ik dienu balsojam par to, kādā zemē vēlamies dzīvot. Domu, rīcības un izvēles tīrība – tas ir jautājums, ko katram būtu vērtīgi sevī apskatīt un godīgi sev atbildēt. Kaut kas mainīties var tikai tad, kad es pats izvēlos un sāku mainīties, un to apliecina mana darbība ik dienu.
28.08.2020.