– Ceturtajā klasē domrakstā rakstīju, ka tad, kad izaugšu, kļūšu par sporta skolotāju. Visu šo gadu garumā neesmu no šī sapņa novirzījies. Nekad nav ienākusi prātā doma kļūt par celtnieku, mehāniķi vai jebko citu, – tā par savu profesijas izvēli saka 29 gadus vecais futbola treneris GINTS CIMERS. Lai gan rit jau vienpadsmitais gads, kopš puisis dzīvo Rīgā, viņš tik un tā, cik vien bieži iespējams, cenšas atrasties dzimtajā Madonas pusē. Šo faktu apliecina arī tas, ka ar Gintu tiekos Kusā, Aronas pagasta sporta svētkos, uz kuriem viņš ir ieradies gan kā dalībnieks, gan palīgs organizatoriskos darbos.
Gints ir absolvējis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA), ieguvis sporta skolotāja diplomu. Pašlaik viņš ir treneris Jura Docenko futbola skolā (JDFS) „Alberts", kā arī strādā Rīgas Juglas vidusskolā par sporta darba organizatoru.
Kusa un pirmais sporta skolotājs
– Ir patīkami redzēt, ka sporta laukums vēl nav aizaudzis ar zāli. Tas liecina par to, ka sports un futbols šeit nav aizmirstas lietas. Lai gan tad, kad es mācījos Kusas pamatskolā, zāli te redzēt vispār nevarēja, – ar nedaudz nostalģisku piesitienu nosaka Gints.
Puisis jau pēc vidusskolas zināja, ka viņa ceļš vedīs uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Viņš min, ka, iespējams, daļēji vaina tajā jāuzņemas arī mammai, kas regulāri atkārtojusi, ka jāiet uz LSPA. Bažas gan bijušas par to, vai izdosies atrast darbu šajā sfērā, bet viss noticis tādā labā pašplūsmā, ka darbi pie Ginta atnākuši paši.
– Jau 14 gados man vajadzēja savākt komandu no Kusas, kas jau tajā brīdī neapzināti lika darboties kā trenerim. Tad maucām spēlēt pret onkuļiem Madonā. Mums nebija ne T kreklu, ne pieredzes. Vienkārši ļoti patika tas, ko darām, varbūt tādēļ arī bieži uzvarējām. Man nekad nav paticis piekāpties vecākiem džekiem (cienu vecākus cilvēkus un nekad viņiem neaizrādīšu un nerunāšu pretī), bet piekāpties tāpat kā saviem vienaudžiem man nekad nav paticis, – pirmos soļus trenera virzienā atminas Gints.
Tā arī augusi pārliecība, ka tieši trenera darbs ir domāts viņam. Komunikācija, plānošana, trenēšana un bērni Gintam ir ļoti tuvas lietas.
Taujāts par to, kurš viņu tik ļoti pievērsis sportam, Gints nevilcinoties atbild – Gunārs Ikaunieks viņa pirmais sporta skolotājs.
– Lielākais paldies jāsaka tieši viņam par to, ka jau no mazām dienām skolotājs ir uzticējies un iemācījis to savu domāšanu, ka katru cilvēku vajag prast piesaistīt kaut kam. Gunārs vēl joprojām man ir skolotājs, neesmu viņu atļāvies nosaukt par treneri, jo manā skatījumā skolotājs ir kas vairāk nekā treneris. Pie viņa bija fantastisks fakultatīvais pulciņš, kur visi gāja un darīja. Orientēšanās sports, pateicoties Gunāram, man arī ļoti labi padevās, tomēr tas nebija salīdzināms ar to gandarījumu, kad vārtos iesitu bumbu, tādēļ arī paliku pie futbola. Ar mani ir tā – ja neesmu pirmais, tad man nevajag vispār. No viņa esmu mācījies to, ka visu laiku vajag censties darīt vairāk, jo arī viņam ir megalieli apgriezieni.
– Es cenšos ne no viena bērna neatkratīties. Zinu, ka no 40 bērniem labi ja trīs kļūs par profesionāļiem futbolā, bet es gribu, lai pārējie 37 paliek futbolā kā ārsti, biznesmeņi, žurnālisti, treneri, tiesneši, šoferi utt. Galvenais, lai viņi paliek saistīti ar sportu, ar šo sporta veidu. Valsti vispār var glābt liels piķis vai cilvēku domāšanas maiņa. Gribētos, lai aiz manis paliek vēl trīs tāpat domājoši cilvēki, kas turpina manu filozofiju, viņi katrs izaudzinātu vēl trīs tādus, un tā ķēdīte turpinātos. Apzinos, ka tas ir ilgs process, bet ticu, ka man izdosies savas ieceres realizēt, – apņēmīgi saka Gints.
Motivācija un sapņi
Jaunais treneris atzīst, ka viņam neesot lielu mērķu. Galvenais ir nestāvēt uz vietas un visu laiku kaut ko darīt. Pašlaik viņam ir paņemta komanda pilnīgi no nulles, neviens viņus nav vēl trenējis. Tas Gintam ir liels izaicinājums, jo viņš grib redzēt, ko ir iespējams izdarīt ar viņa zināšanām.
– Sapnis ir izaudzināt kādu izlases spēlētāju, tad gan man varat kārt kaklā medaļas. Manī nav miera, gribas kaut ko strauju, gribas iet un darīt. Manos mērķos nav kļūt par nacionālās izlases treneri, drīzāk ir vēlme pagūt izdarīt kaut ko arī laukos. Iesaistīties kādās labdarības akcijās. Uztaisīt smilšu kastes bērniem. Mērķi nav lieli, gribas darīt pa druskai un to puzlīti likt kopā, – norāda Gints.
– Esmu izveidojis biedrību un Gulbenē organizēšu starptautisku turnīru. Man ļoti gribas attīstīt futbolu ziemeļaustrumu reģionā, redzu, ka te vēl ir, kur augt. Vēlos savākt vēl vairāk domubiedru un izveidot kvalitatīvu futbolu, kur nav parasta bērnu apkraušana ar medaļām un konču maisa iegrūšana rokās, gribas, lai futbols ir kā svētki, kur interesanti un labi iespējams pavadīt laiku gan vecākiem, gan bērniem.
Taujāts par to, vai futbols nav izgājis no modes, Gints stāsta, ka īstenībā tas strauji ejot uz augšu, bet Latvija tik ātri netiek līdzi pasaules līmenim. „It kā pievelkamies klāt, bet tūlīt jau pārējie ir gabaliņu priekšā. Futbols ir pasaules karalis sportā – to pateiks ikviens."
– Kad viesojos Zviedrijā turnīrā Gothia cup, kas ir neoficiālais pasaules čempionāts, kurā ir astoņas grupas un kurā piedalās bērni un jaunieši no 10 līdz 18 gadiem gan zēnu, gan meiteņu grupās, katra dzimuma grupā ir 150 komandas. Tad parēķiniet, kādu skaitli spēlētāju uzņem šis turnīrs un cik daudz ir šī sporta veida cienītāju!
Viņš arī atzīst, ka tepat Madonā redz ļoti labus jaunos talantus. Šeit arī esot labi treneri, uz kuriem gulstas liela atbildība talantus nepazaudēt.
– Pirmās jauniešu izlases sākas no 15 gadiem, tikai tad jaunie sportisti redz īsto futbolu un tiek ārpus Latvijas. Šī iemesla dēļ es puikas jau no 10 gadu vecuma vedu uz TOP klubu spēlēm ārzemēs. Lai viņi redzētu, kāds ir pasaules līmenis, lai netiktu pazaudēti šie pieci gadi. Gribu, lai viņi redz, kāds patiesībā ir futbols. Un pēc tam ir divi varianti – vai nu viņi sāks meklēt attaisnojumus, ka sāp kāja vai ka iedalīts slikts partneris, vai arī sāks strādāt vēl cītīgāk, vēl mērķtiecīgāk. Man pašam nebija iespējas ko tādu redzēt vai uzspēlēt ar augstāka līmeņa spēlētājiem, tādēļ cenšos to visu dot saviem audzēkņiem. Mēs neesam sliktāki par ārvalstu talantiem, fiziski un tehniski mūsu puikas ir ļoti spēcīgi. Zēni ir ļoti talantīgi, taču viņiem pietrūkst tikpat talantīgu partneru. Ja ir talantīgi vienpadsmit puikas, tad viņiem pretī vajag vēl tādus pašus vienpadsmit. Tad ir veselīga spriedze, kas dzen uz priekšu, – problēmas futbolā ieskicē Gints.
Viņš arī norāda, ka atpaliekam domāšanas ātrumā, citur zēni spēj lēmumus pieņemt ļoti ātri, jo viņiem ir iedalīti tikpat labi partneri, kuri spiež lēmumus pieņemt ātrāk.
– Mans pirmais darbs bija „Alberta" komandā, kur trenējās aptuveni 500 bērnu. Biju palīgs cilvēkiem, kurus iepriekš skatījos pa TV un apbrīnoju. Artūrs Zakreševskis, Gatis Kalniņš, nekad necerēju, ka varēšu ar viņiem sarokoties un apspriest nopietnas lietas. Arī Aleksandrs Starkovs man šķita kas tāls un nereāls, bet tad pēkšņi dzīve piespēlē izdevību ar viņu runāt, sasveicināties. Ar mani ir tā, ka dzīve iemet kaut kur iekšā un tad saka – peldi, – ar smaidu sejā patīkamos dzīves pavērsienus atminas jaunais treneris.
Viņš arī stāsta – kā jauniņais tikko no skolas sola aizgājis praksē uz „Alberta" komandu, un jau otrajā treniņā Zakreševskis palūdzis to novadīt viņa vietā, tur spēlējuši tādi čaļi, kuri tagad ir izlases spēlētāji.
– Patīkami apzināties, ka kādu laiku esi trenējis tādus cilvēkus, – piebilst Gints.
Viņš teic, ka jau pirmajā kursā vadījis treniņus un lekcijas saviem kursabiedriem. Tā kā viņu interesē sports un futbols, visu, kas tiekot izlasīts, ātri atceroties un brīvi varot par to runāt. Taujāts par lielāko izaicinājumu līdz šim, Gints stāsta par kādu izjukušu komandu, kuru viņam uzticēts restartēt, – apzvanījis vecākus un savācis sastāvu atpakaļ. Izvirzījis sev mērķi, ka puikas jāizved līdz A grupai un tikai tad viņus atdošot citam trenerim.
– Trenēju viņus piecus gadus, pirms diviem gadiem iekļuvām A grupā, – ar jaušamu lepnumu nosaka Gints. Pašlaik viņš trenē 2006. gadā dzimušos.
– Mums ir divas komandas, ja kāds ir noslinkojis, nav atnācis uz treniņu vai nav paziņojis par to, tad nākamajā nedēļā viņš spēlē otrā komandā. Tad ir redzama savstarpēja konkurence, kas liek nedaudz vairāk pacensties, – uzsver puisis.
Lai gan pēc izglītības Gints ir pedagogs, viņš strādā par treneri un pagaidām nedomā kaut ko mainīt, jo nevēloties pa dienu vadīt stundas un tad vakarā doties uz treniņiem, kā dara vairums. Viņš vairākkārt uzsver, ka viņam svarīgi, lai treniņā varētu nostrādāt uz visiem 100.
– Man ir svarīgi katru treniņu novadīt kārtīgi. Futbola klubam „Alberts" katrā Rīgas reģionā ir atvērta filiāle. Mana filiāle ir Juglas vidusskolā. Pašlaik papildus strādāju arī Rīgas Juglas vidusskolā par sporta kompleksa vadītāju, jo sapratu, ka laiku pa dienu vienkārši izniekoju, bet būt par skolotāju arī nevēlos. Trīs gadus nostrādāju Juglas vidusskolā, un tur nebija stadiona, saņēmāmies, uzrakstījām projektu un tagad sportojam jaunā stadionā. Trīs gadus pēc kārtas kļuvām par sportiskāko skolu, – stāsta Gints.
Dzīves filozofija
– Cilvēka dzīve lielākoties sastāv no mēģinājumiem un kļūdām. Un, ja kaut kas nesanāk, tad – hops! – ir jācenšas darīt ko citu vai jāmēģina vēlreiz. Uzskatu, ka nevajag nolikt jaunās tehnoloģijas, ja es tās varu pagriezt par labu sev. Jau tagad mazie man filmē un rāda, kā viņi trenējas mājās.
Apkārt ir ļoti daudz kritiķu. Agrāk daudz par to pārdzīvoju, tagad novēlu jauku dienu un aizeju, – pārdomās dalās Gints.
Pašlaik viņš apmeklē arī A kategorijas kursus. Dažbrīd gan ienākot prātā doma – kam to vajag, jo pārsvarā tur sēžot vīri 50 gados, bet, kad aizbraucot un noklausoties visu, tad atnākot tā izjūta, ka nebija jau par ko uztraukties, viss ir kārtībā.
Viņš izsakās arī nedaudz skarbi: – Tagad ir tā, ka medaļas krauj ne par ko, galvenais, lai tikai piedalītos sacensībās. Es gribētu, lai treneri par sasniegumu uzskata to, ka viņu trenētais jaunietis startēs Latvijas izlasē. Centieni vākt pēc iespējas vairāk apbalvojumu ir viduvējības radītājs, katrs apbalvojums ir centieni pacelt sevi. Man galvenais ir labi pavadīts laiks, apziņa, ka esmu atpūties, ka mani draugi ir atpūtušies, pavisam kolosāli ir tad, ja izdodas ieraudzīt kādu jauno talantu.
04.08.2017.