Optimistiska, idejām bagāta un darboties griboša – tādu pirmo iespaidu par sevi atstāj LINDA POMERE, kas kopš šā gada februāra vada Lubānas jauniešu centru. Domājams, šīs īpašības, kā arī spēja saplānot, organizēt aktivitātes un darbus viņai ir palīdzējušas iejutusies jaunajā darbavietā, un centrs samērā īsā laikā ir uzņēmis apgriezienus.
Jautāta, kā nonākusi jaunatnes lietu speciālistes amatā, Linda Pomere to skaidroja ar pārmaiņām dzīvē, kas novedušas arī pie nodarbošanās pārmaiņām. – Piedzima jaunākā meita Rasa, un pēc bērna kopšanas atvaļinājuma sapratu, ka kaut kas jādara. Tad pamanīju sludinājumu, ka Lubānas novada pašvaldība meklē jaunatnes lietu speciālistu. Izdomāju pieteikties. Uzrunāja ne tikai darba specifika, bet arī tas, ka darbs ir uz pusslodzi – Lubānas jauniešu centrā esmu divas dienas nedēļā. Tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs, lai nodarbinātu prātu, būtu apritē, bet varētu arī apvienot darbu ar ģimeni, – pastāstīja Linda.
– Vai ar ģimeni dzīvojat Lubānā, esat lubāniete?
– Nē, es Lubānā tikai strādāju. Ar civilvīru Jāni, meitām Rūtu, Rasu un vīra ģimeni dzīvojam viņa vecāku mājās Mētrienā, lai gan dzimtā man ir Praulienas puse. Ieguvu maģistra grādu humanitārajās zinātnēs, pēc Latvijas Kultūras akadēmijas pārnācu uz Madonas reģionu, jo šeit bija nodibināta ģimenīte. Esmu strādājusi Rīgā, Ugunsdzēsības muzejā, pēc tam – privātā uzņēmumā. Tad darba pieredze saistījās ar projektu rakstīšanu Madonas un Cesvaines novada pašvaldībās.
Jāteic, man ir atkarība no projektiem. Kolīdz ieraugu, ka atklāts projektu konkurss, acis iedegas un man uzreiz jāraksta projekts. Lubānā to uzskatu par savu misiju – caur projektiem mēģināt iekārtot jauniešu centru. Jau divi projekti ir apstiprināti, tos sākam īstenot. Jūlijā paši taisīsim mēbeles, tās krāsosim. Tiek būvēta virtuvīte, volejbola laukums, iegādāsimies lielo ekrānu. To varēsim izmantot, piemēram, kā fonu pasākumos, lai mūsdienīgāks izskats, vai arī skatīties brīvdabas kino un tamlīdzīgi. Es uzskatu, ka projekti ir tā labā lieta, kas jāizmanto. Man patīk darīt, bet tikai, ja kādam to vajag, ja tam ir rezultāts – tā ir mana motivācija. Cilvēks daudz var paveikt ar īsto motivāciju.
– Kā bija iejusties jaunajā darbavietā?
– Dzīve tomēr nav tik ļoti sarežģīta, lai cilvēks tai nespētu pielāgoties. Strādāju divas dienas nedēļā no pulksten 8.30 līdz 18.30. Raujam. Rīta cēlienu veltu administratīvām lietām, ap pusdienas laiku sāk nākt jaunieši – tad pievēršos viņiem. Sarunājamies, spēlējam spēles, viņi izglīto mani mūzikas un video lietās.
Mani ļoti atbalsta Lubānas novada pašvaldība, nekad nav bijis problēmu, visu var sarunāt. Ja kaut ko vajag, visi ir atsaucīgi, palīdz sagādāt. Tik viegli iepriekš vēl nekad nav bijis strādāt. Tikai pasaki, un viss notiek. Tas ļoti priecē. Arī kolēģi ir radoši un interesanti, izpalīdzīgi. Viss jau tomēr arī atkarīgs no paša, vai māki radīt saistošu vidi, turklāt Lubānā ir tik aktīva kultūras, sporta dzīve, aktīvi cilvēki, pašdarbnieki – Lubāna ir ļoti darbīgs novads. Kādreiz pati arī dejoju tautiskās dejas, tagad ar baltu skaudību skatos, kā lubānieši dejo, viņi dosies uz Dziesmu svētkiem… uz to laiku, kā dzird, būšot tukša Lubāna (smejas). Bet jaunieši mani nomierināja, ka viņi nākšot uz centru, viņi uz Dziesmu svētkiem nebraukšot, jo tie tikai pieaugušajiem šogad paredzēti.
– Kāda jūsu vērtējumā ir jaunā paaudze?
– Jaunieši ir idejām bagāti, pozitīvi noskaņoti pret dzīvi. Viņi domā optimistiski, nedara kā pieaugušie – pirms katra darba atrast daudzus iemeslus, kāpēc to nedarīt vai kāpēc tas neizdosies, – viņi labprāt mēģina. Jaunieši ir gudri, izglītoti un zinoši par daudzām jomām. Viens novērojums – jauniešiem gan nedaudz jāpiestrādā pie savstarpējās komunikācijas. Ar neformālās izglītības metodēm būtu jāveicina iecietība, savstarpējā sapratne un tamlīdzīgi. Viņi bieži vien ir kategoriski – ja tu neklausies manas gaumes mūziku, tu neesi savējais. Būtu jāpalīdz saredzēt, ka tā viņi daudz ko zaudē. Jo arī citādais var būt labs, to nevajag uzreiz norakstīt. Ikkatrs ar savu personību var sniegt kādu artavu, un nav tāda viena rakstura standarta, pēc kura visiem vajadzētu līdzināties.
Viņiem jauniešu centrā ir interesanti jau ar to vien, ka ir, kur atnākt parunāties. Nedēļas sākumā arī runājām par to, kur iet mācīties, kā izvēlēties savu profesiju. Ieteicu padomāt, cik daudz laika viņu vecāki pavada darbā. Vai, cik tas esot ilgi! Tad nu atbildēju – ja visu šo laiku viņi pavada darbā, kas nepatīk, kas tad notiks ar viņu galvām? Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kas patīk. Tas ir tas, uz ko viņus centos mudināt. Domāju, viņi to atradīs, atgriezīsies. Bet nav jau arī visiem jāatgriežas dzimtajā pusē. Ja kāds jūt, ka īstā vieta viņam ir kur citur, tam ir jāļaujas.
– Vai pašu nekad nav vilinājusi lielpilsētas dzīve vai ārzemes?
– Lielpilsētas dzīvi esmu izbaudījusi studiju laikā, bet uzskatu, ka visas tās pašas iespējas un dzīves baudīšana ir panākama arī šeit. Piemēram, ja vēlos noskatīties teātra izrādi Rīgā, es taču varu tur aizbraukt. Bet dzīvot es gribu laukos. Daba mums ir ārkārtīgi svarīga, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc dzīvojam tieši šeit. Arī bērnus gribam audzināt dabiskā vidē.
Cilvēku jau vada viņa motivācija. Kādam tā ir nauda, tāpēc skrien, vergo, pelna lielo piķi. Ja laupu laiku savai ģimenei, pati esmu nīgra – kam tas ir vajadzīgs? Ne man. Vien jāiemācās tikt galā ar pašpārmetumiem, ka man kaut kā nav vai kaut kur netieku, kas varbūt sabiedrībā pieņemts. To ķeksīti nevajag. Galvenais, lai apkārt ir gudri, radoši cilvēki, kas tevi iedvesmo, tad nav vajadzīgi arī tāli un dārgi ceļojumi, jo spēsi atpūsties un baudīt dzīvi tepat.
– Kā jūs atpūšaties?
– Jau septīto gadu, kopš sāku mācīties franču valodu, saglabājas mana nepieciešamība reizi gadā apmeklēt Franciju. Šī valsts ir ārkārtīgi spēcīgs kultūras centrs ar tradīcijām, kas pārņem jau pa gabalu, ar iekšējo inteliģenci. Tur dodos „uzlādēt baterijas"; cerams, viss izdosies un šogad uz Franciju braukšu oktobrī.
Ja sanāk, paceļoju darba darīšanās. Bet nekur citur nav bijis tāda emocionālā baudījuma kā Francijā. Man pat ir divas Krievijas vīzas, bet tā arī tur neesmu aizbraukusi. Tas pierāda – ja ko ļoti vēlamies, viss sanāk daudz vieglāk. Kur patiesībā nevēlamies doties vai ko darīt, rodas visādi šķēršļi, par ko beigās pat var priecāties. Man tomēr bail vienai pašai braukt uz Krieviju, un kaut kā arī sanāca, ka tur nebija jābrauc.
Mans lielais hobijs ir pirts. Māsa taisa pasaulē labākos dabiskos skrubjus, tad savācam visādas zālītes, izsmaržojam, baudām pirts procesu, skrienam peldēties. Protams, ar visu pēršanos. Neesmu ieguvusi speciālā pirtnieka „grādu", bet savējos varu nopērt. Pie mājas ir senlatviešu stila pirtiņa. Kādreiz bija melnā pirts, bet tā nodega, kā tas mēdz gadīties ar latviešu pirtīm. Tagad pirti karsējam ar akmeņiem. Māja ir triju upju – Aiviekstes, Jošas un Odažas – ieskauta, tad nu lecam peldēties. Atrodamies tādā kā Bermudu trijstūrī, mums mobilajiem telefoniem zonas arī nav.
Laivojam, ar ģimeni dodamies izbraucienos, braucam ar riteņiem. Mums princips ir tāds, ka laimīgiem jādzīvo ikdienā. Nevajag tā, ka krāj, krāj un tikai tad dodies kādā braucienā. Mēs visādas blēņas izdomājam katru dienu.
– Kādas ir ieceres šai vasarai? Ko gribētos paspēt izdarīt?
– Šis man ir pirmais gads jauniešu zīmē, man ļoti patīk, ka ir pavērusies gluži vai cita pasaule. Viņi mani ir sakūdījuši šogad aizbraukt uz kādu mūzikas festivālu. Iepriekš arī nebiju sociālajos tīklos, bet jaunieši uzstāja, ka jāuztaisa lapa, tāpēc tagad esmu spiesta uzturēties twitter un draugiem.lv. Mājās tas ir dzīvesveids – nav ne interneta, ne satelīta. Ja piesēžas pie datora vai televizora, pilnīgi vairs neatliek laika savas dzīves baudīšanai. Protams, ja to vajag darbam, tas ir kas cits.
Otra vēlme – turpināt baudīt dzīvi. Lai nav vecumdienās jāsūkstās un jānožēlo neizdarītais. Ja reiz dzīve sniedz iespējas, tās jāizmanto, jo pieredze tikai bagātina.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto