11. decembrī svinīgā ceremonijā tika sveikti meža nozares gada balvas „Zelta čiekurs 2024” laureāti. Balvas pasniegtas piecās nominācijās, tostarp „Par mūža ieguldījumu”. Šajā nominācijā apbalvoti pieci pieredzējušākie eksperti, kas darbam meža nozarē veltījuši visu savu mūžu. Viņu vidū lielo balvu „Zelta čiekurs” saņēma arī Madonas novada pašvaldības mežzinis —VILNIS ZOSĀRS.
Desmit gadus – kopš 2014. gada – strādājot Madonas novada pašvaldībā, Viļņa Zosāra pārziņā ir bijis vairāk nekā 2000 hektāru pašvaldības meža zemes. Viņa darbības laikā ir iestādīti 20 hektāri meža Madonas pilsētā un tai piegulošajā teritorijā, savukārt visā novadā tie ir gandrīz 100 hektāri jaunaudžu. Smeceres silā, kas ir vairāk nekā 100 hektāru liela meža teritorija pie Madonas pilsētas, izvietota starptautiska mēroga sporta bāze – mežs, kurā līdztekus pastāv dabas daudzveidība, saimniecisks mežs un publiskā funkcija. Pašvaldības kolēģi uzsver, ka šis ir ne vien nozares pelnīts novērtējums, bet arī pašvaldības cieņa un pateicība par Viļņa Zosāra profesionalitāti, spēju sabalansēt mežu apsaimniekošanu ar dabas vērtību saudzēšanu.
– Kā izlēmāt savu profesiju saistīt tieši ar darbu meža nozarē?
– Katru cilvēku uz viņa izvēlēto profesiju aizved savs ceļš, un mans ceļš pretī darbam ar mežu sākās jau bērnībā. Dzīvoju lauku viensētā ļoti tuvu mežam, un, gribot vai negribot, kontakts ar dabu ir neizbēgams. Mammas tēvs bija karojis Pirmajā pasaules karā un pēc sešiem gadiem, kad visi jau domāja, ka viņš ir kritis, atgriezās Kurzemē. Taču, tā kā pa šo laiku jau bija izveidojusies cita ģimene, viņš pārcēlās uz Vidzemi. Vectēvs bija ļoti spēcīgs – raka akas, taisīja mucas, būvēja koka tiltus. Tajos laikos nebija ne tuvu tādas tehnikas kā mūsdienās. Pat družbas zāģim līdzīga nebija. Tā vietā zāģēt nācās ar divroci – ap 1,5 metru garu zāģi, ko otrā galā vajadzēja vilkt citam cilvēkam. No koku zāģēšanas man visvairāk atmiņā palika tieši smaržas, kas katram kokam ir citādāka. Augot kolekcionēju putnu olas.
1996. gadā sāku strādāt Cesvaines virsmežniecībā, Saikavas mežniecības 8. Aiviekstes apgaitā par mežsargu. Virsmežzinis bija Arvīds Greidiņš, Saikavas mežniecības mežzinis bija Vilnis Otvars un viņa vietniece – Mairita Bondare. Reformas rezultātā paliku par 6. Aiviekstes apgaitas mežsargu, un tad Saikavu apvienoja ar Madonu. Tad, kad nonācu Madonā, bija palikusi vairs tikai Aiviekstes apgaita. Mūsdienās ne valsts, ne privātajā sektorā mežsarga vārdu vairs nelieto. Mežziņa statuss man ir desmit gadus, kad Madonas novada pašvaldība izveidoja šādu štata vienību. 2012. gadā izpilddirektors bija Āris Vilšķērsts – mans tiešais priekšnieks. Skaitījos Īpašumu uzturēšanas nodaļā. Tad uz īsu brīdi pārsviedos pie Attīstības nodaļas un nu – pie Īpašumu pārvaldības un teritoriālās plānošanas nodaļas, ko vada Ramona Vucāne; izpilddirektors Uģis Fjodorovs.
– Lielai daļai šķiet, ka mežziņa ikdiena rit kabinetā, daudz laika veltot dokumentiem, taču šis uzskats ir maldīgs.
– Daudzas lietas tiek kārtotas ar moderno ierīču palīdzību un kamerāli – balstoties uz kādu iepriekšējo informāciju. Mana darba specifika ir atšķirīga no citām, un laiks tik tiešām tiek pavadīts ne tik daudz pie datora. Mežziņi uzrauga visus mežus, tai skaitā Madonas novada un valsts mežus. Uz novada mežzini attiecas absolūti viss, kas saistās ar mežu, un nav neviena cita cilvēka, kas risinātu šos jautājumus. Mežs ir mūsu skābeklis un stāv pāri visam! Ja meža nebūtu, te valdītu tuksnesis, un šī jau ir gana nopietna problēma daudzviet pasaulē. Tieši šī iemesla dēļ mežs ir jāsargā vairāk par visu. Mežziņa darba pienākumos ietilpst pilnībā viss – tai skaitā mirušie dzīvnieki, medību jautājumi.
– Padalieties ar savām domām, kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, lai varētu strādāt šādā darbā?
– Vispirms jau cilvēkam ir jāpatīk darbs, ko viņš dara, lai sajustu gandarījumu. Ļoti svarīga ir kolēģu attieksme, ar kuriem ikdienā kopā jāstrādā, un to noliegt nevar. Ja iestādē valda toksiska un negatīva atmosfēra, nekāds labais darbs nesanāks. Zinu iestādes, kurās pēc izmaiņām darbinieki priecājas, cik viegli un labi ir kļuvis strādāt, kad vairs nav iekšējās spriedzes. Savulaik mācījos par psiholoģiju, ka 30 % cilvēku viens otram nepatīk, 30 % ir tie, kas viens otram patīk un savā starpā pievelkas, bet pārējie ir neitrāli. Ja, piemēram, satiekas divi āži, nekas labs nevar sanākt. Man ir paveicies gan ar kolēģiem Valsts mežu dienestā, gan novadā, par ko prieks.
– Raksturojiet mūsdienām aktuālākās problēmas/izaicinājumus mežu nozarē!
– Tādu ir daudz. Viens piemērs – medības. Pēdējā aktualitāte – lūši ir izņemti no medījamo dzīvnieku saraksta. Šo plēsēju pamatbarība ir stirnas un baltie zaķi. Lūšu ir tik daudz, ka šie zvēri vienkārši izēdīs visus zaķus, un ko tad? Ja cilvēks iejaucas šādos procesos, rīcībai jābūt pārdomātai un izanalizētai. Kā šī situācija risināsies tālāk, es nezinu. Ja baltais zaķis Latvijā izzudīs kā suga, jautājums būs „interesants". Saudzējot vienu sugu, negatīvi iespaidojam otru. Vilku medību termiņa beigas ir 1. aprīlis, līdz tam šos var šaut. Vilki ir limitēti un terminēti. Latvijā medību sezonas laikā var nomedīt 300 vilkus, un vēl nav pat ziema sākusies, bet atlikušais medījamo zvēru skaits ir vairs tikai pieci vai seši. Sods par lāča nošaušanu vispār līdzinās sodam par cilvēka nogalināšanu. Man pieredze ar lāčiem ir bijusi vairākas reizes – skolas gados pavasarī dubļos redzēju lācenes un lācēna pēdas, lai gan ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka Latvijā lāči nedzimst. Trīsdesmit piecu gadu vecumā satikos ar lāci netālu no Aizkujas. Lācis bija pēc izskata iespaidīgs, lēnām nokāpa pie kontūrgrāvja padzerties ūdeni. Paskatījāmies viens uz otru, un tad lācis aizgāja. Man bailes nebija; teicu, ka tas ir bijis mans laimes lācis. Gaiziņa pusē šovasar redzēju aptuveni divus gadus vecu lāci.
– Noteikti izjutāt pārsteigumu uzzinot, ka esat nominēts „Zelta čiekura" balvai?
– Prieku sagādā ģimene un citi tuvie cilvēki, kuri saka, ka lepojas ar mani. Mēs gribam lepoties ar saviem bērniem, bet viņi – ar mums – vecākiem. Ja varam sagādāt šo prieku viņiem, tad dod patīkamu sajūtu. Mani šai balvai nominēja Ramona Vucāne un Uģis Fjodorovs, un tas bija viens traks gājiens.(Smaida). Kad man piezvanīja no Zemkopības ministrijas un paziņoja, ka ar mani tiek plānota intervija, nodomāju, ka tas ir kāds joks. Nē, tomēr nebija vis joks. Saņēmu informāciju, kas mani izvirzīja, kā arī to, ka piepalīdzējusi ir Mairita Bondare. Mums ir bijusi ļoti laba sadarbība; esam organizējuši seminārus bērniem un viņu vecākiem mežu stādīšanā. Pēc tam bija gandarījuma sajūta, ka bērniem kaut kas atmiņā tomēr no tā būs palicis, ne tikai podziņu spaidīšana ikdienā. Cilvēks dzīvo ātri, bet mežs aug lēni, un, lai kā mēs censtos paātrināt šos procesus, jāatzīst, ka kokam ir vajadzīgs savs mūžs un tur neko nevar izdarīt. Vistrakākais ir tas, ka par jautājumiem, par kuriem nav nekādas jēgas un sapratnes, spriež dīvāna eksperti.
– Šī gada rudenī devāties pelnītā atpūtā no darba pašvaldībā. Ar ko aizpildāt brīvo laiku?
– Es it kā pensionējos, bet joprojām esmu kontaktā ar savu pēcteci, apmācot, paskaidrojot. Kārtoju lietas ar Pārtikas un veterināro dienestu par cūkām, kas gājušas bojā no Āfrikas cūku mēra; tur ir stingri noteikumi, dubultkontrole. Visu mūžu esmu diezgan daudz būvējis gan pirms, gan pēc armijas. Gaiziņa pusē ir sievasmātes īpašums, tur esmu daudz ko uzbūvējis. Vēl esmu intensīvs, kārtīgs mednieks ar ļoti dziļām saknēm, arī makšķernieks. Man nebūt nav palicis mazāk, ko darīt – ir tikai vairāk laika brīvāk izvēlēties, ko tieši darīt.
27.12.2024.