Skolas gadi nav tikai atzīmes, mācību priekšmetu olimpiādes un sasniegumi tajās. Tie ir meklējumu, izaugsmes un personības veidošanās gadi, kuros cilvēks pamazām atklāj, kas viņam patiesi svarīgs. Šī mācību gada Madonas Valsts ģimnāzijas absolvente PAULA MADŽULE savā ceļā apvienojusi zinātkāri un neatlaidību, gūstot panākumus zinātniskajos lasījumos un mācību priekšmetu olimpiādēs, bet līdzās tam ļaujoties arī atpūtas mirkļiem (ne velti ģimenes dārzam dots nosaukums “Paulas”), un saglabājot dzīvu saikni ar brāļiem un māsu, klasesbiedriem, kā arī draugiem Madonas katoļu draudzē.
Tuvojoties Vasarsvētkiem – svētkiem, kas kristīgajā tradīcijā simbolizē iedvesmu, drosmi un Gara klātbūtni -, aicinājām Paulu uz sarunu par zināšanām, vērtībām un viņas ceļu nākotnē.
– Kā tu raksturotu savus gadus ģimnāzijā – kas paliks atmiņā visspilgtāk?
– Man ģimnāzijas gadi asociējas ar ļoti intensīvu izaugsmes laiku – laiku, kad daudz vairāk iepazinu pati sevi – savas stiprās puses, robežas un vērtības. Visspilgtākās (reizē arī siltākās) atmiņas noteikti atstās cilvēki – klasesbiedri, skolotāji, sarunas starpbrīžos, kopīgie piedzīvojumi un arī pārdzīvojumi. Nereti aizdomājos par saviem klasesbiedriem, nu jau draugiem, priecājos redzēt, kā kopīgi esam izauguši, mācoties cits no cita.
– Tu Latvijas mērogā ieguvi 2. vietu zinātniskajos lasījumos. Par ko bija tavs pētījums, un kā radās ideja šai tēmai?
– Mans pētījums bija par 15-18 gadus vecu jauniešu izmantotajiem emocionālās manipulācijas mehānismiem ģimenes kontekstā. Mani vienmēr ir interesējusi cilvēku savstarpējā komunikācija un tas, kā emocijas ietekmē attiecības. Ģimenē cilvēki viens otru ļoti labi pazīst, tāpēc tieši tur bieži parādās dažādi komunikācijas veidi, kurus ikdienā pat nepamanām. Nereti manipulāciju uztver tikai kā kaut ko ļoti negatīvu vai ļaunprātīgu, bet pēc pētījuma veikšanas sapratu, ka realitātē viss ir daudz sarežģītāk. Dažreiz tas ir mēģinājums tikt sadzirdētam, aizstāvēties vai iegūt uzmanību no vecākiem. Šī atziņa tagad liek daudz rūpīgāk ieklausīties cilvēkos un saprast, cik individuāla ir katra pieredze un apstākļi.
– Esi piedalījusies vairākās mācību priekšmetu olimpiādēs. Kura no tām tev šķita visinteresantākā vai nozīmīgākā? Ko ārpus iegūtajām godalgām tev devusi dalība olimpiādēs un pētnieciskajā darbā?
– Man grūti izcelt vienu olimpiādi kā visnozīmīgāko, jo katrā ir bijis kas atšķirīgs. Kopumā tās visas man vairāk ir bijušas kā pārbaudījums sev pašai, nevis sacensība ar citiem. Esmu novērojusi, ka mūsdienās tiek normalizēta vienaldzība par nezināšanu un nevēlēšanos uzzināt. Cenšos no šīs domas izvairīties, saprotot, ka ilgtermiņā noteikti ir vērts mēģināt saprast vairāk un nepalikt pie virspusējā. Lai arī ir patīkami būt novērtētai, tas viss man ir devis ne tik daudz "sasniegumu sajūtu", cik ieradumu neapstāties un izprast sev interesējošo daudz pamatīgāk.
– Kā izdodas apvienot mācības, konkursus un ikdienas dzīvi? Kā tajā vērtē savas ģimenes lomu?
– Nevaru viennozīmīgi apgalvot, ka vienmēr izdodas atrast līdzsvaru, tomēr esmu iemācījusies saprast, kas konkrētajā dzīves brīdī ir mana prioritāte. Katrai lietai ir savs laiks, arī man ir periodi, kad vairāk uzmanības jāvelta mācībām, un ir brīži, kad svarīgāk ir vienkārši apstāties un atpūsties. Ar laiku saproti, ka nevar visu izdarīt vienlīdz labi vienlaikus.
Ikdienā vairāk ļaujos dzīves ritējumam, jo man šķiet, ka pārāk noteikti plāni dažreiz rada arī lielāku vilšanās sajūtu, ja viss nenotiek tieši tā, kā biji iedomājies. Tas nenozīmē dzīvot bez mērķiem, bet drīzāk atstāt vietu tam, ka dzīve var aizvest arī citur, nekā sākumā domāji. To esmu iemācījusies no saviem vecākiem. Novērtēju, ka vecāki man vienmēr ir likuši justies saprastai un pieņemtai. Man nekad nav bijusi sajūta, ka mājās man kaut kas būtu "jāpierāda". Tas dod lielu iekšēju mieru, jo apzinos, ka drīkstu arī nogurt, kļūdīties vai kaut ko nepaspēt. Ļoti svarīgas man ir arī attiecības ar brāļiem un māsu – man šķiet, ka tieši ģimenē cilvēks visvairāk iemācās gan pacietību, gan spēju priecāties par mazām lietām, gan arī savstarpēji pajokoties. Brālis nesen atzinīgi "uzteica" manu daudzpusību, sakot, ka esmu kā "pieci cilvēki vienā maskā". Manuprāt, tieši tāds atbalsts cilvēkam ilgtermiņā sniedz visvairāk.
– Kādi ir tavi nākotnes plāni pēc ģimnāzijas absolvēšanas?
– Pēc ģimnāzijas vēlos turpināt mācības jomā, kas saistīta ar cilvēkiem, psiholoģiju un sabiedrību. Man ir svarīgi darīt darbu, kuram es redzu jēgu un kurā varu būt noderīga citiem, ne tikai darīt "darīšanas pēc". Tajā pašā laikā es cenšos neuzlikt sev sajūtu, ka viss jau tagad jāzina līdz galam – daļa ceļa skaidrības nāk tikai ar laiku un pieredzi. Šobrīd es to vairāk redzu kā turpinājumu izaugsmei, nevis vienu konkrētu, stingri noteiktu plānu, pie kura obligāti jāturas.
– Esi aktīva katoļu draudzes jauniete. Kā ticība un draudzes dzīve ietekmē tavu ikdienu?
– Man ticība vairāk ir par iekšēju balstu nekā par ārēju "pareizību". Tā ļoti lielā mērā ir veidojusi manas vērtības un morāles normas, pēc kurām cenšos vadīties ikdienā – kā izturēties pret citiem, kā neuztvert visu tikai virspusēji. Protams, ne vienmēr tas izdodas, bet "izveidotais pamats" man palīdz atgriezties pie tā, kas patiesībā ir svarīgs. Esmu iemācījusies novērtēt ikdienu – priecāties par mazām lietām, kurām steigā bieži paskrienam garām. Par sarunām, cilvēkiem, mieru, iespēju vienkārši būt un piedzīvot. Tas palīdz nezaudēt līdzsvaru laikā, kad viss apkārt mainās ļoti ātri.
Mani arī ļoti priecē tas, ka Madonā ir tik daudz jauniešu, kuri ir daļa no draudzes dzīves. Dažreiz sabiedrībā ir stereotips, ka ticība jauniešiem vairs nav aktuāla, bet manā pieredzē tas ir atklājies pavisam pretēji. Tā iedvesmo, jo dod sajūtu, ka neesi viens savās vērtībās vai domāšanā.
– Drīzumā tiks svinēti Vasarsvētki. Ko šie svētki nozīmē personīgi tev?
– Vasarsvētkus asociēju ar iekšēju atjaunošanos un drosmi. Tie atgādina, ka cilvēks nav radīts, lai dzīvotu tikai sev. Tajā pašā laikā tie ir par uzticēšanos un mieru – sajūtu, ka ne viss dzīvē jānes vienam pašam un ka ikdienā pat mazās lietas var iegūt lielāku jēgu, ja uz tām paskatās ar citu attieksmi.
– Vai jauniešiem šodien ir svarīgi atrast vietu kopienā – skolā, draudzē vai citur? Kāpēc?
– Man šķiet, ka jauniešiem īpaši svarīgi ir atrast vietu tur, kur nav jāizliekas vai nemitīgi jāpierāda sava vērtība. Vide ļoti ietekmē cilvēku – gan to, kā domā par sevi, gan to, kādus lēmumus pieņem. Tāpēc ir svarīgi būt starp cilvēkiem, kuri palīdz augt. Nereti neapzināmies, cik daudz patiesībā varam mācīties no skolasbiedru, draugu un domubiedru pieredzes. Mani visvairāk iedvesmo cilvēki, kuri ir patiesi tajā, ko dara. Ne vienmēr tie ir skaļākie vai pamanāmākie cilvēki, bet tie, kuri spēj saglabāt cilvēcību arī tad, kad pašiem nav viegli. Tas arī ir iemesls, kāpēc būt kopienā, – tā ir iespēja gūt iedvesmu un iedvesmot.
– Ko tu novēlētu jaunākajiem skolēniem, kuri vēl tikai sāks savu ceļu ģimnāzijā?
– Es novēlētu nebaidīties izmantot iespējas pat tad, ja sākumā šķiet, ka "neesmu pietiekami piemērots" vai "tas nav man". Taču to es vēlētu katram, ne tikai skolēniem. Ļoti bieži cilvēks pats sev uzliek lielākos ierobežojumus. Un papildus tam – mēģināt vairāk novērtēt pašu procesu, ne tikai rezultātu. Jo tieši cilvēki, sarunas, pieredzes un izaicinājumi parasti paliek atmiņā visilgāk.
22.05.2026.