Pēc Madonas Valsts ģimnāzijas beigšanas RAIVO STRADIŅŠ nolēma savu dzīvi saistīt ar jūrniecību. Viņš iestājās Latvijas Jūras akadēmijā un pēc četrarpus gadu studijām ieguva inženiera mehāniķa specialitāti.
Uzsākot darba gaitas, pirmo gadu dzīvojis Rīgā, bet pēc tam kopā ar sievu Lindu un meitu Martu atgriezās Madonā. Patlaban viņš strādā Ziemeļjūrā vēja ģeneratoru parkā. Priecē, ka šajos gados Raivo ir saglabājis arī savu aizraušanos ar hokeju. Mīlestību uz šo sporta veidu savulaik ir iepotējis tēvs Salvis Stradiņš, un hokejs ieņem svarīgu vietu viņa dzīvē joprojām. Hokeja laukumos Raivo ir sastopams arī mūspusē.
Arī mēs ar Raivo Stradiņu tikāmies Viešūrkalna slidotavā, kur pagājušajā sestdienā notika ilggadējā Madonas hokejista un hokeja entuziasta Salvja Stradiņa piemiņas turnīrs hokejā. Šo tradīciju iedibināja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kas daudzus gadus bija arī Salvja darbavieta, viņa ģimene – Dzintra, Raivo un Una Stradiņi – sadarbībā ar Madonas puses hokeja draugiem, pēc tam, kad Salvja dzīve negaidīti aprāvās hokeja laukumā.
– Hokeju es spēlēju no septiņiem gadiem, kad tēvs kādā dienā sacīja, ka Madonā sākušies hokeja treniņi, un jautāja, vai es arī negribot pamēģināt. Es, protams, tam piekritu, spēlēt hokeju jau ir gandrīz vai katra zēna sapnis. Arī pirms tam sekoju tēva hokejista gaitām. Cik sevi atceros, hokejs man ir paticis vienmēr, – vaicāts par hokeja tradīcijām Madonā un ģimenē, atcerējās Raivo Stradiņš. – Trenēties sākām pie Igora Ļebedeva pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Madonā tika izveidota zēnu komanda. Trenerim izdevās izveidot stipru kodolu, mēs spēlējām arī Latvijas čempionātā, kur piedalījās spēcīgas hokeja komandas. Hokeju Madonā spēlējām apmēram līdz četrpadsmit piecpadsmit gadiem, kamēr pastāvēja mūsu komanda.
Pēc tam daļa puišu aizgāja spēlēt uz Aizkraukli, komanda Madonā pajuka, taču pēc tam sākās „Brāzmas" laiki: Madonas hokejam tas bija atdzimšanas un uzplaukuma laiks. Lielu atbalstu tolaik sniedza Jānis Garbovskis, kas ir liels šī sporta veida atbalstītājs un hokeja fans. Uzvarējām Vidusdaugavas atklātajā hokeja čempionātā. Mūsu komandā spēlēja arī Pļaviņu hokejisti, bet madoniešu bija izteikts vairākums.
– Pastāstiet, lūdzu, par tālaika treniņu iespējām!
– Uzsākot spēlēt hokeju, pirmie treniņi notika vēl mazajā basketbola laukumā pie Madonas 2. vidusskolas, bet pēc tam ledus tika uzliets lielajā tagadējā futbola laukumā, un tikai pēc tam hokeja laukums – slidotava tika izbūvēta netālu no tagadējā Madonas sporta centra.
Treniņos mums bija pamatīga slodze. Fizisko formu nostiprinājām ne tikai uz ledus laukuma, bet arī garajās sporta nometnēs Daugavpilī, Aizkrauklē, trenēties braucām pat uz Vāciju. Teikšu godīgi – tolaik mums bija ļoti augsts līmenis tieši treniņu un spēļu organizācijā. Visi puikas trenējās un spēlēja ar lielu pašatdevi un aizrautību. Būtu liels prieks un gandarījums, ja atrastos kāds uzņēmīgs hokeja spēles lietpratējs, entuziasts, talantīgs treneris un Madonā atkal tiktu izveidota komanda skolas vecuma puišiem.
It īpaši ņemot vērā, ka tepat kaimiņos, Jēkabpilī, tiek ļoti nopietni domāts par ledus halles celšanu. Ja šo sapni tur izdosies īstenot, pavērsies ļoti labas iespējas arī Madonas novada hokeja spēles cienītājiem. Jēkabpils jau nav tik tālu. Savulaik mēs taču braucām uz daudz tālākām hallēm. Kad spēlējām Latvijas čempionātā, devāmies pat uz Liepāju. Galvenais ir uzņēmība un vēlme spēlēt hokeju.
– Madonā jau arī nav gluži izsapņots sapnis par ledus laukumu ar saldēšanas iekārtu, lai hokeju spēlēt un slidot bez problēmām varētu arī salīdzinoši siltajās ziemās.
– Bet tas jau tiek solīts tik daudzus gadus! Kad vēl biju mazs puika, arī tika solīta ledus halles būvniecība. Likās, ka teju tā pie mums, līdzīgi kā Aizkrauklē, tiks arī uzcelta, bet gāja gadi, un šīs cerības tā arī nav piepildījušās. Nav pat izbūvēts hokeja laukums ar saldēšanas iekārtām.
Tagad ir jācer uz citām pašvaldībām. Jēkabpils mūspuses hokejistiem būtu ideāla treniņu vieta. Protams, ļoti lielas ir ledus halles uzturēšanas izmaksas, un, visticamāk, vienai pašvaldībai tās segt arī nav pa spēkam. To pierāda arī Aizkraukles pieredze, kur ledus halles taču vairs nav.
Droši vien vairākām pašvaldībām būtu jāsadarbojas, piemēram, pērkot katrai laiku, lai novada skolēniem un pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņiem būtu iespēja iemācīties gan slidot, gan hokeju spēlēt.
Turklāt ļoti tuvu Jēkabpilij ir Kalsnavas pagasta Aiviekstes ciems ar spēcīgām hokeja tradīcijām, kur, piemēram, ir uzauguši trīs brāļi Džeriņi, Latvijā pazīstami hokejisti.
– Kā izdevās apvienot mācības ar hokeja treniņiem?
– Tas nebija viegli, bet visas skolas esmu pabeidzis un ieguvis arī augstāko izglītību. Reizēm palika neizpildīti mājasdarbi, bet arī skolotāji, zinot lielo aizraušanos ar hokeju, to, ka treniņi notiek izbraukumos, bija saprotoši un pretimnākoši. Uz treniņiem Aizkraukles ledus hallē devāmies pēc mācību stundām arī darbdienās, kad nākamajā dienā skolā bija jābūt jau astoņos. Treniņi notika arī brīvdienās, un tiem tika veltīti gan agrie rīti, gan vēlie vakari, bet šis laiks, kad bērnu hokeja komandā spēlēja tikai madonieši, atmiņā palicis kā ļoti foršs un ir neaizmirstams.
Daži spēlē joprojām, pie tam ļoti veiksmīgi. Kā, piemēram, Pēteris Pujats to dara Somijā, Aleksandrs Galkins – Francijā un „Kurbada" sastāvā Latvijas čempionātā ir izcīnījis zelta medaļu. Sergejs Daņilovs ir U-18 hokeja izlases spēlētājs. Mūsu treneris Igors Lebedevs ir trenējis „Liepājas metalurgu", arī tad, kad tas kļuva par Latvijas čempionu.
– Vai pašam patīk tikai spēlēt hokeju vai varbūt esat arī liels hokeja fans, sekojat līdzi visam, kas notiek Latvijas un pasaules hokejā?
– Protams, sekoju arī visam, kas notiek hokeja pasaulē. Apbrīnoju Sandi Ozoliņu, kas, domāju, ir elks ne tikai man, bet arī daudziem citiem hokejistiem. Kas zina – varbūt arī viņš kādu gadu atbrauks uz mūsu rīkoto piemiņas hokeja turnīru Viešūrkalna slidotavā.
Katrā ziņā mēs esam noskaņoti šo tradīciju turpināt vēl daudzus gadus. Ceram, ka tas arī izdosies.
Katru gadu, kad šeit sabrauc komandas, man tas ir ļoti aizkustinošs brīdis. Arī šogad tēva bijusī komanda, dodoties uz turnīru, vispirms apmeklēja viņa atdusas vietu Madonas kapos, iededza svecītes un ar klusuma brīdi godināja tēva piemiņu. Šogad februāra sākumā viņam paliktu 50 gadu…
– Kāds atmiņā ir palicis tēvs?
– Tēvu es atceros kā labāko draugu, un tas izsaka visu. Sākumā, protams, viņš bija kā tēvs un tāds arī palika, bet, ejot gadiem, savstarpējā saikne tikai nostiprinājās, un mēs kļuvām draugi. Tas, manuprāt, ir labākais, kas var būt starp tēvu un dēlu. No sava tēva es varu tikai mācīties – kādam jābūt kārtīgam vīram ģimenē, kā jāveido savstarpējās attiecības. Viņš man iemācīja ne tikai hokeju spēlēt, bet arī veikt daudzus praktiskus darbus.
– Kāpēc nolēmāt studēt Jūras akadēmijā?
– Gribējās apgūt interesantu profesiju, tādu, kurai ir perspektīva, karjeras izaugsmes iespējas. Kopā ar tēvu aizbraucu uz akadēmiju un iesniedzu dokumentus. Iestājos un arī pabeidzu. Esmu apceļojis visu Dienvidameriku, pabijis Ņujorkā, Manhetenā, Maiami. Esmu bijis Brazīlijā Riodežaneiro, Kolumbijā, Čīlē, tāpat Āfrikā un daudzviet citur, bet nekur nav tik labi un tādas dabas kā Latvijā. Latvija man vienmēr būs numur viens, nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot citur.
– Kas studējot bija visgrūtākais – apgūt zināšanas vai liela nozīme ir arī fiziskajai izturībai?
– Galvenais ir izvēlēties savām interesēm atbilstošu profesiju. Tad ir motivācija un nekas nav par grūtu. Protams, Jūras akadēmijā ir cītīgi jāmācās, nedrīkst būt parādu. Pat tad, ja semestrī ir kāds neizpildīts kontroldarbs, var atskaitīt no studentu pulka. Studijas 1. kursā uzsākām ap 60, bet pabeidzām tikai 15 cilvēku.
Tiem, kas domā par studijām Jūras akadēmijā, es ieteiktu lielu uzmanību pievērst angļu valodas apguvei, pārējo visu var iemācīties. Ja esi mācījies un pabeidzis Madonas Valsts ģimnāziju, visos priekšmetos ir labas zināšanas, izpratne un visi ceļi vaļā arī tad, ja visas atzīmes nav bijuši devītnieki un desmitnieki, jo mācību viela ir apgūta pietiekami augstā līmenī.
Jūras akadēmijā fiziskajai sagatavotībai nav tik izšķirošas nozīmes, jo tā tomēr ir civila augstskola, bet, protams, būt sportiskā formā vienmēr ir pluss. Uzturēt sevi labā sportiskajā formā man palīdz gan hokejs, gan citi sporta veidi.
25.01.2019.