Barkavas pagasta pārvaldes vadītājs STAŅISLAVS SMELTERS Barkavas pagasta padomi un vēlāk jau pagasta pārvaldi vada no 1990. gada 28. februāra. Tik liela nepārtraukta darba stāža Madonas novadā nav nevienam no aktīvajiem pārvalžu vadītājiem. Ilggadējo Barkavas saimnieku uz sarunu aicinājām 16. jūlijā – dienā, kurā pirms pieciem gadiem viņu novada dome apstiprināja par Barkavas pagasta pārvaldes vadītāju.
– Esmu iedzimts barkavietis jau vairākās paaudzēs. Meita savulaik pa arhīvu bija parakājusies, ka jau 19. gs. sākumā priekšteči nākuši no Podzēnu sādžas Aizkārklē. Pamatizglītību ieguvu Barkavas pamatskolā, tālāk devos mācīties par elektriķi. Kādu laiku biju elektriķa māceklis un tad traktorists. Kara komisariāts izmācīja par šoferi un aizsūtīja dienēt uz ziemeļu floti, kur uz kutera strādāju kā motorists. Pēc dienesta, atgriežoties Barkavā, toreizējais sovhoza direktors uzaicināja strādāt par darba aizsardzības inženieri. Pašam šķita, ka šajā amatā aizkavēšos tikai neilgi, taču „neilgi" pārauga 22 gados, līdz ievēlēšanai par pagasta padomes priekšsēdētāju.
– Kā gadījās nonākt šajā atbildīgajā amatā?
– No sākuma, neko ļaunu nedomājot, uz Atmodas viļņa ar lozungiem par neatkarību un „kaut vīzēs, bet brīvi" tiku ievēlēts par deputātu, jo jau agrāk biju darbojies ciema padomē. Deputātu bija daudz, bet priekšsēdētāja pienākumus uzņemties neviens nevēlējās, arī kādreizējais ciema padomes priekšsēdētājs Pēteris Eglons kategoriski atteicās no tālākās darbības. Tad nu pēkšņi visi skati bija vērsti uz manu pusi. Kādu laiku palauzījos, jo tolaik nebiju plānojis uzņemties šo atbildīgo amatu, taču beigās piekritu. Līdzīgi kā ar darba drošības inženiera amatu – šķita, ka nebūs ilgi, taču nu jau iet 25. gads. Stājoties pie amata pienākumu pildīšanas, vēl biju brunets, nu jau pārtapis par blondīnu. Pirmie gadi bija ļoti sarežģīts un smags periods. Viss bija jāveido no jauna. Sovhozs „Barkava" bija sabrucis, arī komunālais dienests, tostarp katlu māja, bija jāpārņem. Katlu māju kurināja ar mazutu, taču kāds tur juku laikos vairs mazuts! Vēl šobrīd atceros, ka ārā valdīja -20°C sals, bet katlu mājas priekšnieks man paziņo, ka mazuta pietiks vien 5 stundām. Palīdzību braucu lūgt uz visām pusēm: Aglonu, Cesvaini un citviet. Daļēji palīdzēja arī valsts, kas no savām rezervēm piešķīra kurināmo. Kaut kā izdevās pārziemot, taču daudz netrūka, lai visa Barkava būtu izsalusi. Tā bija pirmā reize mūžā, kad nonācu slimnīcā. Šajā laikā visādu kreņķu nav trūcis. Bija gan zemes reforma, ar kuru daudz maz veiksmīgi tikām galā, arī pagasta iestāžu ēkas bija visai sliktā stāvoklī – jumti tecēja, telpām nepieciešams remonts -, taču tam visam trūka naudas. Sākumā bija ļoti strikts taupības režīms, uz kura fona iepriekšējo gadu krīzi par tādu pat īsti nosaukt negribas. Pirmajos pagasta padomes gados mums pat nebija līdzekļu, lai kalkulatoru iegādātos. Tagad ir krietni vieglāk, lai gan šie gadi arī ir bijuši ar savām problēmām un izaicinājumiem. Barkavā ir liela siltumapgādes saimniecība, kas savulaik bija jāatjauno. Einara Repšes valdības valsts investīciju programmā Barkavas siltumsaimniecības, galvenokārt siltummezglu, sakārtošanai bija ieplānoti vairāk nekā Ls 100 000. Mainījās politiskā vara, un mums paredzētais finansējums netika piešķirts. Tas bija ļoti nepatīkams periods. Tolaik daudzi no pagastu padomju vadītājiem bija iestājušies partijā „Jaunais laiks" un tādēļ netika pie valsts investīcijām, ko sadalīja „Tautas partijai", kam lāgā pat nebija, kur šo naudu likt. Tolaik nospriedu: „Pie velna to politiku; ja tāpēc jāzaudē līdzekļi, kas pagastam tik nepieciešami, nav ko tajā iesaistīties." Pēc tā gadījuma atkal nokļuvu slimnīcā, kur man paremontēja sirdi.
– Vai ikdienā darbā sajūtat lielās vai mazās politikas ietekmi?
– Kādreiz es par valsts likumdošanas nejēdzībām mēdzu uztraukties un nervozēt, taču tagad esmu iemācījies to pieņemt un meklēt katram gadījumam labāko risinājumu. Tas pats attiecas uz novadu reformu. Izveidoja novadus; ko tur vairs šķendēties, ir jāstrādā. Barkavas gadījumā varu teikt, ka tādus līdzekļus, kādus pašlaik piesaista pagasts, esot vieniem, mums neizdotos piesaistīt. Esam nosiltinājuši vairākas ēkas. Iepriekšējos gados pat trīs reizes nācām kopā, domājot par bērnudārza pārcelšanu uz pamatskolas ēku, jo abu iestāžu ēkas bija nepilnvērtīgi noslogotas, taču par to uzturēšanu tādēļ mazāk nemaksājām. Vienmēr atdūrāmies pret problēmu, ka skolas ēka bērnudārzam nav piemērota un pārbūvei būtu nepieciešami lieli līdzekļi. No novada budžeta šim mērķim tika piešķirti 100 000 latu, un ieceri, ko mēs saviem spēkiem nespētu paveikt, beidzot izdevās īstenot. Arī jau pieminēto problēmu ar siltummezglu sakārtošanu daudzdzīvokļu mājās atrisināsim, pateicoties novada pašvaldībai. Nezinu, vai pagasta iedzīvotājam ir liela atšķirība, vai viņš pie manis nāk kā pārvaldes vadītāja vai padomes priekšsēdētāja, jo funkcijas lielākoties ir palikušas tās pašas, kādas tās bija pirms 5 gadiem. Protams, redzamākās atšķirības ir lēmumu pieņemšanas procesā, taču arī tas lielus sarežģījumus nerada.
– Administratīvi teritoriālā reforma noslēdzās pirms 5 gadiem. Tagad atskatoties uz tās pirmajiem rezultātiem, jūsuprāt, šis bija veiksmīgākais modelis?
– Man grūti komentēt, kāda ir situācija mazajos novados. Cik nācies dzirdēt, viņiem ir sarežģītāk piesaistīt investīcijas, nekā tas izdodas lielajiem. No šāda aspekta raugoties, iespējams, veidojot novadus, vajadzēja pieturēties pie iepriekšējo rajonu robežām, taču uz šo jautājumu nevar raudzīties vienkāršoti. Matemātikā ir viegli – 2+2=4, taču, lai gudri spriedelētu par to, kā būtu labāk – apvienojoties vai ne -, nepieciešama plaša informatīvā bāze, kuras manā rīcībā nav. Protams, arī lielam novadam ir savas problēmas. Jo vairāk viedokļu jāsaskaņo, jo grūtāk tas izdarāms. Taču gan man, gan citiem pārvalžu vadītājiem ar to ir jārēķinās un jāmāk savu viedokli pieslīpēt, kur tas ir iespējams. Jāprot strādāt tajā struktūrā, kāda ir izveidota. Tas, kas buksē, tiks palabots un strādās ar vēl lielāku atdevi. Katrā ziņā Barkavas pagasts nejūtas pamests lielajā Madonas novadā.
– Kādi šobrīd ir steidzamākie pagastā veicamie darbi?
– Vajadzību mums netrūkst. Svarīgākais darbs ir ceļu sakārtošana. Savulaik ceļi tika būvēti citai slodzei. Lauksaimniecības tehnika mūsdienās ir liela un jaudīga, un ceļi vairs šo slodzi nespēj nest. Ceru, ka minētās problēmas risināšanai tiks iedalīti līdzekļi no atbalsta programmas.
Pārējie darbi lielākoties saistīti ar ēku sakārtošanu un vides labiekārtošanu. Plauktā stāv trīs projektu dokumentācija par skolas teritorijas labiekārtošanu. Arī pie pansionāta ir ieplānota lapene, lai iestādes klientiem būtu patīkamāk uzturēties ārā. Barkavas pamatskolas sporta zāles sanitāro telpu rekonstrukcijai arī projekts ir gatavs. Darāmā noteikti mums netrūkst.
– Barkava tradicionāli ir bijis pagasts, kurā spēcīga lauksaimniecība, un arī par spīti grūtībām šajā jomā rosība Barkavā joprojām ir jūtama.
– Ja līst un labības lauku kapā krusa, es to pārdzīvoju tikpat stipri, cik zemnieks, kam tas lauks pieder. Tas tādēļ, ka šīs lielās zemnieku saimniecības ir mūsu kopējā bagātība. Redzot, kā augustā sāk novākt ražu un pa ceļiem kursē smagā tehnika, jūtu prieku un gandarījumu. Mēdz teikt, ka katrā pagastā pati svarīgākā ir skola. Nevaru tam piekrist. Mums ir skolas ēka, kas paredzēta 470 bērniem, bet tā ir pustukša. Vissvarīgākās tomēr ir darba vietas. Kur būs darbs, būs arī dzīvība. Tiesa, modernās lauksaimniecības metodes un tehnika prasa salīdzinoši maz cilvēku resursu, taču arī šai nozarei ir potenciāls. Agrākajos gados Barkavas zeme ir ļāvusi ražot daudz vairāk. Padomju laikos bija attīstīta gan graudkopība, gan piena un gaļas, tostarp liellopu un putnu, lopkopība. Tie bija tūkstoši tonnu. Tagad diemžēl palikuši tikai graudi un kūdra. Taču arī par šiem darbīgajiem cilvēkiem ir prieks. Gandarī tas, ka viņi spējuši izveidot kooperatīvu un ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties.
– Vairāk nekā 24 gadi pagājuši, vadot Barkavas pagasta dzīvi. Vai jau saskatāms šī dzīves nogriežņa gals?
– Augustā man paliks 69 gadi, un apzinos, ka par finiša taisni ir jādomā. Klusītēm jau sāku piekārtot savu galdu. Par savu pēcteci amatā gan vēl nedomāju. Latvijā ir cita kultūra – neesam jau monarhija, kur mantinieks jāatstāj savā vietā.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
DĀVJA VECKALNIŅA foto