Augustā palika gads, kopš SIA „Cesvaines siltums", pārņemot stafeti no ilggadējā uzņēmuma vadītāja Aivara Baiera, vada RIHARDS ERELIS.
Tas bija laiks, kad norisinājās jaunās katlumājas būvniecība, kas nu ir pabeigta (neiztika arī bez sarežģījumiem), un apkure jaunajā apkures sezonā tiks nodrošināta no jaunuzceltās katlumājas. Tiesa, darbu tā uzsāka jau iepriekšējā ziemā – februārī, kad tajā pirmoreiz siltumu saražoja jaunie apkures katli. Atceroties sākumu, SIA „Cesvaines siltums" valdes loceklis Rihards Erelis atzīst, ka lielā mērā tā bijusi apstākļu sakritība: – To, ka ir izsludināta pieteikšanās uz SIA „Cesvaines siltums" valdes locekļa amatu, uzzināju dokumentu iesniegšanas pēdējā dienā no mammas. Novērtējot to kā labu iespēju atgriezties Cesvainē, nolēmu kandidēt. Biju starp tiem pretendentiem, kurus uzaicināja uz pārrunām, bet pēc tam šajā amatā apstiprināja mani.
– Pastāstiet, lūdzu, par iepriekšējo darba pieredzi, kādu izglītību esat ieguvis.
– Pirms tam Latvijā es strādāju pie vietējā uzņēmēja, uzstādījām kondicionierus, ventilācijas sistēmas, tās labojām, bet vēl agrāk dzīvoju un strādāju Spānijā, kur man bija savs uzņēmums. Remontēju automašīnas, nodarbojos ar automašīnu tirdzniecību. Būtībā strādāju sev, bet, tā kā pasaulē nākt pieteicās dēls, nolēmu visu pārdot un atgriezties Latvijā, lai te augtu bērni, lai vecmammai būtu mazbērni Latvijā.
Pirms Spānijas padsmit gadu nodzīvoju Rīgā, bet atgriezties nolēmu nevis uz valsts galvaspilsētu, bet gan uz savu dzimto pilsētu – Cesvaini, neraugoties uz neziņu, vai te būs darbs un vai būs iespēja izveidot savu uzņēmumu, kādi pakalpojumi te ir pieprasīti.
Esmu dzimis cesvainietis, skolā mācījies vēl Cesvaines pilī un arī paspējis pamācīties skolas jaunajā ēkā: esmu starp tās pirmajiem absolventiem.
Pēc tam iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē. Pēc profesijas esmu inženieris, bet kā papildu kursu augstskolā apguvu siltummehāniku.
– Izvērtējot pretendentus, bieži vien izšķirošais ir redzējums. Kāds bija jūsu skatījums, ko izvirzījāt kā galvenos mērķus?
– Ļoti svarīgi ir ilgtermiņā noturēt maksimāli zemu siltumenerģijas tarifu, lai cesvainieši varētu par siltumu samaksāt. Uz to arī tika vērsti visi šajā laikā padarītie darbi.
Esam pieslēguši jaunus objektus, kā skola, bibliotēka, kultūras nams. Šogad centralizētajai siltumapgādes sistēmai pieslēgsim arī daudzdzīvokļu māju ar vairāk nekā 20 dzīvokļiem, tāpat staļļus iepretim Cesvaines pilij, kur tagad atrodas kultūras centrs.
Cesvaines novada pašvaldības darbinieki ir labi pastrādājuši un līdz realizācijai noveduši arī projektu par iekšējo siltumtīklu izbūvi Cesvaines pilī, siltummezgls un siltumtrase tika izbūvēta jau pagājušajā gadā. Es ļoti ceru, ka līdz jaunajam gadam arī pils tiks pieslēgta centralizētajai siltumapgādes sistēmai. Katrā ziņā „Cesvaines siltums" būtu par to ļoti priecīgs, jo uzņēmumam tas būtu liels jauns objekts.
Galvenais priekšnoteikums, lai saglabātu 2018. gadā apstiprināto tarifu, ir jaunu klientu piesaiste. Šajā ziņā tiek ieguldīts liels darbs. Tas pats par sevi nenotiek, it īpaši attiecībā uz daudzdzīvokļu mājām. Cilvēki baidās, ka būs sliktāk un arī dārgāk. Mēs ejam un skaidrojam iedzīvotājiem, un šajā virzienā darbs ir jāturpina.
– Mēģināt pārliecināt arī privātmāju īpašniekus?
– Jā, esmu runājis ar iedzīvotājiem, kas, no vienas puses, gribētu pieslēgt savus īpašumus centralizētajai siltumapgādes sistēmai, bet, no otras puses, atzīst, ka tieši pieslēgšanas izmaksas, izbūvējot trasi līdz mājai un iegādājoties siltummezglus, esot par lielām. Tas vismaz pagaidām ir galvenais, kas viņus attur no šī soļa.
– Kādas ir siltuma izmaksas Cesvainē, ar kādu summu jārēķinās dzīvokļu apsildei daudzdzīvokļu mājās?
– Lielā mērā tas ir atkarīgs no laikapstākļiem. Piemēram, pagājušajā gadā, es teiktu, ziemas faktiski nebija, bet gan par vairākiem mēnešiem ieilga rudens. Šādos
laikapstākļos par trīsistabu dzīvokļa apsildi bija jāmaksā ap 80 eiro mēnesī, pie tam jāņem vērā, ka, piemēram, salīdzinājumā ar Madonu trīsistabu dzīvokļi Cesvainē ir lielāki – ap 75 kvadrātmetri. Savukārt siltums divistabu dzīvoklī izmaksāja ap 65 eiro.
– Cik lieli ir iedzīvotāju parādi – vai izdodas tos piedzīt vai vismaz vienoties par to pakāpenisku nomaksu?
– Ar iedzīvotāju maksātspēju, kā jau visur, iet kā pa celmiem. Noteikti varēja būt labāk, bet ir arī panākts uzlabojums. Daudzi parādi ir atgūti, bet kopējā parādu summa, ieskaitot ilggadējos jeb bezcerīgos parādus, ir 34 000 eiro. Pusi no tās –
ap 17 000 eiro – veido astoņi cilvēki.
Daļa visu gadu maksā izlīdzināto maksājumu, tādējādi šādus klientus mums sanāk nedaudz kreditēt, bet mēs tomēr esam pašvaldības uzņēmums – tas nozīmē, ka mums jāstrādā cilvēku labā, neesam jau peļņas uzņēmums. Turklāt tas ļauj saglabāt klientus, kas, kā jau minēju, ir ļoti svarīgi, lai tarifu noturētu maksimāli zemu, – jo vairāk klientu, jo lielākas iespējas to nepaaugstināt. Tādās mazpilsētās kā Cesvaine ir iespējams nodrošināt individuālo pieeju iedzīvotājiem.
Savukārt pret jau pieminētajiem ilggadējiem parādniekiem jurists gatavo prasības tiesai, jo citas iespējas vienoties par parādu nomaksu esam izsmēluši un diemžēl nav cerību tos atgūt, kā tikai tiesas ceļā.
– Vai varu izdarīt secinājumu, ka aizvadītais gads, pildot jaunos darba pienākumus, bija saspringts?
– Taisnību sakot, biju domājis, ka mazāk saspringta būs vasara, taču atelpas nav bijis ne mirkli gan saistībā ar jaunās katlumājas būvniecību, gan resursu iegādi, gan jaunu klientu piesaisti, gan tehnisko noteikumu izstrādi.
Esam sarūpējuši arī kurināmo: pussezonai noteikti pietiks. Pērkam gan malku, gan šķeldu, jo pašu sašķeldotajai malkai ir pavisam cita atdeve. Esam apzinājuši potenciālos kurināmā piegādātājus (visi tie ir vietējie) un aizrunājuši nepieciešamo daudzumu. Vienīgi līgumus neesam slēguši, jo cenas visu laiku mainās, līdz ar to negribam kļūt par ķīlniekiem un pirkt kurināmo dārgāk tikai tāpēc, ka iepriekš esam noslēguši līgumu. Mums apjomi nav tik lieli kā Madonā, kur, protams, nevar riskēt un līgumi ir jāslēdz, lai sezonas laikā nepaliktu bez kurināmā.
Lielu vērību pievēršam arī šķeldas un malkas kvalitātei. Pirms to iegādājamies, pats braucu un par to pārliecinos. Novērtēju arī zaru kaudzes ceļmalās, ko arī izmantojam; raugos, lai nebūtu akmeņu, smilšu un citu piemaisījumu. Vislielākais bieds jau ir smiltis, jo, tām sakūstot un sadegot, veidojas stikls, kas pielīp pie apkures katlu sienām un pēc tam tas ar āmuriem jādauza nost.
– Kādas ir izjūtas pēc atgriešanās Cesvainē?
– Beidzot es jūtos kā mājās, jo, lai kur arī katru dzīves ceļi no dzimtās vietas aizvestu, dziļi sirdī jau nepamet izjūta, ka tomēr kaut kā pietrūkst. Gadiem ejot, labāk spēju novērtēt nemantiskās vērtības; to, ka šeit dzīvo mamma, pie kuras, ja nepieciešams, var aizvest pieskatīt bērnus; to, ka pats savā dārzā vari izaudzēt kartupeļus un izmantot citus ikdienišķus labumus, kas citiem varbūt nekas sevišķs nešķiet.
Kad esi jauns un ambiciozs, tad gan dzīvesvietai nav tik lielas nozīmes, jo bieži vien svarīgākais ir nopelnīt naudu. Protams, kādā brīdī, kā tas bija arī sagaidāms, arī es nonācu līdz atziņai, ka kaut kas ir jāmaina, it īpaši, ja ģimenē gaidāma dēla vai meitas piedzimšana. Tas liek daudz ko pārdomāt un dzīvē mainīt. Es domāju, ka tas ir pagrieziena punkts katram.
Turklāt Cesvaine jau pati par sevi ir ļoti skaista. Pils un parks vien ir ko vērts! Es gan Cesvaines novada pašvaldības vadībai ieteiktu aizbraukt uz Tērvetes parku un smelties idejas, kā varētu attīstīt tūrismu Cesvainē un pārņemt Tērvetes pieredzi. Bet varbūt tas jau būs viens no jaunizveidojamā Madonas novada darba kārtības jautājumiem.
– Runājot par gaidāmo reformu, kādas pārmaiņas, jūsu skatījumā, sagaida SIA „Cesvaines siltums"?
– Es pieļauju, ka uzņēmums varētu kļūt par „Madonas siltuma" struktūrvienību. Visticamāk, Cesvainē paliks viens universāls darbinieks, kas veiks visus pienākumus un darīs visus darbus, līdzīgi, kā tas jau tagad notiek Dzelzavā, Biksērē, Liezērē un citos Madonas novada pagastos. Bet to, kā viss izvērtīsies, redzēsim tikai pēc tam, kad ievēlēsim nākamos Madonas novada domes deputātus.
Bet es varu pateikt tikai vienu – mēs esam pašpietiekami un varam darboties kā pastāvīgs uzņēmums arī pēc reformas. Un ne tikai mēs. Es vispār uzskatu, ka viss Cesvaines novads ir pašpietiekams. Protams, ne jau viss, kas tagad te ir no jauna radīts, Cesvainē ir tapis uzreiz vienā gadā, bet projekti īstenoti pakāpeniski. Gan renovēta Cesvaines pils, gan uzcelta jauna skola, gan asfaltēti ceļi, gan uzbūvēta jauna katlumāja un jaunas trases, attīrīšanas ietaises. Tas viss ir tapis par nodokļu maksātāju naudu un, protams, piesaistot Eiropas struktūrfondu finansējumu, pateicoties Cesvaines novada domes mērķtiecīgam darbam.
Cilvēki no malas varbūt to pat tā īsti nenovērtē, un, iespējams, daļai izveidojies maldīgs priekšstats, ka domē darbinieki vienkārši sēž un nevajadzīgi tērē nodokļu maksātāju naudu. Bet tā nav. Par to es pārliecinājos SIA „Cesvaines siltums" biroja remonta laikā, kad telpas uz laiku tika atvēlētas pašvaldības ēkā un redzēju, cik domes darbinieki ir noslogoti, kā tiek organizēts darbs un risinātas problēmas.
Es ļoti ceru, ka administratīvi teritoriālā reforma nepārvilks krustu pāri visam, kas Cesvainē ir, un neuzskatīs to par Madonas novada nomali, ka Cesvaine turpinās attīstīties.
18.09.2020.