1986. gada 26. aprīlī toreizējā Ukrainas PSR, Černobiļas AES ceturtajā reaktorā blakus Pripetes pilsētai, veicot nepārdomātu eksperimentu, notika sprādziens, kuru uzskata par vēsturē lielāko kodolkatastrofu.
Pēc sprādziena sākās ugunsgrēks, kas ievērojami palielināja radioaktīvo piesārņojumu. Radioaktīvie izmeši ar vēju un nokrišņiem piesārņoja lielāko daļu Eiropas, 60% radioaktīvo izmešu izkrita Baltkrievijā. PSRS valdība uz Černobiļu nosūtīja izmeklēšanas komisiju, kas ieteica evakuēt apmēram 100 000 tuvējās apkārtnes iedzīvotāju. Evakuācija sākās 27. aprīļa pēcpusdienā, cilvēki tika informēti, ka līdzi jāņem tikai pats nepieciešamākais un viņi pēc pāris dienām varēs atgriezties mājās. PSRS valdība centās slēpt notikušo, taču lielās platībās Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā nācās evakuēt vairāk nekā 336 000 iedzīvotāju. Ļoti daudzi no viņiem vēlāk saslima ar akūtu staru slimību, palielinājās saslimstība ar vairogdziedzera vēzi.
Ceturtais reaktors turpināja degt līdz 10. maijam. Lai to nodzēstu, helikopteri pāri tam izgāza 5000 tonnu smilšu, māla, svina un bora. Avārijas seku likvidēšanai no visas toreizējās Padomju Savienības mobilizēja aptuveni 800 000 cilvēku, viņu vidū apmēram 6000 bija no Latvijas. PSRS armijas rezervistiem bija jāsavāc bīstamākie atkritumi reaktora iekšienē un jāpiedalās cementa sarkofāga, kas segs reaktoru un neļaus izkļūt no tā kaitīgajām vielām, celtniecībā. Černobiļā bija spiesti strādāt ne tikai caur tā laika kara komisariātiem iesaistītie dažāda vecuma vīrieši, kas skaitījās armijas rezervē, bet arī no Latvijas aktīvajā karadienestā iesauktie jaunieši, kuri dienēja ārpus Latvijas. Smagā darba veicēji bieži vien nemaz netika brīdināti par tā bīstamību. Daļa avārijas seku ierobežošanā iesaistīto drīz gāja bojā, bet visi pārējie saņēma veselībai kaitīgu radioaktīvā starojuma devu, daudzi kļuva invalīdi.
Sarkofāga celtniecība pār avarējušo reaktoru toreiz noritēja steigā – kā pagaidu risinājums, tāpēc laika gaitā tas sāka brukt. Līdz 2013. gadam Černobiļas reaktoram bija iecerēts izveidot jaunu sarkofāgu, kas samazinātu apdraudējumu videi un ļautu nojaukt vecās, nedrošās struktūras, taču naudas trūkuma dēļ jaunā sarkofāga būvi pabeidza tikai 2016. gada beigās.
Kopš Černobiļas kodolkatastrofas pagājuši 32 gadi. Tā kā radioaktīvie elementi lēnām sabrūk, radiācijas piesārņojums laika gaitā ir mazinājies. Slēgtajā zonā ap AES palielinājusies bioloģiskā daudzveidība, un 2007. gadā Ukraina šo zonu atzinusi par aizsargājamu teritoriju. Černobiļas AES pēdējais reaktors tika apturēts 2000. gadā, un tagad uz tās apkārtni tiek rīkoti tūrisma braucieni. Kā Černobiļas AES un Pripetes pilsētā, tautā iesauktā par spoku un mirušo pilsētu, izskatās 32 gadus pēc postošās traģēdijas, nesen izdevās ielūkoties Madonas pilsētas vidusskolas fizikas skolotājai MARIJAI DEIGELEI.
– Daudz ir dzirdēts par Černobiļas postošo traģēdiju. Vai nebija iekšēja nedrošība braukt uz katastrofas skarto reģionu?
– Es darbojos Latvijas Fizikas skolotāju asociācijā jau ļoti daudzus gadus, regulāri piedalos dažādos piedāvātajos pasākumos, tai skaitā konferencēs, izglītojošos pasākumos, ekskursijās. Pēdējo divu gadu laikā tika organizēti ļoti nopietni braucieni – šajā gadā pieredzes apmaiņas brauciens uz Ukrainu, bet pagājušā gada februārī biju Ženēvā kodolpētījumu centrā (fizikas Meka) fizikas skolotāju grupas sastāvā. Uz Černobiļas AES varēju doties, pateicoties Madonas novada domei par sniegto finansiālo atbalstu un skolas direktorei Inesei Strodei par doto iespēju piedalīties šajā pieredzes apmaiņas braucienā.
– Agrāk vietējie Černobiļu saukuši par rožu pilsētu, jo tajā aktīvi audzētas rozes. Kā Černobiļā izskatās tagad, 32 gadus pēc katastrofas?
– Tieši pašā Černobiļā mēs nebijām, jo ČAES atrodas padsmit kilometru attālumā no tās, bet 3 km attālumā ir pilsēta Pripete – apmeklējām to. Pripete celta tieši ČAES darbiniekiem un viņu ģimenēm. Skaista pilsētiņa bijusi, tagad pilnīgi mirusi.
– Toreiz Pripete esot bijusi kā sapņu pilsēta – jauno zinātnieku pilsētiņu uzcēla tikai 10 gadu pirms katastrofas. Pripeti uzskatīja par PSRS atomenerģijas citadeli, ko apdzīvoja valsts vadošie kodolspeciālisti. Pēc katastrofas notikusi zibenīga evakuācija, cilvēki vesti prom tādi, kādā apģērbā tobrīd bijuši, jo solīta drīza atgriešanās. Bet atpakaļ uz savām mājvietām neatgriezās neviens…
– Kā mums paskaidroja – tuvāko 100 000 gadu laikā pilsēta un tās tuvākā apkārtne 30 km rādiusā nebūs derīga dzīvošanai. Piesārņojums, kas radās katastrofas laikā, izplatījās arī ar putekļiem, radioaktīvās vielas daļiņas ir sakritušas visapkārt un ceļo ar vēju. Tagad Pripetes pilsēta izskatās ļoti baisi – mājas tukšas, bez logiem, viss gluži kā pēc kara. Apstādījumi ir saauguši māju augstumā.
– Izjūtas, to visu redzot?
– Emocionāli smagi, visur kontrole, spectērpi, bet tas nepasargā no tā, ko juta un izdzīvoja tie cilvēki, kas likvidēja sprādziena izraisītās sekas, – pilnīgi nevainīgi ļaudis, aktīvā dienesta karavīri tika sūtīti šajā darbā. Postījumus nevarēja likvidēt ar robotu palīdzību, jo tie vienkārši vairs nedarbojās, tāpēc cilvēki paši ar lāpstām meta gruvešus atpakaļ blokā. Uz reaktora jumta atrasties drīkstēja tikai minūti, tad bija jāsteidzas prom, un šo cilvēku nomainīja cits strādnieks, taču arī šajā īsajā laika sprīdī, kas izmērāms ar minūti, organisms tāpat paspēja saņemt visa gada devu radiācijas. Daudzi palika strādāt līdz spēku izsīkumam, jo saprata, ka saņemtā doza tik un tā neļaus palikt dzīviem. Aizkustinoši dzirdēt to visu.
– Vai Černobiļas katastrofas izraisītās sekas vispār var likvidēt?
– Šī katastrofa skāra visu zemeslodi, gan Eiropu, gan visu pasauli. Pēc šīs avārijas izdzisa mīts, ka AES ir lētākais un drošākais elektroenerģijas ieguves veids. Patiesībā tas ir viens no dārgākajiem un ar milzīgām sekām, jo kodolreakcijās rodas vielas, ko sauc par nuklīdiem, tie ir radioaktīvi un izdala radioaktīvu starojumu alfa, beta, gamma, kas iedarbojas uz visiem dzīvajiem organismiem ar ļoti tālejošām sekām.
– Godinot visus Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas darbu dalībniekus un bojāgājušos, Černobiļā tika uzcelts piemineklis „Tiem, kas glāba pasauli". Šo cilvēku uzupurēšanos, glābjot pasauli no radiācijas briesmām, mums visiem ir svarīgi zināt, apzināties un neaizmirst. Baismīgā katastrofa kļuvusi par mācību visai pasaulei…
– Pēc šīs avārijas tika pieņemts lēmums, ka netiks būvētas jaunas AES un tiks apturētas visas tās, kas darbojas šobrīd. Pasaulē taču tādu AES ir daudz!
– Lai novērstu radiācijas draudus uz vismaz 100 turpmākajiem gadiem, pār ceturto kodolreaktoru uzbūvēts jauns, drošs sarkofāgs. Šīs iespaidīgās būves augstums esot 108 metri. Modernais sarkofāgs pēc izskata atgādinot milzīgu angāru un esot lielākā pārvietojamā celtne pasaulē. Vai jauno sarkofāgu redzējāt?
– Mūs kā fizikas skolotājus aizveda uz ēku, kurā atrodas AES vadības pults. Visus interesentus tur neved. Pie paša sarkofāga nebijām, bet braucām tam garām.
Ukraina un pasaule apvienojusi spēkus – šos vārdus noteikti var attiecināt uz kopīgo projektu – jaunās arkas jeb konfainmenta būvi. Pateicoties daudzu valstu sadarbībai, šī celtne pasargās pasauli no kodolpiesārņojuma un tā draudiem. Par to liecina arī skaitļi – jaunā kupola celtniecība pār ČAES reaktoru izmaksājusi apmēram divus miljardus eiro, šo summu saziedojušas vairāk nekā 40 valstis un organizācijas, svarīgā objekta celtniecībā piedalījušies 10 000 strādnieku no daudzām pasaules valstīm.
– Cik droši cilvēki var justies, ja apmeklē šo radiācijas skarto zonu – domājot par saņemtā starojuma daudzumu?
– Gadā cilvēks saņem apmēram 2,4 milizīvertus no dabiskā starojuma, kas nāk no vides. Mēs uzturējāmies tur stundas četras, piecas. Mums pēc atgriešanās mājās atsūtīja datus, cik radioaktīvā starojuma esam saņēmuši – 0,03 milizīvertus no gadā pieļaujamā starojuma dozas.
– Kas šajā braucienā bija noderīgs kā fizikas skolotājai?
– Mūs dziļāk iepazīstināja ar to, kādi ir reaktori, kā tie darbojas. Mani vienmēr bagātina jaunas pieredzes iegūšana un pieredzes apmaiņa. Redzēju, kā strādā Ukrainā, kā darbojas skolotāji, kāda ir viņu pieeja mācību procesam. Šobrīd viņi stāv uz reformu sliekšņa, jo 25 gadus medicīna un izglītība viņiem bija atstāta novārtā, tagad ukraiņi skatās, ko dara Eiropā – pielāgo mācības kompetenču izglītībai. Kijevā Gridčenko universitātē notika pieredzes apmaiņas tikšanās. Ukraiņi informēja, kā viņi organizē darbu ar fizikas apgūšanu skolās, kā darbojas ar olimpiāžu dalībniekiem, mēs stāstījām par sevi. Uz mums skatās kā uz Eiropu, ieklausās, kas notiek ārpus valsts. Notika arī saruna ar otro sekretāru vēstniecībā. Ja kāda skola Latvijā grib sadarboties un nodibināt draudzības saites ar kādu ukraiņu skolu, viņi palīdzēs šos sakarus nodibināt. Mani šajā braucienā saistīja viss, kas mani var bagātināt kā cilvēku. Par ukraiņiem radās ļoti labs iespaids – sirsnīgi cilvēki, atvērti, uzņem viesmīlīgi. Algas viņiem mazākas nekā mums. Ja mēs sūdzamies, ka ir grūti un nav viegli tikt galā, varbūt vajag aizbraukt uz citām vietām, kur cilvēki dzīvo vēl grūtāk nekā mēs un izdzīvo…
11.05.2018.