Tā saka RAITA SONDORE, kas ir pazīstama ne tikai kā nevalstisko organizāciju aktīviste. Par savu bagātību Raita uzskata bērnus. Bez jau pieaugušajiem bērniem – Ginta, Kristīnes, Ineses – viņa ir kļuvusi arī par audžumammu Līgai, kas jau ir savā patstāvīgajā dzīvē, tagad – Elvīrai, Mārim. Raita un Pēteris Sondori ir viena no novada audžuģimenēm, kas kopš 2011. gada arī audžubērniem devusi ne tikai mājas, bet arī iespēju apgūt savstarpējo attiecību kodeksu un ieskatu dzīves skolā, dzīvojot lauku mājās Sarkaņu pagasta "Pietniekā".
Mātes dienu Raita katru gadu sagaida ar iekšēju svētku izjūtu, priecājas par katru "Apsveicu tevi, mamm!". Katru gadu Mātes dienā aizbrauc un sveic arī savu mammu Annu Ikaunieci.
Mūsu saruna ar Raitu Sondori – ne tikai par bērniem, kas ir doti uz laiku, bet arī par vērtībām dzīvē. Raita atklāj, ka ir uzaugusi četru bērnu ģimenē un līdz ar to viņu ģimene veido kuplu ciltskoku. Arī brālim Jānim ir septiņas atvases, māsai Ārijai – trīs bērni.
– Lūdzu, iepazīstini ar savu ģimeni!
– Ar vīru Pēteri esam kopā jau 26. gadu. Pagājušajā gadā atzīmējām sudrabkāzas. Tie bija kopdzīves 25 gadi, kopš reģistrējām savu laulību dzimtsarakstu birojā. Madonas katoļu baznīcā laulājāmies 1991. gadā, kad jau bija piedzimuši divi bērni. Bērnus nekristīja, kamēr paši nebijām salaulāti, tāpēc kļuvām vīrs un sieva arī Dieva priekšā. Esam jau triju pieaugušu bērnu vecāki, un visi bērni ir kristīti. Kristiešu dzīves uztvere mums ir tikai palīdzējusi. Kad jaunākā meita gatavojās 12. klases eksāmeniem, atklāju, ka zem latviešu valodas mācību grāmatas atradās Bībele. Katram ir iedots pavediens, lai meklētu un atrastu savu ceļu. Vecākajam – Gintam – oktobrī paliks 27 gadi, viņam ir draudzene. Kad bija mazs, sacīja, ka kļūs par mežsargu tāpat kā tētis un mamma, bet Ēnu dienā Cesvaines vidusskolā pie Ivetas Raimo ieinteresējās par celtniecību, pabeidza koledžu, kļuva par celtnieku. Pagājušajā gadā pabija arī Vācijā, bet atgriezās, tagad gan savā specialitātē nestrādā, taču iegūtās zināšanas sola pielietot, izremontējot mūsu mājā virtuvi. Kristīnei ir 24 gadi, viņa Rēzeknes Augstskolā Izglītības un dizaina fakultātē mācījās par vides dizaineri, bet atrast darbu šajā jomā nav viegli. Gadu nostrādāja Skotijā salātu fabrikā, atgriezās. Patlaban no Rīgas kopā ar draugu pārcēlusies dzīvot uz Skrīveriem. Inesei ir 21 gads, viņa kļūs par surdotulku (apgūst zīmju valodu), šogad gatavojas beigt Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) koledžu Jūrmalā, jūnijā būs izlaidums. Audžumeitai Līgai būs 19 gadu, kopš pilngadības sasniegšanas viņa ir sākusi patstāvīgu dzīvi, mācās viesnīcu servisu Rēzeknes Profesionālajā vidusskolā, Elvīra mācās Jelgavas speciālās pamatskolas 9. klasē, tad mācības turpinās Jūrmalas profesionālajā vidusskolā, bet Māris – Sarkaņu pamatskolas 7. klasē.
– Vai vecāku rūpes ir tikmēr, kamēr bērni izaug, izmācās, sāk patstāvīgu dzīvi?
– Secinu, ka nē. Ir tāds teiciens, ka bērni mums ir bērni līdz 60 gadiem. Ir taču jauki, kad zvana, prasa padomu, receptes. Taču ir arī otrs teiciens, ka bērni mums nepieder, ka viņi ir doti mums uz laiku. Tas nozīmē, ka ir jāprot atlaist viņus savā dzīvē.
– Kad jūs, visa ģimene, sanākat kopā?
– Nupat nosvinējām tēta dzimšanas dienu, mana dzimšanas diena – 28. maijā. Man ir brālis Jānis, tas nozīmē, ka svētki ir arī no Jāņiem līdz Pēteriem. Kad audžumeita Līga dzīvoja pie mums, tad arī pievienojās Līgu svinēšana. Interesanti, ka audžumeitas draugs ir Jānis. Kad svētkos sabrauc māsas un brāļa bērni, mamma, visa ģimene vien kopā ir liels pulks. Kad svinējām Pēterim 50 gadu jubileju, bija vairāk nekā 60 viesu – savējo, radinieku.
– Kur ir tā robeža, kur sevi ziedo, kalpojot vīram, bērniem, ģimenei, un kur – vēloties saglabāt savu personību?
– Tā robeža ir nenovelkama. Tomēr esmu centusies būt arī pati. Pirms vairākiem gadiem uzsāku darbību nevalstisko organizāciju sektorā, kur esmu NVO atbalsta centra valdes priekšsēdētāja, bija daudz projektu. Tagad NVO ir tīri sabiedrisks pienākums, kopā ar māsu Āriju darbojamies lauku sieviešu klubā "Nora". Jūrmalā SIVA koledžā neklātienē mācos arī mārketingu un tirgzinības. Ko tik visu esmu darījusi! Esmu bijusi veterinārārste, mežsardze, projektu vadītāja, esmu mācījusies daudzos Nodarbinātības valsts aģentūras kursos. Mājās visu laiku stāvēt tikai pie putras katla laikam nevarētu. Turklāt ēst garšīgāk gatavo vīrs.
– Dzīvojat lauku mājās, kur ir tik daudz darāmā, esi spējusi izrauties arī sabiedrībā. Pastāsti, kā sadalāt pienākumus?
– Mūsu mājas "Pietniekā" atrodas meža vidū. Tas nozīmē, ka mums ir arī lauku saimniecība, kur lauki, mežs ir vīra pārziņā. Pēteris vēl strādā SIA "Nordtorf" par apsargu, viņam ir maiņu darbs. Visu darām paši, ir arī pa reizei palīgs Harijs. Mājās viss atrodas nemitīgā pilnveides procesā. Pagājušajā pavasarī sabojājās televizora dekoders. Ko darīsim? Remontēsim istabu. Atbrauca Gints no Vācijas, gribējām tikai izlīmēt tapetes, bet sanāca piestrādāt vairāk. Beigās – tik skaista istaba, visiem patīk. No rīta pieceļoties, ir jāiekur plīts, un brokastis gatavo tas, kurš ir mājās. Ja par brokastīm gādā Pēteris, es tikmēr eju uz kūti, kur padaru vieglākos darbus – izslaucu vienu govi, pabaroju vistas, rukšus, suņus, kaķus. Pat nevaru iedomāties, ka, dzīvojot laukos, nebūtu sava piena, olu. Veikalā ir jānopērk sāls, cukurs, maize, eļļa, milti. Maizi mājās necepu, bet mans firmas ēdiens svētdienas rītos ir "Trakās pankūkas". Parastajai pankūku mīklai pievienoju ne tikai miltus, bet arī pārslas, dažādas sēklas, sodu, un pankūkas uzpūšas tādas pufīgas. Pa vasaru, kad mūsu pusaudži ir mājās, pievienojas arī Ārijas dēls Emīls, tagad arī mazā Ieva. Tad ir jāzina, ka pusdienām zupa jāvāra lielajā katlā. Sanāk, ka bērni sarodas. Atceros, ka kādreiz mans sapnis bija kļūt par skolotāju, bet mācīties neaizgāju. Kursēt no laukiem uz Madonu un atpakaļ palīdz automašīna, un autovadītājas tiesības man ir kopš 1983. gada, kad mācījos Cesvaines vidusskolā. Es jau smejos, ka piestrādāju par šoferīti.
– Kas palīdz jūsu ģimenei, lai audžubērni iekļautos, justos labi?
– Sanāk visādi, īstenībā ir grūti, bet interesanti. Lai cik tas dīvaini izklausītos, mani vada kāds augstāks spēks. Bāriņtiesā man sacīja – ej un pamācies, kā kurā situācijā pareizi rīkoties. Taču vada iekšējās izjūtas, un aizmugurē vienmēr ir bāriņtiesa. Var jau iedomāties, ka bērnunams ir labs, kur dod pajumti bērniem, bet arī audžuģimenē iedod apģērbu, gultasvietu, ēdienu, tikai klāt nāk dzīves saprašana. Bērnam ir jāgūst saprašana par dzīvošanu, man gribas, lai izdodas savstarpējais kontakts, lai vaļā ir arī emocijas, jūtas. Nezinu, kāda ir mūsu ģimene, vērojot no malas. Mēs esam kopuši mākslu dzīvot kopā, pieņemt vienam otru un nepārveidot, neielikt rāmjos. Man arī gribas būt personībai, nevis tikai pankūku cepējai, un bērniem ir līdzīgi. Māra hobijs ir hokejs, viņš arī skalda malku, nes ūdeni, malku, tīra kūti. Elvīra ir palīgs nelielos mājas darbiņos. Vienmēr novērtēju katra paveikto.
– Kādas vērtības esi centusies ieaudzināt bērnos?
– Pati galvenā no vērtībām, ko cenšos ieaudzināt bērnos, laikam būs savstarpējās attiecības, to kopšana. Nākamā – spēja nebaidīties runāt par to, kas notiek. Tas skan apmēram tā: "Raita, zini, baigās ziepes…" Vēl svarīga ir vēlme vienmēr mācīties no dzīves piespēlētajām iespējām, situācijām. Izvērtēt rīcību un – visbeidzot – saskatīt visā labo. Ko esmu iemācījusies es? Galvenais, ko saprotu, – nav bezizejas situāciju. Vēl? Nekad negaidi neko pretī tūlīt. Pārfrāzējot: "Ko sēsi, to pļausi!"
Autore: IVETA ŠMUGĀ
Foto no ģimenes arhīva