Ošupes pagasta ZS "Stūrmežs" īpašnieks MĀRTIŅŠ MEŽULIS saskaita, ka jau 10 gadu pagājuši, kopš vecāki viņam uzticēja zemnieku saimniecības vadības grožus. Pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes beigšanas diplomētais agronoms ar specializāciju uzņēmējdarbībā lauksaimniecībā atgriezās vecāku mājās, lai strādātu laukos un saimniekotu savā saimniecībā.
Ar ģimenes lēmumu pirms 10 gadiem viņš pārņēma no vecākiem – Anitas un Jāņa Mežu-ļiem – lauku īpašumu, uzsākot savus spēkus veltīt piena lopkopības saimniecības attīstībai, jaunas fermas celtniecībai kā jaunais zemnieks. Zemnieku saimniecība "Stūrmežs" ir dibināta 1992. gadā, pērn tai apritēja 30 gadu.
ZS "Stūrmežs" saimnieks turpina likt lietā augstskolā gūtās zināšanas lopkopībā, veic ieguldījumus tehniskajās un saimnieciskajās lietās un darbos, raksta projektus, lai piesaistītu ES investīcijas, un cenšas saglabāt optimismu.
– Ir tikai jāstrādā, – saka Mārtiņš Mežulis, ko aicināju uz plašāku sarunu.
– Kad cēla jauno fermu, tad bija citas prasības. Ja vajadzētu būvēt tagad, ko ņemtu vērā?
– Tajā laikā nobijāmies no dārgajām izmaksām, likās, ka ģimenes fermai viss ir par dārgu. Taču, paldies Dievam, tolaik jauno fermu uzcēlām, jo ar tagadējām celtniecības materiālu un darba izmaksām viss būtu vēl dārgāk. Es arī nekad neņemtu kredītu, lai celtu kūti. (Smaida.)
– Kā varat raksturot saimniecības specializācijas virzienu?
– Pamatnozare joprojām ir piena lopkopība, turam 54 slaucamas govis. Esam izkopuši meln-raibo govju ganāmpulku. Piens tiek realizēts lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai "Piebalga". Pirms tam ilgus gadus sadarbojāmies ar AS "Preiļu siers", taču bija apsvērumi, kāpēc tika nomainīts sadarbības partneris, piena iepircējs. Protams, savu lomu nospēlēja arī piena iepirkuma cena, kas ir atkarīga no piena piegādes apjoma. Kooperatīvā "Piebalga" nešķiro, kurš ir lielais, kurš mazais piena piegādātājs, visiem ir viena cena par piena litru. Mēs saimniecībā paši izaudzējam graudus, sagādājam zāles lopbarību fermas vajadzībām. Arī kartupeļus audzējam, vien cūkas gan vairs neturam. Neesam vairs bioloģiskā saimniecība. Vienu laiku bijām, bet kļuva skaidrs, ka govju pēc nevaram prasības izpildīt, visu nopirkt, jo bioloģiskajai piensaimniecībai domātais arī atbilstoši dārgāk maksā, ko nevar teikt par pienu.
Visus darbus pārsvarā cenšamies paveikt saviem spēkiem, izmantot vietējos resursus. Pērkam tikai atsevišķus pakalpojumus – piemēram, atbrauc kaimiņš, samaļ graudus, ko dot lopiņiem. Tas ir pluss, ka ir sagādāta sava tehnika, ar ko strādāt, taču mēdzam kooperēties arī ar kaimiņu saimniecībām. Izdevās sakārtot mēslu krātuvi atbilstoši prasībām, kas ir obligāti jāievēro.
– Kā piena iepirkuma cenas lejupslīde atsaucas uz saimniecības plāniem?
Neviens ražotājs jau nerēķinājās ar tik strauju piena cenas kritumu.
– Mūsu kooperatīvā "Piebalga" piena iepirkuma cena pagājušajā gadā bija palielinājusies, un par to piena ražotāji bija priecīgi. Cena nedaudz samazinājās jau decembrī, bet tagad jau ir ievērojams samazinājums – cena kritusies par
10 centiem litrā. Tas, ka mums skaidro, kāda ir situācija pasaulē, ir vājš mierinājums. Ja reiz ir uzcelta ferma, tad ar domu, ka ir tikai jāstrādā. Taču, ja saņem mazāk naudas, arī iespējas ko nopirkt ir mazākas, turklāt visus pie zemes noliek arī inflācija. Jau pagājušajā gadā plānoju mazlietota traktora iegādi un pieņēmu lēmumu to iegādāties tad, kad par pienu vēl maksāja normālu iepirkuma cenu. Ir iesniegts arī jauns projekts, domājot par attīstību. Šogad, kad ienākumi par pienu samazinās, nevar paredzēt, kā piena lopkopības nozarei klāsies. Taču būs jāmēģina izdzīvot. Tuvojas pavasaris, būs jāuzsāk zemes darbi, arī sējas darbiem ir palielinājušās izmaksas, jo degvielas cenas ir ievērojami augušas. Saimniecībā paši savas fermas vajadzībām audzējam graudus 50 ha platībā. Sieva Santa Mežule ir grāmatvede, kas veic aprēķinus arī mūsu saimniecībai. Viņa jau mani mierina, ka izdosies pārdzīvot piena iepirkuma cenu straujo lejupslīdi. Turklāt šī nav pirmā krīze, kas ir nākusi pāri piena lopkopībai. Atceros, kad 2008. gadā uzsāku studijas LLU, mēs kā studenti stāvējām pie Zemkopības ministrijas ēkas ar plakātiem, protestējām, ka nevēlamies kļūt par mācītiem bezdarbniekiem. Vēl nesen pārdzīvojām par elektrības cenu palielinājumu, un pērn daži rēķini bija trīskāršojušies. Tagad, kad OIK ir nākusi nost, maksājam tik, cik patērējam. Degviela gan varēja maksāt lētāk. Tā kā piens tiek ieskaitīts augstākajā kvalitātes grupā, par to jāmaksā arī atbilstoša cena.
– Esat ģimenes saimniecība?
– Mani vecāki šo saimniecību izveidoja, viņi ar savu darbu ir ielikuši stabilus pamatus. Es zemnieku saimniecības vadību pārņēmu pirms desmit gadiem. Tagad tēvs jau ir devies pensijā, joprojām vecāki daudz palīdz. Saimniecībai ir izdevies atrast arī slaucēju, un tā ir veiksme, jo ne visi šim darbam ir piemēroti. Agrie rīti, darbs arī brīvdienās… Liekas, ka esmu samenedžējis svarīgāko, bet ir iespējas, kur augt. Viss ir savienots kā ķēdītē. Tiklīdz kaut ko neizdari pareizi, tas atsaucas uz visu procesu. Pat jūtami krītas izslaukums.
Vecāki ir mācījuši – cik var, izmantot savus iekšējos resursus, nedzīvot uz parāda. Strādāt esmu iemācījies jau kopš bērnības, un lauku ikdiena mani nebaida. Tiesa, saimniekam ir jāpadara daudzi darbi, un par tiem neviens arī nesamaksās. Lauku saimniecībā jau vispār ir tendence paša darbu naudas summā – atalgojuma ciparos – nenovērtēt. Ir lietas, kas ir jāpaveic, nerēķinot sava darba ieguldījumu. Es arī domāju, ka kaut kad vajadzētu sev lielu algu izmaksāt. (Smaida.) Tikai – kad pienāks tie labie laiki. Visu, kas tiek nopelnīts, ieguldu atpakaļ saimniecības attīstībā. Laukos vienmēr ar to naudu, ko nopelnīja, pratuši apieties. Piena nauda – tas ir regulārs ienākums, tikai lauksaimniekam jāprot visu sarēķināt un samērot ienākumus ar izdevumiem.
– Iesaka, ka lauku saimniecībai vajadzētu arī kādu rezerves nozari, piemēram, vajadzības brīdī risinājums ir arī mežs.
– Mežs jau ir ieguldīts "Stūrmežā" – atjaunojām dzīvojamo māju. Nupat lasīju, ka citi mežā nopelnīto ieliek fermā, mūsu mežs aizgāja mājā. Ja dzīvo laukos, tad zeme un mājas – tā ir vērtība, ko paši nemaz neaptveram. Piemēram, ja man vajadzētu sākt saimniekot no nekā, nevaru iedomāties, kā to varētu izdarīt. Labi, ka vecāki ir ielikuši pamatu, arī viņiem ir prieks, ka darbam ir turpinājums, jo notikusi paaudžu maiņa.
– Kā izdodas nodoties savam vaļaspriekam?
– Dejošanai tautisko deju kolektīvā laiks atrodas, turklāt kopš pagājušā gada esmu kļuvis par vidējās paaudzes deju kolektīva "Degumnieki" vadītāju. Dejošana un deju kolektīvs palīdz atiet nost no saimniecības darbiem un pienākumiem. Dejotāji visu no sevis izdejo, palīdz arī optimisms un humors. Režīmu var pakārtot un sakārtot, lai paspētu uz mēģinājumiem. Sestdienās atbrauc no rīta, ātri sabaro, apkop lopiņus, un pēc tam – uz deju kolektīva mēģinājumu. Dejojam abi ar Santu. Jāgatavojas skatei, kas paredzēta aprīlī. Mūsu mērķis ir Dziesmu un deju svētki Rīgā. Savukārt ziemā, kad bija sals un uzliets slidotavai ledus, vakarā vēl bija arī jāuzspēlē hokejs Degumniekos. Par to esmu pārliecinājies – jo aktīvāk dzīvo, jo arī darbi labāk padodas.
– Ar kādu skatienu raugāties uz laukiem?
– Jūtams, ka mazāk cilvēku dzīvo laukos. Jaunie it īpaši izvēlas nodarbošanos pilsētā. Kaut par tiem pašiem dejotājiem spriežot, problēmas ir ar puišiem. Tāpēc mēģinājumi notiek sestdienās, lai visi var atbraukt no Rīgas un citiem reģioniem. Kovida laikā jau bija tendence atgriezties laukos, dzīvot lauku mājās, strādāt attālināti. Bet pārsvarā viņi dzīvo Rīgā, arī reģionu pilsētās, laukos ir tikai vecāku, arī vasaras mājas. Vecākā paaudze nodod saimniecību vadības grožus jaunajiem, ja pēctecības nav, arī saimniecību kļūst aizvien mazāk.
17.02.2023.