Kopš šā gada rudens Madonas katoļu draudzē prāvesta pienākumus veic priesteris MĀRIS OZOLIŅŠ. Viņš ir gan Madonas, gan Cesvaines, Lubānas, Ļaudonas un Dzelzavas draudžu prāvests. Dzimis 1967. gadā, ordinēts 2002. gada 8. decembrī – tik skopu informāciju sniedz Madonas katoļu draudzes mājaslapa.
– Iepazīstinot ar sevi, kādus galvenos pieturpunktus jūs gribētu izcelt? – īsi pirms Rietumu kristīgajā baznīcā un civilizācijā tik nozīmīgajiem Kristus dzimšanas svētkiem jautāju priesterim Mārim Ozoliņam.
– Man tāpat kā Jēzum nepatīk pašam ar sevi iepazīstināt. Jēzus allaž tad teica: „Un ko citi par mani saka?"
Bērnībā augu neticīgā vidē. Mana ģimene, lai gan bija nomināli luterāņi, uz baznīcu gāja reti un bērnus nokristīja tikai padomju laiku beigās. Pievēršanās katoļu ticībai bija manis paša apzināts lēmums. Notikums, kas izmainīja un noteica manu turpmāko dzīvi, bija sastapšanās ar Jēzu.
– Kad un kādā situācijā dzirdējāt aicinājumu kļūt par priesteri? Vai atsaukšanās tam bija momentāna?
– Aicinājums izkristalizējās pakāpeniski. Jau tūlīt pēc atgriešanās aktīvi iesaistījos draudzes dzīvē un kalpošanā un pakāpeniski sapratu, ka Dievs mani aicina to turpināt un veikt kā priesterim.
– Ko saucat par savas dzīves skolām un skolotājiem?
– Ar visdziļāko pateicību atceros savu pamatskolas klases audzinātāju, kas padomju laikos mācēja mūs audzināt ne partejiskā, bet tikumiskā ziņā. Viņa bija katoliete. Arī vidusskolā klases audzinātāja no skolotājiem bija vistuvākā. Augstskolas 1. kursā man daudz palīdzēja dekāne, kuru arī atceros visu mūžu. Mācoties Garīgajā seminārā, uzrunājoša bija draudzība ar citiem semināristiem un vēlāk arī garīgās autoritātes – priesteri un laji, kas man palīdzēja apgūt ticības dziļumus.
– Esat studējis ārzemēs. Pastāstiet par šo pieredzi!
– Studijām Francijā tiku sūtīts pēc otrā kursa Garīgajā seminārā. Mācības Francijā deva bagātīgu pieredzi gan dzīvei, gan ticībai. Lai gan mācīties svešā zemē ir grūti, citas valodas un kultūras apguve vienmēr mūs bagātina.
– Ko jums mācījušas draudzes un kalpojums tajās? Kādās draudzēs līdz šim esat bijis?
– Pēc diakona svētībām kalpoju Madonā, vadīju svētceļojumu, piedalījos Jauniešu dienu organizēšanā. Vēlāk tiku iecelts par prāvestu Cesvainē un apkalpoju draudzes Cesvainē, Lubānā, Dzelzavā un Ļaudonā. Pēc Cesvaines nonācu Rīgā, kur piecus gadus biju Katoļu ģimnāzijas direktors (jo Latvijas Universitātē esmu ieguvis maģistra grādu pedagoģijā). No Rīgas tiku pārcelts uz Aizkraukles draudzi, kur kalpoju četrus gadus, un tagad esmu atgriezies Madonā, kur viss mans kalpojums sākās.
– Kā īsti uzņēmāt ziņu par nominātu Madonas draudzē?
– Biju pārsteigts un teicu – Dievam ir humora izjūta.
– Kas Madonā ir lielākie izaicinājumi?
– Evaņģelizācija. Materiālās lietas var sakārtot strādājot, bet vienmēr lielākais izaicinājums ir Evaņģēlija sludināšana jeb ticības tālāknodošana, un tas nav tikai priestera, bet visu ticīgo aicinājums.
– Padalieties par savu mīlestību uz mūziku! Ko jums sniedz muzicēšana grupā?
– Pirmais ansamblis, ko dibināju Baznīcā, bija „Ecce Deus" Madonā, ar kuru veiksmīgi koncertējām. Spēlējām uz lielās skatuves gan populārās mūzikas festivālā „Sinepes un Medus", gan Jauniešu dienu koncertā, gan konkursā „DoReMi" un citos pasākumos. Vēlāk arī Rīgā, Terēzes draudzē, kur biju prāvests, izveidojās slavēšanas grupa, ar kuru kopā spēlēju joprojām. Jauniešu slavēšanas ansamblī Aizkrauklē savukārt spēlēju bungas, un šīs grupas nosaukums ir „Trio mio". Ceru, ka divas beidzamās nosauktās grupas reiz dzirdēsim arī Madonā.
– Kurām Latvijas garīgās dzīves aktuālajām problēmām vēlaties pievērst uzmanību? Kuras ir „katastrofa"?
– Latvijas garīgā dzīve noteikti neeksistē, bet par latviešu garīgo dzīvi varu teikt, ka joprojām esam pagānu tauta, tātad tauta, kas ikdienā dzīvo bez kristīgās atklāsmes jeb ir pirms tās. Latvijas Baznīcas dod ticības liecību, un ar laiku šis darbs nesīs augļus. Esmu priecīgs, ka varu savu dzīvi veltīt šai misijai.
– Ko jums nozīmē Kristus piedzimšanas svētki, un kāda būtu priestera galvenā vēsts šajos Ziemassvētkos?
– Tas ir tuvošanās prieks Dievam. Mīlestības un patiesības uzvara pār ļaunumu manī un pasaulē. Dieva draudzība, uzticība un cilvēka ļaušanās Viņa klātbūtnei un mīlestībai. Tuvoties Kristum bez bailēm.
– Vai aicināt uz baznīcu arī neticīgos?
– Baznīca ir domāta neticīgajiem grēciniekiem, lai tie atrastu Dievu un atgrieztos. Dievs aicina visus, Jēzus saka: „Nāciet pie manis visi…" Viņš vēlas visu cilvēku pestīšanu, lai viņi piedzīvotu un atrastu Dieva mīlestību un caur to jaunu jēgu savai dzīvei.
– Tam labs pavadonis ir lūgšana – dvēseles pacelšana uz Dievu. Lūgšana, tāpat kā svētie sakramenti, ir viens no Dieva žēlastību avotiem. „Lūdziet, un jums tiks dots," saka Kristus (Mt 7,7). Ko jūs varat teikt par lūgšanas spēku, būtību, praksi?
– Lūgšanu dzīvi var salīdzināt ar laulības dzīvi, tikai lūgšanā mīlestība un tuvība ir starp dvēseli un Dievu. Mēs varam dzīvot Svētajā Garā un lūgšanā tikai tad, kad esam saņēmuši kristības žēlastību, kuru Kristus nopelnīja mirstot un augšāmceļoties. Kristīgā lūgšana līdz ar to būtiski atšķiras no jebkuras citas lūgšanu prakses, jo, pateicoties svētdarošajai žēlastībai, cilvēka dvēsele var komunicēt ar Dievu kā draugs ar draugu. Šādas iespējas nav nevienam, kā tikai, ja Kristus tam to nav dāvājis. Liela daļa cilvēku to nesaprot, jo domā horizontālā dimensijā.
– Ik pa laikam sabiedrībai caur dažādiem mākslas darbiem tiek piedāvāts skatījums uz Baznīcu un ar to saistītiem procesiem un notikumiem. Viens no tiem ir opera „Karmelīšu dialogi" Latvijas Nacionālajā operā un baletā, nesen pirmizrādi piedzīvoja Jaunā Rīgas teātra izrāde „Baltais helikopters". Ja arī neesat izrādes redzējis, kā vērtējat radošo cilvēku pievēršanos kristīgajai tematikai?
– Labi mākslas darbi ir tie, kas apliecina skaisto, labo un cēlo, kas apliecina nevis relatīvas vērtības, bet Dieva iedibinātas un vispārējas. Šādā nozīmē mākslas darbi var paust vispārcilvēciskas vērtības un norādīt uz Radītāja esamību, līdzīgi kā uz to norāda dabas skaistums. Patiesi kristīgs mākslas darbs liecina par Dieva mīlestību un ļauj to līdzpārdzīvot. Domāju, ka Jaunā Rīgas teātra režisoru Alvi Hermani interesē Eiropas cilvēku morālais un eksistenciālais pagrimums, bezjēdzība un trulums šo cilvēku dzīvē. Viņš meklē šī pagrimuma iemeslus, un šai ziņā tēma tiešām ir aktuāla. Komūnija ar Dievu Svētajā Garā, šķiet, Hermani neinteresē, vismaz pagaidām ne.
Kopumā varu teikt, ka mākslas darbos Baznīca lielākoties tiek izmantota kā līdzeklis, lai piesaistītu auditorijas uzmanību. Mūķenes, pāvests – tas labākajā gadījumā ir skaidrs materiāls vispārcilvēcisku vai morāles problēmu atklāšanai, bet sliktākajā – sāja humora iegansts un lēts populisms.
– Vai, jūsuprāt, „nekatoļi" spēj izveidot skaistu un dziļu mākslas darbu par katolisku tematu?
– Lai to paveiktu, viņiem nav Svētā Gara gaismas, līdz ar to viņi šo uzdevumu paveikt nespēj. Kā jau teicu, radoši cilvēki var paust vispārcilvēciskas vērtības, kas runā par Dieva eksistenci, bet tie nevar ievest komūnijā ar Dievu.
– Kas jums pašam ir izaicinājums savā kristieša (priestera) ceļā?
– Būt patiesam pašam pret sevi Dieva priekšā.
– Ko Kristus dzimšanas svētkos novēlēsit apkārtējiem?
– Ko gan Kristus nevar bez tevis, ko tu viņam varētu dot? Tā ir tava draudzība, tava uzticība un ļaušanās Viņam. Uzticies Dievam, kas tevi aicina tuvoties Viņam bez bailēm! Tuvojies Dievam, un Viņš tuvosies tev, un tu piedzīvosi patiesas tuvības prieku! Lai visiem Dieva žēlastības apgaismoti Kristus Dzimšanas svētki!
20.12.2019.