1949. gada 25. marts daudzās Latvijas ģimenēs iecirta smagu rētu – šajā datumā veikto deportāciju dēļ daudzi Latvijas iedzīvotāji tika šķirti no saviem tuviniekiem, draugiem, kā arī tēvzemes, kuru skatīt nebija ļauts vēl ilgus gadus, bet daudzos gadījumos – vairs nekad. Komunistiskā režīma īstenotā noziedzīgā cilvēku deportācija plaši skāra arī madoniešiem labi pazīstamās bijušās Madonas pilsētas 1. vidusskolas sporta skolotājas RUTAS ZIŅĢĪTES ģimeni.
– Mūsu ģimene dzīvoja Ropažu ciemā. Mājas bija līdzās Kangaru kalniem. Brālis Modris, kas bija divus gadus vecāks par mani, tolaik jau bija sācis iet Ropažu vidusskolā 1. klasē, bet man bija nepilni 6 gadi. Smagā mašīna ar zaldātiem pie mājas piebrauca četros no rīta. Brālis jau bija prom skolā. Tēvu apsēdināja uz krēsla un viņam neļāva pārvietoties. Tikmēr mamma ķēra visu, kas varētu izsūtījumā noderēt. Šajā ziņā viņa bija ļoti tālredzīga. Viņa iesaiņoja gan žāvētu gaļu, gan pusmaisu cukura, grūbas – visu, kas vien varēja noderēt un cik tik ļauts ņemt līdzi. Tēvu no mājām izveda pirmo. Es turējos mammai brunčos un skaļi raudāju. Tikām sasēdināti mašīnā un devāmies tālāk uz nākamajām mājām. Kaimiņos dzīvoja ģimene ar pulka bērniem (šķiet, ka viņiem bija pat 14 bērnu). Pat neatminos, pēc kādām pazīmēm tika lemts, kuru no viņiem izsūtīt, kuru atstāt. Pa to laiku mamma atcerējās, ka mājās palikusi nauda, un piegāja pie krievu zaldāta, lūdzot atļauju, lai mani palaiž uz mājām pēc naudas. Kamēr viņi devās uz nākamajām mājām, es pa apledojušo pļavu skrēju, ko kājas nes, uz mājām pēc paslēptās naudas. Radinieces, kuras arī kopā ar mums dzīvoja, bet netika izsūtītas, sākumā pat domāja, ka esmu aizmukusi. (Atkāpei – jāatzīst, ka nauda izsūtījumā ļoti noderēja, jo ļāva iegādāties māju un govi. Mamma bija paņēmusi līdzi savu kāzu kleitu un tēva uzvalku, kurus arī izdevās veiksmīgi pārdot.) Tālāk bijām nonākuši līdz skolai. Daudzi skolotāji, izliekušies pa logu, raudāja, jo saprata, kas notiek. Brālis Modris jau bija saģērbies, un viņu kopā ar daudziem citiem, kas bija sarakstos, arī sēdināja pie mums. Mūs izveda tikai tāpēc, ka tēva brālis Jānis bija aizsargos. Arī viņa ģimeni, tāpat kā mūsējo, izsūtīja.
– No kuras stacijas jūsu ģimeni izsūtīja?
– Tad, kad visi sarakstos esošie mūsu pusē tika savākti, devāmies uz Inčukalna staciju. Tur mūs salādēja vagonos. Ceļš bija tāls un ilgs. Vagoni bija pārapdzīvoti, un gaisma, gaiss ieplūda tikai pa nelielu lodziņu. Vagons, kurā atradāmies, bija sadalīts divos stāvos, mēs – bērni – ložņājām pa augšstāvu. No garā brauciena neko daudz neatminos, jo biju vēl maza. Stacijās mums ar spaiņiem tika pienests ēdamais. Pēc mammas stāstītā, esot bijusi ļoti garšīga zupa. Lielākās grūtības sagādāja tualetes trūkums. Nokārtoties bieži vien vajadzēja stacijās zem vagoniem. Ar vilcienu mūs aizveda līdz Tomskai. Tur mūs iesēdināja baržā un pa Obas upi veda uz Kalpaševu, no kuras – 100 km pa Obas ieteku uz Inkino ciemu, kas vairāk atgādināja pilsētu. Diemžēl tālo ceļu nepārdzīvoja tēva brālis Kārlis, kas dzīvoja mums kaimiņos. Brauciena laikā viņš sasirga ar plaušu karsoni un uz baržas nomira. Viņš tika sasegts vienā no mammas austajām segām un apglabāts Obas ūdeņos. Inkino ieraudzīju gan koka trotuārus, gan ar malku kurināmas smagās mašīnas. Ļoti pārsteidza Obas platums. Vietā, kur dzīvojām, upe bija 2,9 km platumā. No viena krasta otru pat neredzēja. Pirms vairākiem gadiem vēl bija pat doma aizbraukt uz Inkino ciemu, kas gan nerealizējās. Interesanti, ka dažus gadus pēc mūsu atgriešanās dzimtenē netālu no tā tika atklātas naftas atradnes, un nu gan ciems, gan tā apkārtne ir būtiski mainījusies, un liela daļa iedzīvotāju ciemā ir naftinieki.
Sākumā bija grūti pierast pie vietējiem laikapstākļiem. Ziemā bija dziļš sniegs un mīnus 35 grādi, vasarā – tikpat daudz grādu, tikai plusā. Izsūtījumā ar brāli sākām aizrauties ar slēpošanu, un šī aizraušanās nāca līdzi arī visu turpmāko dzīvi. Brālis pat kļuva par sporta meistaru un, dienot Lietuvā, pārstāvēja Lietuvas izlasi.
– Kā jūs uzņēma vietējie?
– Sagaidīšana bija apbrīnojama. Piestājot baržai, mūs sagaidīja daudzi vietējie. Viņi bija ārkārtīgi sirsnīgi, laipni, daži pat raudāja. Vēlāk uzzinājām, ka liela daļa ciema iedzīvotāju paši bija deportētie, piemēram, vietējās skolas direktors, ar kura meitu vēlāk sadraudzējos, bija izsūtīts no Maskavas, kur bija kādas skolas direktors. Ciemā dzīvoja arī dažas vācu ģimenes, kuras drīz vien pēc Staļina nāves aizbrauca. Ciema iedzīvotāji turējās kopā, nebija dalīšanās savējos un svešajos. Latvieši tika augstu vērtēti, jo vietējie redzēja, ka pratām strādāt, kā arī labi mācāmies. Kopā tika svinēti arī dažādi svētki. Nenotika arī klajā nodzeršanās, kas bija izplatīta daudzās citās izsūtījuma vietās. Apzinos, ka mums veicās ar nomitinājuma vietu, jo daudz ko noteica tas, kur tevi atveda. No tiem latviešiem, kurus aizveda 200 km tālāk par mums, izdzīvoja tikai retais, jo viņi tika izmesti teju klajā vietā, kur pašiem bija jāceļ zemnīcas un jāsāk dzīve no nekā. Var tikai minēt, cik no mūsu ģimenes būtu izdzīvojušo šādos apstākļos.
– Kaut gan ar nomitinājuma vietu jums bija nosacīti veicies, viegla dzīve izsūtījumā nebija.
– Pats grūtākais bija pirmais gads pēc atbraukšanas. Pārtikām no meža veltēm, kā arī zivīm, kuru upē bija ļoti daudz, un pat mēs, bērni, tās varējām ķert ar rokām. Kad tika nopļauta labība, varējām dažas vārpas uzlasīt un ņemt līdzi, un vēlāk māte no miltiem cepa maizi. Arī vietējie palīdzēja, cik vien spēja. Pirmajos gados par darbu izsūtītajiem arī netika maksāts naudā, bet gan ar produktiem. Vēlāk mamma nopirka māju un govi, un apstākļi pamazām uzlabojās, daļēji pateicoties tieši tam, ka daudzās situācijās mamma prata iztaisīt kaut ko faktiski no nekā. Mammai bija jāslauc govis, kuras tēvs dzina ganībās. Ja neskaita to, ka trīs gadus tēvu ziemā norīkoja mežizstrādes darbos, mūsu ģimenes locekļi cits no cita netika nošķirti.
Tēvs arī gāja medībās. Atminos, ka zeme bija ļoti auglīga, un mātei pat izdevās izaudzēt gan tomātus, gan gurķus. Mēs, bērni, lasījām ciedru riekstus. Ar garām kārtīm no kokiem dauzījām riekstus, likām maisos un nesām uz nodošanas punktiem. Tā varēja gan nopelnīt, gan iegūt gardos ciedru riekstus. Vienu maisu ar tiem pat paņēmām līdzi, atgriežoties dzimtenē.
Jau drīz pēc atbraukšanas uz Inkino brālis sāka iet vietējā skolā, es vēl vienu gadu gāju bērnudārzā. Skola bija laba, taču, saprotams, visi priekšmeti bija krievu valodā, kuru ātri apguvu. Atceros, ka sākumā nevarēju saprast, kādēļ mamma un citas sievietes tik daudz runā par gaļu. Vēlāk uzzināju, ka tas ir saīsinājums no sievietes vārda Gaļina. Latviešu valodā lasīt un rakstīt iemācījos, lielākoties pateicoties avīzēm, kuras no dzimtenes sūtīja vecmamma, un dažām izsūtīto līdzpaņemtajām grāmatām. Izsūtījumā centāmies uzturēt latvisko dzīvesziņu. Svinējām visus svētkus, kuros, kā jau teicu, labprāt iesaistījās arī vietējie, tēvs bija labs mūziķis un bija apguvis sešus mūzikas instrumentus, tādēļ bieži vien svētkos skanēja gan mūzika, gan dziesmas.
– Nomirstot Staļinam, pavērās iespēja atgriezties?
– Jā, pēc Staļina nāves viss mainījās. Brālis atgriezās 1955. gadā ar dažām kaimiņu meitenēm un dažiem Kolpaševā nomitinātajiem deportētajiem. Mēs pēc izsūtījumā aizvadītiem septiņiem gadiem dzimtenē atgriezāmies 1956. gada vasarā. Domas par palikšanu Inkino vai došanos uz kādu citu vietu, jo šāda iespēja tika piedāvāta, nebija. Atminos gan vienu latvieti, kas nolēma palikt, jo bija apprecējusi krievu puisi. Viņas māte par to ļoti dusmojās. Bija arī gadījumi, kad pēc šādām precībām pāris brauca uz Latviju. Lielas grūtības fakts, ka bijām deportēti, pēc atgriešanās neradīja. Pirmajos gados jutām attieksmi – „jā, nu tie jau tie deportētie", taču tas ar laiku gāja mazumā. Kļuvu pat par pionieru vadītāju, kas brālim ļoti nepatika, – „kur tu lien, atkal uz Sibīriju gribi doties?" viņš mēdza teikt. Pats viņš principiāli nevēlējās stāties komjaunatnē. Māti, savukārt, vairāk uztrauca sarakstīšanās ar radiem, kas bija devušies bēgļu gaitās un dzīvoja ASV. Viņai bija bail, ka šīs radniecības dēļ pret mums atkal varētu vērsties padomju vara.
Ja var sacīt, ka izsūtījums mūsu ģimenei bija mazāk traģisks, lielākās traģēdijas notika jau tieši pēc atgriešanās. Tēvs, nespējot samierināties ar to, ka viņa būvētā māja un iekoptā saimniecība prombūtnes laikā ir nolaista, garīgi sabruka un dažus gadus pēc atgriešanās beidza dzīvi pašnāvībā. Traģiski, 42 gadu vecumā, noslēdzās arī brāļa dzīve.
– Kāda tagad, jau ar gadu atkāpi atskatoties uz deportācijām, ir jūsu attieksme gan pret režīmu, gan cilvēkiem, kuri tās veica?
– Mamma nekad negāja ar naidu un aizspriedumiem sirdī, un arī mūs viņa tā audzināja. Inkino ciema iedzīvotājus es atceros kā labus ļaudis, līdz ar to daļēji arī tas ir veidojis manu attieksmi, taču pats fakts, ka mūs, kam bija tikai daži lopi un zemesgabals, izsūtīja kā tautas ienaidniekus, nevar būt saprotams un pieņemams.
Mazināt šī datuma smagumu man palīdz tas, ka tieši 25. martā ir dēla Ivo dzimšanas diena.