Šajās dienās atceramies barikāžu laiku, no kura mūs šķir jau 26 gadi. No 13. līdz 27. janvārim vairāki desmiti tūkstoši iedzīvotāju no visas Latvijas saplūda Rīgā, lai celtu barikādes un aizstāvētu potenciālos uzbrukuma punktus. To vidū, kuri devās uz barikādēm, bija arī daži simti bērzauniešu, tostarp Bērzaunes pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja LĪGA KALNIŅA, kas joprojām strādā šajā pašā bērnudārzā, un Madonas ražošanas apvienības „Lauktehnika" grāmatvede INGRĪDA KALNIŅA, kas profesiju arī atjaunotās brīvvalsts laikā nav mainījusi, tikai nu jau strādā privātā uzņēmumā.
Līga Kalniņa: – Tolaik „Lauktehnikas" pārvaldnieks Žanis Bezmers bija arī Latvijas Tautas frontes Madonas nodaļas priekšsēdētājs, un arī mēs, pārējie, bijām lieli tautfrontieši, tādēļ, jau parādoties pirmajām ziņām par barikādēm, tika organizētas grupas braucieniem uz Rīgu. Mēs braucām kā pirmās palīdzības sniedzējas. Pati neesmu ar mediķa izglītību, taču kolēģe bija mediķe, un es devos līdzi kā palīdze. Es Rīgā biju no 17. līdz 18. janvārim. Atminos, kā mūsu maiņa saldama brauca tā dēvētajā ļetučkā jeb tehniskās palīdzības auto, ko bija norīkojusi „Lauktehnika". Braucu ar apziņu, ka tur vienkārši ir jābūt un jāpalīdz. Grupā visi bija savējie – kolēģi, viņu tuvinieki, kaimiņi.
Ingrīda Kalniņa: – 13. janvārī bija norisinājušies asiņainie notikumi Viļņā, un 14. janvāra rītā, atnākot uz darbu „Lauktehnikā", saņēmu ziņu, ka jāgatavo grupa braucienam uz Rīgu. Tolaik katrā šāda veida organizācijā saskaņā ar civilās aizsardzības plāniem bija jādarbojas sanitārajai kopai. Es biju „Lauktehnikas" sanitārās kopas komandiere. Man kopā ar vēl vienu kolēģi pilnā ekipējumā ar medicīnas somām bija jādodas līdzi vīriem, lai nepieciešamības gadījumā varētu sniegt medicīnisko palīdzību. Tobrīd nebija jautājuma – braukt vai nebraukt. Viss noritēja ātri, par to pat neaizdomājoties. Mēs bijām pirmā „Lauktehnikas" grupa, kas devās uz Rīgu, un teju vienīgais, ko zinājām – dodamies uz barikādēm, taču nezinājām nedz to, kur atradīsimies, nedz uz cik ilgu laiku. 14. janvārī, ierodoties Rīgā, pirmās stundas pavadījām zem autoostai blakus esošā tilta, jo vēl īsti nebija skaidrs, kur mūs norīkot. Vēlāk koordinatori mūs nozīmēja apsargāt telegrāfa ēku Dzirnavu ielā 105. Atminos, kā mūs ar kolēģi Vizmu dēvēja par „baltajām cepurītēm", jo tolaik nēsājām baltas adītas cepures, pēc kurām mūs varēja atpazīt.
L. K.: – Tā visa mūsu „Lauktehnikas" maiņa arī barikāžu laiku aizvadīja Dzirnavu ielā. Abi ielas gali bija noslēgti, atstājot vien spraugu pāris cilvēku platumā. Ineta Zvirgzdiņa ir apkopojusi materiālus par to dienu notikumiem, diemžēl par pirmajām dienām daudz materiālo liecību nav saglabājies, jo līdzi nebija fotogrāfa. Pie telegrāfa lielākoties bija madonieši, taču bija arī cilvēki no citiem rajoniem. Vakaros vairāk piepulcējās arī vietējie rīdzinieki. Pie ugunskuriem tika dziedāts, dejots. Pie mūsu maiņas bija atnācis dziedāt kāds no koriem, savukārt Ingrīdas grupai dziedāja Olga Rajecka.
I. K.: – Man pirmais brauciens ievilkās uz trim dienām – no 14. līdz 16. janvārim, jo kā jau pirmos mūs vēl nelaida prom. Arī, kad atbrauca otra maiņa, visu grupu nepalaida. Pirmajā dienā vēl bija liela neziņa, taču pamazām sākām saprast, kur atrodamies un kas notiek apkārt, jo arī „izlūki", kas devās uz citām barikāžu vietām, ik pa laikam pienesa svaigu informāciju. Otrreiz uz Rīgu atbraucu 18. janvārī un kopā ar mūsu maiņu aizvadīju divas dienas.
– Kādi ir spilgtākie iespaidi vai emocijas, kas joprojām saglabājušās no barikāžu laika?
I. K.: – Atmiņā ir palikusi barikāžu atmosfēra kopumā un kopības izjūta, kuru joprojām nespēju aizmirst, taču visspilgtāk atceros nežēlīgo salu, kas tajās dienās valdīja. Neko nevarēja darīt un sakostiem zobiem vajadzēja aukstumu paciest, taču tad atbrauca otrā grupa un atveda mums vateņus un tūbas. Tajā brīdī ap sirdi palika ļoti labi, jo šķita, ka mēs cits par citu domājam, rūpējamies un nav vienaldzīgo.
L. K.: – Arī man atmiņā iespiedusies barikādēs izjustā kopības izjūta. Mums līdzās bija cilvēki no citiem Latvijas rajoniem. Dažkārt viņi atbrauca bez piemērota apģērba, tādēļ, dodoties prom, bez ilgas domāšanas atstājām gan silto apģērbu, gan vateņus. Ja redzi, ka cilvēkam salst, sniedz palīdzību – vai nu apģērbu, vai siltu dzērienu. Likās, ka visi cilvēki ir savējie – neatkarīgi no nacionālās piederības. Rīdzinieki gan darba laikā, gan pēc tā piegādāja mums tēju, kafiju un maizītes. Daudzi veikaliņi un kafejnīcas bija atvērtas. Uz stūra darbojās telefons, no kura bez maksas varējām zvanīt uz mājām un mājiniekiem pavēstīt gan jaunumus, gan to, kā mums pašiem klājas.
– Kādā brīdī piezagās arī bailes?
L. K.: – Atrodoties Rīgā, baiļu vispār nebija. Pirms braukšanas vīramāte mani centās atrunāt, sakot – kur tu dosies, tev taču ir mazi bērni. Taču neņēmu to galvā, jo uzskatīju, ka man tur ir jābūt. Kā jau minēju, Rīgā bija savi „izlūki", kas staigāja apkārt un informēja par to, kas notiek un no kā jāuzmanās. Vienu brīdi bija informācija, ka mums tuvojas bruņumašīnas, taču tās novirzījās. Kopumā drošības izjūtu radīja līdzās esošie cilvēki. Bija paļāvība, ka būs, kas nelaimē palīdz.
I. K.: – Nedaudz bija bail, kad virs mūsu galvām sāka lidot armijas helikopters un kaisīja lapiņas, kurās bija teikts, lai mēs izklīstam, jo citādi nāks tanki un mūs sašķaidīs. Atceros, ka kolēģei no šiem tekstiem pat kļuva slikti.
– Vai vajadzēja arī kādam sniegt medicīnisko palīdzību?
L. K.: – Paldies Dievam, nopietna vajadzība neradās. Pārsvarā devām zāles pret galvassāpēm, kā arī dažkārt kādam kļuva slikti ar sirdi. Iztikām bez asiņainām traumām.
I. K.: – Līdzās esošajā sporta preču veikalā bija ierīkots pirmās palīdzības sniegšanas punkts gadījumā, ja notiktu lielāka sadursme un būtu cietušie.Tajā atradās nestuves un citi piederumi. Mūs arī instruēja, kā krīzes situācijā rīkoties un koordinēt palīdzības sniegšanu.
– Nav žēl, ka šī tautas kopības izjūta, kas bija barikādēs, turpmākajos gados sabiedrībā lielākoties ir izplēnējusi?
I. K.: – Pirms dažiem gadiem tika rīkots atceres pasākums Rīgā pie telegrāfa ēkas. Jā, klausījāmies atmiņu stāstos, dziedājām, taču barikāžu laika izjūtas restaurēt vairs nevar. Pērn, kad sanācām kopā Bērzaunē un centāmies atjaunot barikāžu dalībnieku sarakstu, atmiņas tika atkal uzjundītas un atcerējāmies savas tā laika spilgtākās emocijas.
– Vai, jūsuprāt, barikāžu kā valstiski nozīmīga notikuma un to dalībnieku loma sabiedrībā ir pilnībā apzināta un novērtēta?
I. K.: – Ja runājam par novērtējumu, manī spēcīgas emocijas raisīja šotrešdien LTV1 raidījumā „Rīta Panorāma" Saeimas deputāta Jāņa Dombravas teiktais. Nacionālās apvienības deputāts, runājot par barikādēm un to, vai barikāžu dalībniekiem pienāktos lielākas sociālās garantijas, pārfrāzējot minēja – „ko tad viņi tur grib saņemt, dažas dienas Rīgā pabijuši". Tajā brīdī apstājos pie televizora un jutos gluži kā spļāvienu sejā dabūjusi. Nodomāju – kā tu kaut ko tādu spēj pateikt? Jā, cilvēki tur pabija dažas dienas, taču kādas tās bija! Ja nebūtu to „dažu dienu", arī Jānis Dombrava, kas tobrīd bija vien pāris gadu vecs, visticamāk, nekļūtu par parlamenta deputātu neatkarīgā Latvijā. Tās bija dažas dienas, taču lija asinis, cilvēki zaudēja dzīvību, un ģimenes tika izpostītas. Neviens braucot nezināja, vai no šī brauciena atgriezīsies. Ja reiz pašu deputātu vidū, kuri publiskajā telpā var nākt klajā ar šādiem izteikumiem, par barikādēm nav izpratnes, kādu novērtējumu mēs varam sagaidīt?
L. K.: – Mēs – no Bērzaunes braukušie – līdz pat šai dienai neesam atzīti, ka bijām barikāžu dalībnieki, jo neesam saņēmuši barikāžu piemiņas zīmes. Šķita nepieņemami pašiem piedāvāties un par sevi rakstīt iesniegumu, taču, kad pateica, ka tāda iespēja vēl ir līdz 2016. gada jūnijam, pērn sanācām kopā, un, pateicoties Bērzaunes bibliotēkas vadītājai Inetai Zvirgzdiņai, tapa plašāks apkopojums gan par cilvēkiem, kuri no mūsu puses devās uz barikādēm, gan par barikāžu notikumiem. Atminos, ka daudzi cilvēki tolaik tā arī noteica: „Man neko no valsts nevajag, nedz speciālās garantijas, nedz lielāku pensiju, nedz valsts līmeņa atzinību." Taču, manuprāt, ir svarīgi atstāt liecības nākamajām paaudzēm par tiem cilvēkiem, kuri šajā notikumā piedalījās, jo daudzu no viņiem vairs nav mūsu vidū.
– Vai pēc visiem šiem gadiem patriotisms nav noplacis?
I. K.: – Man ik pa laikam ir uzdots klasiskais jautājums: „Vai tu dotos atkal?" Jā, es dotos! Varbūt es ietu ar citām domām un savādāku pieeju, taču nešaubīgi es tur būtu. Ne vienmēr tam jābūt tik lielam mērķim kā valsts neatkarība vai tiešs valsts apdraudējums. Protesta akcijas var rīkot arī kaut vai par tām pašām pensijām.
L. K.: – Es arī pēdējos gados esmu braukusi uz Rīgu protestēt par atalgojumu savā jomā. Ne vienmēr ar protestiem spēsi panākt, ko vēlies, taču ir jāizrāda pilsoniskā aktivitāte un vismaz jāliek lēmējiem saprast, ka arī mums ir savs viedoklis, ka mums nav vienalga.
20.01.2017.